Rakstnice Agnese Zarāne: Esmu bijusi “laba meitene” 0
Jūlija Dibovska, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Agnese Zarāne ir dzimusi Ludzā un dzīvojusi Rēzeknē. “Rakstīju dzeju un stāstus kopš pusaudžu gadiem – tas bija mans konkrētā perioda eiskeipisms. 17 gadu vecumā saslimu ar depresiju, bet, pateicoties mammas pūliņiem, tiku pie profesionālas psihoterapeites, kas palīdzēja rast izeju no šķietami bezcerīgās situācijas,” stāsta Agnese.
Studējusi Rīgā Komunikācijas zinātni, žurnālistiku, strādājusi reģionālajā televīzijā, bijusi preses sekretāre dažādās valsts pārvaldes iestādēs, komunikācijas speciāliste pieaugušo izglītības projektos, taču vienmēr ir aizrāvusies ar rakstīšanu. Šobrīd kopā ar vīru audzina dēliņu.
2019. gadā apgādā “Zvaigzne ABC” izdota Agneses debijas grāmata – stāsts “Slīdošās kāpnes”, šī gada februārī klāt būs viņas stāstu krājums “Laba meitene”.
– Vai rakstīt jauniešiem ir tavs iekšējs aicinājums?
A. Zarāne: – Jaunieši ir ļoti interesanta auditorija. Viņi ir starp bērniem un pieaugušajiem, viņi sasniedz fizisku briedumu, bet piedzīvo hormonu vētras un psiholoģisku labilitāti. Ar jauniešiem un par jauniešiem ir nepieciešams runāt. Bet es rakstu ne tikai jauniešiem. Noderīgi būtu, ja kādu darbu izlasītu arī jauniešu vecāki, jo viņi bieži vien nezina, ko jaunietis domā un jūt. Jaunieši reti dalās savos pārdzīvojumos ar vecākiem, ar problēmām mēģinot tikt galā savējo bariņos vai patstāvīgi.
– Kādas grāmatas tev pašai palīdzējušas pusaudžu gados?
– Es biju depresīva pusaudze, tāpēc meklēju savu atspulgu skumjākajos latviešu dzejniekos – Austrā Skujiņā, Eduardā Veidenbaumā, Knuta Skujenieka lēģerī sarakstītajā dzejā. Bet Māra Melgalva rindas no dzejoļa “pieskaries zemei” savulaik man ir bijušas īsts patvērums.
– Kā izdevējs reaģēja uz to, ka tu pieskaries arī tēmām, ko kāds varētu dēvēt par feministiskām?
– Es rakstīju stāstu krājumu par sievietēm – mērķis bija atainot viņu dzīves realitāti, neapzinātās emocijas un reizēm tām sekojošas iracionālas rīcības, un izdevējam iepatikās. Nesen feisbukā lasīju viena vīrieša prātojumus par to, ka vīriešiem labāk sanāk veidot filmas par sievietēm. Kas, manuprāt, ir pilnīgs absurds. Patiesi tu vari uzrakstīt tikai par to, ko labi pazīsti. Un vīrieši nevar pazīt sievietes labāk par viņām pašām.
– Vai taviem stāstiem ir kāds sakars ar Stambulas konvenciju?
– Daži mani stāsti ir par vardarbīgām attiecībām – mazliet pieminot fizisko, tomēr vairāk izceļot emocionālo vardarbību. Tā ir tēma, par kuru mūsu sabiedrībā nerunā pietiekami daudz un kas varbūt pat no malas izskatās tā – nu tur taču nekā nav, ko tur ņemties? Tomēr tas ir svarīgi – jo īpaši bērnu un jauniešu attiecībās.
– Kas ir “laba meitene” tavā pasaulē?
– “Laba meitene” manas grāmatas kontekstā ir formulējums tam, ko no mums, sievietēm, bieži gaida – lai mēs būtu pieklājīgas, atsaucīgas, un te labi iederas vārds “meitene” – tātad smalka, trausla, maza, tāda, kurai nav viedokļa, kas cenšas ierāmēt sevi atbilstīgi sabiedrības gaidām. Esmu bijusi “laba meitene” lielākā vai mazākā mērā, kopš sevi atceros, un mani interesē iemesli, kāpēc tā. Labu meiteni no laba cilvēka atšķir tas, ka laba meitene bieži vien uztrauksies par to, ko domā citi, un darīs to, ko apkārtējie uzskata par pieņemamu, kamēr labs cilvēks drīzāk aizdomāsies par to, kāpēc kaut ko dara, – vai tas ir vērtīgi, vai tas ir patiešām labi.
PROZAS ABC
JŪLIJA DIBOVSKA, literatūrzinātniece: „Jāsaka, kā ir – Agneses Zarānes proza rada labi gaidītas sajūtas. Tur ir kaut kas ļoti svarīgs. Pausts neuzbāzīgi, pietiekami smalki un tomēr – ne sarežģīti. Identificēties ar šeit publicētā stāsta varoni noteikti nav grūti. Psiholoģija, kas gājusi cauri pašas autores sirdij, iespējams, ir vērtīgākais, ko vien rakstnieks var vēlēties un meistarīgi sākt pielietot.”
