Inkvizīcijas rašanās 21
Vārds “inkvizīcija” gluži tehniski pirmo reizi izmantots 1163. gadā Turas koncilā. 1185. gadā Veronas sinodē jau apstiprināja precīzus ķeceru vajāšanas noteikumus, kas uzlika bīskapiem par pienākumu iespējami biežāk pārbaudīt savas eparhijas, savukārt laicīgajai varai jau tajā laikā tālredzīgi uzlika par pienākumu sniegt visa veida palīdzību bīskapiem, nepakļaušanās gadījumā draudot ar izslēgšanu no baznīcas.
Par savu attīstību inkvizīcija var pateikties visiem sava laika pāvestiem, bet jo īpaši Inocentam III (valdīja no 1198. līdz 1216. gadam), Gregoram IX (1227–1241) un Inocentam IV (1243–1254). 1199. gadā Inocents III pilnvaroja divus cisterciešu mūkus – Hjū un Renjē – kā pāvesta legātus apbraukāt Francijas dienvidu un Spānijas diecēzes, lai tur izskaustu valdensu un kataru ķecerību. Tādējādi izveidojās kaut kas līdzīgs jaunai ideoloģiskajai varai, kurai bija savas speciālās funkcijas un kura bija neatkarīga no bīskapiem. 1203. gadā pāvests turp nosūtīja vēl divus cisterciešu mūkus – Kastelno un Ralfu –, kuriem pievienojās arī Fonteblo abats Arnolds. Norādījums ar ķeceriem apieties iespējami stingrāk 1209. gadā noveda līdz Kastelno slepkavībai, kas kļuva par izšķirošo signālu asiņainam un iznīcinošam slaktiņam, kurš vairāk pazīstams kā albiģiešu karš.
Neskatoties uz Simona de Monfora krusta gājienu, ķecerība turpinājās. Tad pret to cīņu uzsāka dominikāņu ordeņa dibinātājs Dominiks Gusmans. Tulūzas koncilā 1229. gadā no bīskapu kompetences jau izņēma visus inkvizīcijas pienākumus, uzticot tos tikai dominikāņu ordenim, uzsverot to priekšrocību, ka viņi ne personiski, ne sabiedriski nebija saistīti ar konkrētā apvidus iedzīvotājiem, tāpēc iespējami labāk varēja darboties pāvesta interesēs un izturēties nesaudzīgāk pret ķeceriem.
1234. gadā inkvizīcijas tiesas izraisīja tautas sacelšanos Narbonnā, bet 1242. gadā arī Aviņonā. Tomēr šīs tiesas ne tikai noturējās, vēl vairāk – tās pamazām izplatījās arī Francijas ziemeļos. 1255. gadā pāvests Aleksandrs IV Parīzē karaļa Luija IX galmā īpaši iecēla vienu dominikāņu un vienu franciskāņu mūku Francijas lielinkvizitoru amatā. Tostarp pāvests Gregors IX ieviesa inkvizīciju arī Katalonijā, Lombardijā un Vācijā, visviet par galvenajiem inkvizitoriem nozīmējot dominikāņus. No Katalonijas inkvizīcija ātri izplatījās pa visu Pireneju pussalu, bet no Lombardijas uz lielāko daļu Itālijas. Tiesa, ne gluži visur tā izcēlās ar vienlīdz lielu spēku un raksturu.
Piemēram, Neapolē inkvizīcijai nekad nav bijusi liela ietekme, jo tur allaž risinājās nežēlīga vietējo valdītāju ķildošanās gan savā starpā, gan ar Romas kūriju. Venēcijā inkvizīcija uzplauka 14. gadsimtā Tjepolo sazvērestības līdzdalībnieku meklēšanas laikā un bija absolūti neslēpts politiskais tribunāls. Lielu spēku inkvizīcija sasniedza arī Romā, īpaši 16. gadsimtā, kad valdīja pāvesti Pijs V un Siksts V.
Vācijā inkvizīcija sākotnēji bija vērsta konkrēti pret stedingu cilti, kas viskonsekventāk vērsās pret kristietības uzspiešanu un tiecās iegūt neatkarību no Brēmenes arhibīskapa. Pirmais Vācijas lielinkvizitors bija Marburgas Konrāds, kuru 1233. gadā tieši pret inkvizīcijas patvaļu vērstas tautas sacelšanās laikā nogalināja. Tikai pēc ilgāka laika pāvests Urbāns V, un arī tikai izmantojot imperatora Kārļa IV militāro atbalstu, spēja Vācijā kā inkvizitorus iesūtīt divus kaismīgus dominikāņus. Taču kopumā inkvizīcija Vācijā, ja tā var izteikties, “neiedzīvojās”, un jau pēdējās tās paliekas pārliecinoši iznīcināja Reformācija.
Vēl Eiropā inkvizīcija aizkļuva arī līdz Anglijai, īpaši tajā laikā, kad kristieši bija ārkārtīgi sabijušies par tā dēvētās Viklifa mācības un tās sekotāju izplatību, taču kopumā tās ietekme Britānijā bija nenozīmīga. Austrumeiropā pilnīgi atklāti inkvizīcija darbojās tikai Polijā, un arī tas bija salīdzinoši neilgi.
