FOTO. “Kā ņēmu zābaku, tā saņēmu ģīmī pamatīgu lidotāju baru” – dabas vērotājs Ingmārs Līdaka satiekas aci pret aci ar niknām lapsenēm 26
Autore: Inese Supe
Dabas vērotājs Ingmārs Līdaka smej, ka pievērsīsies mazāk kaitīgai botānikai. Viņš ar sociālā tīkla “Facebook” starpniecību, saviem sekotājiem un draugiem pastāstījis amizantu, nupat piedzīvotu dzīves situāciju.
“Nu mïlu dzīvniekus! Bet, ja jāiet uz mežu, bet zābakus jau lieto citi! (citas)! Pie tam, maitas dzeļ săpïgi! Lapseņpŭznis zăbakă! Pievērsīšos mazāk kaitīgai botānikai!”, raksta Ingmārs Līdaka.
Portālam LA.LV Latvijā zināmākais dzīvnieku, putnu un dabas pētnieks stāsta, ka nelūgtie zābaka īrnieki uzvedušies pavisam nešpetni. Pretuzbrukumā divas lapsenes Ingmāru sadzēlušas, bet tas neesot pūzni glābis no ķīmijas, kas esot efektīvākais veids cīņā ar niknām lapsenēm.
“Kā ņēmu zābaku, tā saņēmu ģīmī diezgan pamatīgu lidotāju baru. Nometu zābaku un pēc tam pētīju, ko ar to darīt. Man nelikās īsti ticami, ka tajā zābakā viss ir iekšā, bet, veicot pacietīgu novērošanu, secināju, ka tur viņš ir!
Tad vislabākais veids ir sagaidīt nakti, kad visi ir mājās. Tad, šajā gadījumā, zābaku celofāna maisā iekšā un jāiepūš ķīmisks līdzeklis.”
Ingmārs dalās pieredzē, ka lapsenes savus pūžņus spēj iekārtot dažādās vietās. Kukaiņu izdomai un spējām tiešām nav robežu:
“Man tas kritiskākais bija pētniecības bāzē Kalvenē, kur tika reintroducētas kokvardes. Mēs kādas nedēļas divas tur nebijām bijuši un atgriežoties, apmeklējot ateju, labi, ka nostrādāja instinkts, ka ir jāpaskatās iekšā tajā caurumā. Un tur lido lapsenes pretīm. Ja es būtu apsēdies, es domāju, ka es nebūtu laimīgs bijis. Tur pūznis bija tāds apmēram divu manu kulaku lielumā! Un tieši apakšā zem tās sēdvietas!”
Ingmārs ar portāla LA.LV lasītājiem dalās: “Ir bijis arī Zooloģiskajā dārzā, kur dienesta ieeja un stāvlaukums, kur brauc cilvēki iekšā. Tur sienas spraugās bija pūznis, tieši pie kases lodziņa. Bet tad visi kaut kā sadzīvoja. Lapsenes lidinājās apmēram pusotru metru virs cilvēku galvām. Dabūt viņas ārā no tādas spraugas mūrī ir ārkārtīgi grūti, bet toreiz viņas nevienam netraucēja un arī pašas netika traucētas.“
Viņš turpina: ”Lapsene nav uzbrūkoša, jo viņa jau arī pierod. Viņa kaut kur apmetusies, viņa saprot, ka cilvēks ir te, teiksim divu metru attālumā. Viņa tad arī neuzbruks. Ja tas cilvēks pietuvosies varbūt metra attālumā, tad viņa varbūt arī uzbruks. Lielākas problēmas ir ar sirseņiem, kas viennozīmīgi ir bīstamāki. Sirseņiem tā nelaime ir tā, ka viņi lido uz gaismu. Man pašam ir bijis, tad, kad laukos nebija vēl iekšā tualete.
Iedzedz gaismu koridorā, attaisi durvis, aizskrien uz mazumājiņu un nāc atpakaļ – tevi septiņi sirseņi tur sagaida. Tad gan tam koridoram tikt cauri ir tā ..nu, slidena lieta, ja. Sitoties pret gaismas ķermeni, viņi ir satrakojušies tie sirseņi. Atsitas pret lampu, uzkrīt tev uz kakla vai uz galvas. Tas sirsenis jau daudz nedomā, viņš durs un vairākkārt. “
Ingmārs izpētījis, ka patlaban lapseņu un sirseņu pūžņi nav bīstami lielos izmēros, bet vasaras otrā pusē – augustā, gan jābūt vērīgiem un uzmanīgiem. Piemēram, viņa mājas bēniņos sirseņi bijuši uzmeistarojuši pūzni, kas , mērot diametrā, bijis vismaz 60 centimetrus liels. Un var jau iedomāties, cik iemītnieku tādā dzīvo.
