Feneks – valdzinošā lielausu lapsa, kura ir mazāka par kaķi un pieradināma 1
Ieraugot feneku zooloģiskajā dārzā vai fotoattēlā, gandrīz ikviens teju “kūst” no mīļuma pieplūduma, jo nelielā lapsa ar smalko purniņu un milzīgajām ausīm izskatās ārkārtīgi pievilcīga. Dažs nopūšas: “Žēl, ka tādu nevar turēt mājās!” Izrādās, var gan, taču tas nav lēts prieks, turklāt ir visai sarežģīti sarūpēt lielausu lapsai pienācīgus dzīves apstākļus. Vislabāk gan draiskais feneks, protams, jūtas savā dabiskajā dzīves vidē – tuksnesī.
Šķiet, feneks ir visinteresantākais lapsu ģints dzīvnieks. Savu nosaukumu tas ieguvis no arābu vārda “fanak”, kura nozīme ir “lapsa”. Dzīvnieka zinātniskais nosaukums ir “Vulpes zerda” (“Vulpes” apzīmē zvēriņa piederību pie lapsu ģints, bet “zerda” cēlies no grieķu vārda “xeros” ar nozīmi “sauss” un norāda uz feneka apdzīvoto vidi – Ziemeļāfrikas tuksnešiem un Arābijas pussalu).
Starp citu, ne visi zinātnieki piekrīt, ka feneks iekļaujams lapsu ģintī, norādot uz atšķirībām feneka uzbūvē un uzvedībā, salīdzinot ar citām lapsām. Piemēram, fenekam ir tikai 32 hromosomu pāri, kamēr citām lapsu sugām, sākot no 35 līdz 39 hromosomu pāriem. Fenekam nav muskusa dziedzeru, kas ir raksturīgi lapsām. Lapsas pēc būtības ir vientuļnieces, kamēr feneks – sabiedrisks dzīvnieks. Pamatojoties uz šīm atšķirībām, daži zinātnieki feneku atdala atsevišķā ģintī ar zinātnisko nosaukumu “Fennecus”.
Izmēra ziņā feneks ir mazāks par mājas kaķi. Dzīvnieka augstums skaustā ir 18–22 centimetri, savukārt ķermeņa garums ir 30–40 centimetri, bet astes – līdz 30 centimetriem. Feneka svars nav lielāks par 1,5 kilogramu. Šai lapsiņai ausis ir vislielākās visu plēsēju vidū, ja vērtē to izmēra attiecību pret dzīvnieka galvas lielumu. Tās var slieties pat 15 centimetru augstumā. Tik lielas ausis fenekam ir vajadzīgas ne tikai tādēļ, lai varētu saklausīt sava galvenā medījuma – kukaiņu un sīku mugurkaulnieku – vissīkāko kustību smiltīs.
Fenekam ausis kalpo arī termoregulācijai: asinsvadi, kas atrodas ausīs un ir izvietoti tuvu ādai, ļauj dzīvniekam izvadīt no organisma lieko siltumu, kas ir ārkārtīgi svarīgi, dzīvojot karstajā, tuksnešainajā klimatā. Vēl viena īpatnība, kas palīdzējusi fenekam pielāgoties skarbajiem tuksneša apstākļiem, ir apmatojums uz ķepu apakšas, kas ļauj fenekam viegli un klusi pārvietoties pa sakarsētajām tuksneša smiltīm.
Feneka kažoka krāsa padara vienkāršu maskēšanos tuksneša smilšu klajumos: virspusē dzīvnieka spalva ir viegli ruda vai bāli dzeltena, bet apakšpusē – balta. Jauni feneki ir gandrīz balti. Fenekam tāpat kā citām savvaļas lapsām nav sviedru dziedzeru. Šis dzīvnieks var ļoti ilgi iztikt bez dzeramā ūdens, iegūstot nepieciešamo šķidrumu no barības. Feneka nieres ir pielāgotas, lai ierobežotu ūdens zudumu no organisma.
