FOTO. Nāves ceļš, litija zelts un vācbaltu pēdas: Pētera Apiņa ceļojums pa Bolīviju un Paragvaju
0
Pasaulē ir daudz neapskatītu zemju un vietu, visu apmeklēt ir neiespējami, bet braukt divreiz uz vienu valsti nav vairs laika. Abas valstis Dienvidamerikas sirdī nebija manu prioritāšu sarakstā, bet tur nonāca – pie kam – skatoties no Bolīvijas prizmas. Pirmais iemesls bija itin prozaisks – zem unikālākā Bolīvijas objekta – Ujūni sāls līdzenuma (saukta arī par solončaku vai sālsezeru) ir atrastas pasaulē lielākās litija iegulas, kas, iespējams ir 70% pieejamo globālo litija rezervju.
Jau šobrīd ķīniešu, japāņu, amerikāņu “investori” snaikstās ap šo vietu, un gan jau viņi atradīs veidu kā unikālo dabas objektu pārvērst raktuvēs. Otrs iemesls – personisks. Braukt pie stūres augstkalnē ir izaicinājums, kas pieaug līdz ar nodzīvotajiem gadiem. Gan jau 90 gados vēl varēšu ar busiņu apbraukāt Austrālijas plašumus, bet diez vai man pietiks spēka un uzņēmības pie stūres braukt 5.4 km virs jūras līmeņa vai ar velosipēdu pieveikt Nāves ceļu. Trešais iemesls politisks – Bolīvijai šogad 200 gadu. 1825. gada 6. augustā nodibināja Bolīvijas Republiku, un nosauca valsti par godu Dienvidamerikas atbrīvotājam Simonam Bolivaram. Bez tam man bija arī īpašs iemesls apmeklēt Paragvaju, bet par to vēlāk. Izlasīju visu, ko par Bolīviju ir sarakstījuši, bet par Paragvaju nav sarakstījuši latviešu ceļojumliteratūras klasiķi – Lato Lapsa un Žigimants Krēsliņš (saukts Žigis), un visu to šeit neatkārtošu.
Bolīvijas karogs ir ļoti līdzīgs Lietuvas karogam – ja Lietuvai no augšas krāsas dzeltena, zaļa, sarkaa, tad Bolīvijai – sarkana, dzeltena zaļa. Bolīvijai ir divas galvaspilsētas – Lapasa, kurā atrodas valdība un parlaments, un Sukre, kurā valsts savulaik dibināta un kurā rezidē kostitucionālā tiesa. Kļūda bija ceļojumu sākt ar Lapasu (visiem nākamajiem ceļotājiem iesaku lidot uz Santakrusu un ceļot pretējā virzienā lai izvairītos no smagas kalnu slimības). Lapasas lidosta atrodas Lapasas piepilsētā El-Alto 4060 metru augstumā. Lapasa ir pasaulē augstāk novietotā kādas valsts galvaspilsēta (līdzīgi – augstāk par 3500 metriem izvietota arī Tibetas autonomijas reģionālais centrs Lhasa Ķīnā).
Lapasa atgādina milzīgu bļodu un izvietojusies milzīgā vulkāna krāterī. Augstuma starpība pilsētas robežās ir tuvu kilometram. Pilsētas bagātākais – arī glītāko namu rajons, valsts varas rajons atrodas bļodas apakšā. Jo augstāk dzīvojamās mājas, jo nabadzīgāki iedzīvotāji, jo skumjāka apbūve. Pilsētā dzīvo aptuveni divi ar pusi miljoni iedzīvotāju, koku nav (vai to ir ļoti maz), automašīnu sastrēgumi drausmīgi, mašīnas diezgan vecas, pūš melnus dūmus, pilsētā smogs un gaisa kvalitāte slikta. Apmēram trīs ceturtdaļas Lapasas automašīnu ir dažāda vecuma satiksmes mikroautobusi, no kuriem liela daļa pēc skata un vecuma atbilst rafiņiem, pazikiem vai sešdesmito gadu “Latvijām”.
