“Es nesēstos iekšā!” Sabiedrība diskutē par to, cik droši pie stūres ir autobusa šoferi pensijas vecumā 0
Pēc ziņas par ceļu satiksmes negadījumu, kurā iesaistīts autobuss ar jaunajām basketbolistēm, kas bija ceļā uz treniņnometni un noslīdēja no ceļa, sabiedrībā uzvirmojušas asas diskusijas par to, vai seniori ir piemēroti darbam autobusu vadītāja amatā – īpaši gadījumos, kad tiek pārvadāti bērni. Lai gan no nopietnām sekām izdevies izvairīties, negadījums bērniem radījis spēcīgu izbīli un licis aizdomāties par drošību šādos pārvadājumos.
Kāda sieviete sociālajā medijā “Thread” raksta:
“Tikko ziņās minēts, ka autobusu vadīja 74 gadus vecs onkulis. Bāc, nu kā var pedagogiem būt prāts vispār braukt ar šāda vecuma cilvēku? Es nesēstos vieglajā, ja pie stūres cienījama vecuma autovadītājs būtu. Nu nav viņiem vairs tās reakcijas… Nu nevar vadīt autobusu ar bērniem 74 gados. Bet kas zin, ko dziedāšu, kad pašai būs pāri 70.”
Līdzīgi jautājumi rodas arī citiem, tomēr daudzi komentētāji mudina nepārvērst diskusiju vecuma diskriminācijā un uzsver: reakcija, veselība un apstākļi ir individuāli.
“Atmiņa var zust arī pēc avārijas piedzīvošanas, jo tas ir spēcīgs šoks – gan smadzenēm, gan ķermenim. Un nav teikts, ka arī ap 30–50 gadīgam tā nevarētu notikt. Klausījos video, kur bija teikts, ka šī vieta, kur notika avārija, jau ir ‘bieza avāriju vieta’, tāpēc jāskatās katru atsevišķi. Arī man pazīstamos bija 50–84 gadīgi cilvēki, kas lieliski vada auto un ātri reaģē. Neviens nav pasargāts no neveiksmīgām situācijām. Ne jauni, ne veci. Tāpēc nevajag sodīt!”
Cita sieviete aktualizē arī ekonomiskos aspektus un medicīniskās pārbaudes:
“Jūs domājat, ka tas šoferis savos 74 baigi grib vispār kaut kur braukt? Bet ja viņam nav normāla pensija, tad strādās arī papildus. Man gan jautājums – kā viņš izgāja to medkomisiju, ja neko neatceras? Es varu pateikties visiem svētajiem, ka viss beidzās šādi, jo no tā, ko zinu, ir secinājums, ka visi brīnās, kā mūsu bērni tika cauri tik ‘veiksmīgi’!!!”
Ne visi diskusijā dalās ar dusmām. Daži piedāvā praktisku skatījumu un atgādina par situāciju darba tirgū:
“Ja tik gudri rakstat, piesakieties par autobusa šoferi, parādāt vecajai paaudzei, kā jābrauc. Ja ir šoferi seniori, tad jāsecina, ka grūti atrast jaunākus šoferus.”
“Diemžēl, par šo filozofēt ir bezjēdzīgi, jo ieviešot aizliegumu vadīt autobusu pensijas vecumā – varētu sanākt tā, ka uz visu Latviju paliek vien 3 šoferi.”
Daži lietotāji dalās pieredzē, kas liek aizdomāties – varbūt vecums pat nav tas galvenais kritērijs, vērtējot šofera spējas:
“Strādāju gan ar autobusa vadītājiem ‘opjiem’, gan ar jaunajiem (jā, arī tādi ir… maz, bet ir). Daži labi 70+ gados lielos Eiropas reisus iznes labāk nekā jaunie entuziasma pilnie. Arī es, kā tūrisma gids, uz ceļiem jūtos drošāk ar pieredzes bagātākiem šoferiem. Par konkrēto vadītāju neko nezinu, iespējams – veselības problēmas, kuras var piemeklēt arī gados jaunos. Lai vai kā – šī konkrētā situācija ir bēdīga, tāpat kā visa pasažieru pārvadājumu nozare kopumā. Jaunie baigi nealkst šo darbu darīt.”
“Starp citu, vakar biju kursos un tur minēja, ka tuvākajos gados būs liels pieprasījums tieši pēc šoferiem/pasažieru pārvadātājiem. Esošā paaudze noveco, bet jaunie par autobusu šoferiem gluži palēkdamies neskrien strādāt.”
Arī sociālajā medijā “X” attiecīgais temats piesaistījis lietotāju uzmanību, un daudzi steidz kritizēt nevis konkrēto šoferi, bet gan kopējo valsts situāciju, kas spiež cilvēkus pensijas vecumā turpināt smagu darbu.
“Ja pensija ir kādi 400 € mēnesī, nekāda dzīves baudīšana nesanāk. Parasti pensionāri piepelnās vieglos darbos, piemēram, sēdēt kāda uzņēmuma caurlaidē kā apsargs. Stūres grozīšana arī baigi sarežģīta nav.”
“Tāpēc ka valsts ir notrallināta un cilvēkiem nevar maksāt normālas pensijas, lai seniori varētu dzīves nogalē justies kā cilvēki un nedomāt, kur piepelnīt naudu pensijai, lai savilktu galus. Tai pat laikā, parazītiem, kuri visu mūžu sēdējuši uz budžeta, maksā pensijas tūkstošos.”
Šī diskusija izgaismo dziļāku problēmu – sabiedrības novecošanos, kvalificētu darbinieku trūkumu un nevienlīdzību. Tajā pašā laikā paliek aktuāls jautājums: kā nodrošināt sabiedrības drošību, nezaudējot cieņu pret senioriem, kuri turpina strādāt?