“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem piedāvājam ieskatīties Agneses Zarānes stāstā “Papasuns” no krājuma “Laba meitene”.
Dators uz maniem ceļiem ir pamatīgi uzkarsis, tāpat arī galva no tavas nemitīgās burkšķēšanas un lamāšanās man pretī skaipa lodziņā. Mēs čatojam, un tas ir ļoti stilīgi. Man nesen ir nopirkts jauns dators un, paldies Dievam un tēta algai, arī internets ir pieslēgts. Loģiski, ka čatojot nav iespējams dzirdēt balss intonācijas, taču es jau gandrīz esmu saklausījusi tavu rūgtuma pilno toni, rakstot rindiņas “Nu tad ballējieties bez manis divatā!”, “Jūs jau esat saaugušas kopā kā tādi Siāmas dvīņi”, “Beidz man te dirst!” utt.
Tu esi fiziski samērā tālu no manis, tomēr es jūtu katru nepatieso vārdu, kas sprakšķ man uz ādas kā uz pannas pārkarsusi eļļa. Lasu tavus dīvainos pieņēmumus par to, kāpēc es aizmirsu tev pateikt, ka neiešu pie tevis ciemos, bet gan gaidīšu pie skolas. Tavuprāt, tas viss ir darīts ar kaut kādu īpašu nolūku, par kuru man diemžēl nav ne mazākās jausmas, un domāt par to šādā sasprindzinājumā arī nemaz nesanāk. Es gribu tikai vienu: lai es tev kaut kādā mērā atkal kļūstu vajadzīga, jo tad tu nomierināsies un piedosi man. Es pat nezinu, kāpēc to gribu. Acīmredzot mēs jau labu laiku atrodamies pilnīgā dirsā, bet nekādas citas atrašanās vietas man nav un esmu pārāk gļēva, lai meklētu jaunu.
Man jau ir sākušas trīcēt rokas – tavi apvainojumi uz mani iedarbojas kā iepriekšējā naktī izpumpētais alkohols agrā svētdienas rītā. Vēl nedaudz, un mana sirds un galva uzsprāgs. Varbūt, ka tā pat būs labāk – no mana bezjēdzīgā ķermeņa klātbūtnes šai pasaulei tāpat nekas nav atlēcis. Vēl viens vārds, un… un… un kas? Jā, un kas? – es pati sev vaicāju.
Pliks un nomācošs NEKAS. Nekas nemainīsies. Tu būsi tepat, tu neeksplodēsi, nesadalīsies miljons atomos, neaizbrauksi dzīvot pie brāļa uz lielpilsētu, nedosies uz Īriju mazgāt autobusus, un, pat ņemot vērā briesmīgos “pāridarījumus”, ko es tev esmu sagādājusi, tu joprojām gribēsi būt ar mani kopā. Tas ir šausmīgi. Tas ir neaptverami. Tas ir neizbēgami.
Es negribu tevi vairs redzēt nekad, nekur, taču baidos to pateikt. Saķeru galvu rokās, cerot beidzot izraudāties. Taču asaras, kuras ar tik mokošām pūlēm turēju biezā kamolā, kad mēs tikāmies, nu spītīgi neritinās vaļā, bet veido sāpīgus mezglus manā galvā. Es vairs pat neprotu raudāt. Esmu pārvērtusies par tavu kustamo īpašumu – dodos tev pakaļ kā uzticams krancis un atkārtoju tavus teikumus kā papagailis. Es esmu pakļāvīgs papasuns.
Jau tuvojos izmisumam, kad pēkšņi iedegas skaipa lodziņš, kas paziņo prieka vēsti: tu man esi piedevis! Savu piedošanas aktu tu dāsni papildini ar neskaitāmiem jautriem smaidiņiem, un man, pēc teorijas un tavām domām, tagad būtu jāstaro kā maija saulītei. Man ir piedots… Urrā! Es varu līksmot, priekā uzdejot zumbu, apmest pāris kūleņu vai darīt kaut ko citu tikpat stulbu, varu pasaukt tevi ciemos, varu, protams, arī dabūt dažas cigaretes no tēta pačkas un aiziet ar tevi uzpīpēt smēķētavā pie skolas. Un to mēs droši vien arī darīsim. Ir taču vasara!
Un tad es to pēkšņi atkal dzirdu… Jau otro reizi mūsu ārējā konfliktā iesaistās trešā – mana iekšējā balss, kurai to nebūt neesmu lūgusi. Tā bojā tikko iegūto svinīgo samierināšanās akta noskaņojumu. Maita tāda.
“Enija… attopies! Tu to vairs negribi. Tu vairs negribi būt kopā ar viņu. Tu negribi dzirdēt, kā viņš uz taviem nerviem spēlē paša sacerētās traģēdijas. Viņam jau viss vienalga, bet tu to uztver nopietni. Tu esi nopietna, kārtīga, laba meitene un pati sevī šīs īpašības vienmēr esi cienījusi, tāpēc vairs nevari spēlēties pati ar sevi.”