Ja kāds vēlas pierādīt savas spējas nepazīstamas valsts autobraukšanā, viņam jāspēj dienas laikā pie stūres šķērsot Lapasu – mazas šauras ieliņas, kurās daudz vienvirziena kustības, braukšanas kultūra nosaka spēja nostāties piecu centimetru attālumā no iepriekšējās mašīnas, iespraukties blakus rindā vai vismaz skaļi taurēt; luksoforiem ir informatīva nozīme, jo to gaismas signālus lielākoties neievēro. Manā rīcībā esošās 2024. gadā izdotās pilsētas kartes izrādījās ļoti neprecīzas. Mākslīgais intelekts, ko telefonā pārstāv Google maps un Vāze, padodas un aicina darīt kaut ko vienkāršāku, piemēram, izprast Trampa domāšanu.
Un tomēr – Lapasas politiskie tēvi ir atraduši ģeniālu satiksmes risinājumu – trošu tramvaju, kam ir daudzas līnijas, šis tramvajs ir salīdzinoši lēts – brauciens ar pārsēšanos pa trim līnijām izmaksā aptuveni eiro (tiesa, divus eiro maksāja atpakaļceļš ar taksometru). Manuprāt, gaisa tramvajs ir ģeniāls risinājums, jo vecās automašīnas ar grūtībām pa mazajām ieliņām tiek kalnā. Visapkārt Lapasai salīdzinoši mazas kalnu upītes ražo gaisa tramvajam elektrību, un tā ir lēta. No gaisa var vērot arī milzīgu kolumbāriju – Lapasas kapsētu pilsētas centrā.
Lapasu raksturo ielu tirdzniecība, kur uz ielas tirgo un labprāt pērk ēdmaņu, dzērienus, ķīniešu izstrādājumus, kokas lapu tēju. Lielveikalu nav, restorānu daudz, tirdzniecības vietas lielākoties ir veikals ar milzu vaļējām durvīm, daļa preču uz trotuāra.
Pastaiga pa Lapasu ir līdzīga kardiotreniņam, pie kam mani vismaz divreiz pārsteidza lietusgāzes ar krusu. Lielākais pilsētas daiļums ir pieminekļi nozīmīgiem bolīviešiem, kas vairumā gadījumu ir pārvietojušies zirga mugurā.
Viens no iemesliem braukt uz Bolīviju ir nobraukt Nāves ceļu. Patiesībā Bolīvijā šādu nāves ceļu ir vairāki, bet Ziemeļu Jungas ceļš kļuvis par biznesu, kas piesaista karstgalvjus no visas pasaules. Ziemeļu Jungas ceļu būvējuši paragvajiešu karagūstekņi pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados, iebaidīšanai un disciplīnas uzturēšanai katru dienu kāds pargvajietis ir sodīts un nomests no “balkona” piecsimt metru dziļumā. Piebilstams, ka gūstā saņemtie paragvajieši bijuši vāciskas izcelsmes vai gvaranu indiāņi, tātad arī vizuāli stipri atšķirīgi no bolīviešiem, kas galvenokārt ir maza auguma tumsnēji metisi un aimaru indiāņi (abas valstis vieno spēja visiem sarunāties gan spāņu, gan gvaranu valodā).
Nāves ceļš tiešām ir viena no skaistākajām vietām uz zemeslodes, to šķērso upes, pār to gāžas ūdenskritumi. Brauciens sākas 4700 metru augstumā netālu no sniegotām vulkānu virsotnēm, dažu plus grādu aukstumā, sākumā pa asfaltētu ceļu lejup. Ceļš iet tikai lejup vai horizontāli, tā, ka milzu piepūli neprasa. Izsniegti ļoti labi kalnu velosipēdi. Sākumā augstuma slimība traucē, trūkst gaisa, jo aklimatizācija bijusi nepilnu diennakti.
Pa asfaltu nepilni trīsdesmit kilometru, tad sākas autentiskais nāves ceļš – šķembains akmeņains ceļš vienas automašīnas platumā ar iespējām apmainīties ik pa 200 metriem. Dažviet lietus vai ūdeskritumi pārvērš šo ceļu dubļos.