“Jā. Protams, nevaru. Bet… kas gan man atliek?” es cenšos neveikli aizstāvēties. “Man taču nav izvēles. Ja bēgšu, viņš mani ķers. Noķers mani, jo to varēs. Es esmu tikai gaisīgs tauriņš, kas lidinās pa gaisu, bet viņš ir lācis. Viņš saķers mani un iesprostos savās ķetnās.”
“Enija… Tu esi gudra meitene, tu vari to atrisināt.”
“Nē, nevaru…”
“Enija, tā var ņemt nelabu galu.”
“Beigas vienmēr ir labas. Tā taču visās pasakās teikts,” es aizbildinos.
“Enija, tā nav pasaka. Un tu uzvedies kā bērns…”
“Ja tu uzvedies kā mana māte, man ir atļauts uzvesties kā bērnam.”
“Enija!”
“Ai, aizveries taču, stulbā!”
Es paķeru no savas bezgala oriģinālās cūciņas formas krājkasītes dažus eiro un dodos pretī saulei, saldējumam un Rinaldam. Nu labi, saules un saldējuma būs maz. Būs Rinalds. Būs ilgi.
“Tu izskaties piedauzīgi.” Viņš norāda uz manām pusplikajām, tievajām kājām. Man ir īsi džinsa šorti. Es gribu parādīt savu iedegumu viņam. Un varbūt mazdrusciņ arī kādam citam.
“Man likās, tev patiks…” es apmulstu, kaut gan nevajadzētu. Tas taču ir tipiskais Rinalda kompliments! Šāda veida “atzinības” vārdi nav nekas jauns. Parasti viņa uzmanības centrā ir nevis tas, cik labi es izskatos, bet gan kā mans ārējais izskats varētu atstāt iespaidu uz citiem puišiem. Dažkārt arī tas, cik drēbes ir izmaksājušas.
“Vai atnesi cigaretes?”
Man gan gribētos, pirms ķeramies pie lietas, dzirdēt kādus mīļākus vārdus.
“Tu man buču nedosi?”
“Papīpēsim, un tad. Man šodien ir melnie uznākuši.”
Mēle niez, cik ļoti vēlos piebilst: es pamanīju! Taču es saprotu, ka Rinaldam tas varētu nepatikt, turklāt, ja viņam šodien ir uznākuši melnie, tas varētu nepatikt pat ļoti. Tāpēc es neko nesaku, tikai histēriski rakņājos savā somiņā. Piefiksēju, ka no nesenā konflikta man vēl joprojām mazliet trīc pirksti.
“Kas tev tur ir? Ātrāk varētu?” Viņš ir nepacietīgs.
“Tūlīt, tūlīt…” Man uzmetas panika no domas vien, ka es tās varētu būt aizmirsusi mājās. Melnā Maybelline tuša, apputējušās saulesbrilles, kuras ir par dārgu, lai tādās atrastos Rinalda klātbūtnē, mūždien pārbāztais maks… Cigaretes nekur nevar redzēt. Lai gan esmu pārliecināta, ka ieliku tās somā. Nē, to tur tomēr nav! Sirds krūškurvī sāk rībināt kārtējo rokkoncertu. Acu priekšā it kā samilst tumši mākoņi, un pasaule man apkārt sāk lēni un neizprotami peldēt. Stop, Enija, iedarbini smadzenes, ja tev tādas ir! Ja nav, tad pasaki kaut ko stulbu, viņš pie tā ir pieradis. Līdz mājām nav tālu, varētu aizskriet, taču viņš besītos. Slava Dievam! Es tomēr cigaretes esmu paņēmusi – tās ir iesviestas mazajā kabatiņā, kas speciāli ierīkota lietām, ko nedrīkst aizmirst.
“Še!” Es trauksmaini padodu Rinaldam cigareti, un viņš izvelk no jakas kabatas brāļa šķiltavas zeltītā ietvarā.
“Brālis atbraucis?” es ieinteresēta pajautāju. Rinalda brālis man vienmēr ir šķitis aizraujošs sarunas objekts. Uzkrītošu interesi izrādīt gan ir bīstami.
“Jā, tas nelga ir mājā. Aprij visus mammas labumus un aizdirš istabu. Savā repertuārā.”
“Mm… Traki.” Man šķiet, ka tas skan pietiekami aizkustinoši.
“Traki? Ne tas vārds. Tu jau mums esi vienīgais bērns ģimenē, tev nav ne jausmas, kā tas ir.”
“Jā, tev taisnība.” Miera un attiecību saglabāšanas nolūkā visbiežāk palīdz tūlītēja bezierunu piekrišana.
“Es laikam arī uzsmēķēšu.” Rinalds padod man šķiltavas, taču es neprotu tās aizdedzināt. Tas viņu kaitina, bet es neko ar sevi nevaru izdarīt. Vienkārši neprotu, un viss. Es daudz ko neprotu un esmu neaptēsta. Nedaudz. Kaut gan reizēm varbūt arī padaudz. Smagi nopūšoties, Rinalds aizdedzina manu cigareti.