Visi portāli un sociālās saites stāsta baisus stāstus par 200 vai 300 ļaudīm, kas no šī ceļa nokrīt un iet bojā katru gadu. Iespējams, tā tas bijis pagājušajā gadsimtā. Šobrīd tūristu kompānijas, kas organizē braucienus ar velosipēdu vai motociklu, rūpējas par drošību.
Katrai grupai līdzi brauc divi profesionāli gidi, kā arī busiņš, kurā jebkurā brīdī vari pārkāpt. Šogad līdz marta beigām no klints ir nokritis viens motobraucējs, jo vietējie puiši bija braukuši sacensības pa Nāves ceļu. Arī pērn droši zināms par diviem vai trim mirušajiem, galvenokārt pašu pārgalvības dēļ. Protams, braucienu apgrūtina migla, lietus un dubļi.
Brauciens strauji virzās lejup, apkārt arvien vairāk džungļu, ziedu, tauriņu, putnu balsu. Pietiek gaisa elpošanai, izzūd augstuma slimība, bet ūdeskritumu dušas, kas gāžas pāri, kļūst jo siltākas. Distance beidzas aptuveni kilometru augstumā virs jūras līmeņa Amazones baseinā. Silta sutoņa, silts ūdens dušā, labas pusdienas, slikts alus (Bolīvijā toties ir labs sarkanvīns).
Auto īre un braukšanas tradīcijas Bolīvijā
Pasaulē nav sliktākas un dārgākas auto īres kompānijas kā Europcar Bolīvijā. Biju pasūtījis automašīnu Lapasas lidostā ar nodošanu Santakrusas lidostā. Pats īsākais attālums starp šīm lidostām ir 847 km, bet kompānija man atļauj braukt tikai 600 km, bet par katru nākamo kilometru prasa papildus 60 centus. Patiesībā Lapasas lidostā atradās tikai divas auto īres kompānijas, un tikai Europcar ofisā sēdēja darbiniece. Viņas angļu valodas zināšanas iespējams divas reizes pārsniedza manas spāņu valodas zināšanas (es itin labi spāniski pēc nobrauktā Nāves ceļa varēju pasūtīt divus alus – dos cerveza), bet šķiet viņas angļu valodas zināšanas neiesniedzās auto īres jautājumos. Mašīna bija Toyta RAV4 ar tik nodilušām riepām un tik kaucošām bremzēm, ka bija skaidrs, ka nekādu tehnisku aprūpi tā nav baudījusi.
Dokumentu aizpildīšana ilga divas stundas, galvenokārt darbiniecei sarunājoties pa telefonu man nesaprotamā valodā. Parakstījos, ka nebraukšu pa sāls ezeru, nebraukšu uz svešām zemēm, neēdīšu un nedzeršu mašīnā, neņemšu svešu pasažierus un suņus. Pie stūres mašīnas izsniedzēja bija sēdējusi tikai, lai pierakstītu kilometrāžu, un atbildēt uz nekādiem jautājumiem par konkrētās mašīnas pogām un iespējām nespēja.
Vārdu sakot – vari braukt 600 kilometrus, tad likt mašīnu uz treilera.
Savukārt Santakrusas lidostā (kur mašīnu nodevu) meitenei nebija arī tik daudz angļu valodas vārdu. Pavadījām vairāk nekā divas stundas, līdz kaut kā nomaksājām pārbrauktos kilometrus un varējām doties uz lidmašīnu. Mašīnas pārbaudei gan tika pieaicināts vēl viens puisis, kura uzdevums bija atrast jelkādu skrāpējumu vai bukti, sāls paliekas vai kaut ko tādu. Ilgi meklēja – neatrada.
Šosejas Bolīvijā ir labas, taču to ir maz. Tās novilktas starp lielajām pilsētām, iet kā labs serpentīns kalnā un tāpat nāk no kalna lejā, un vairums tā vijas starp 3 un 5 kilometriem virs jūras līmeņa. Vienīgā baža ir “guļošie policisti”, kas ievada katru ciemu un ciema garumā ir vairāki, pie kam lielākoties “zobu sitēji” – vismaz trīsdesmit centimetrus augsti un plati, lielākoties par šiem “guļošajiem policistiem” neliecina nekādas ceļazīmes. Bolīvijā ir unikāla benzīna iegādes sistēma. Naftu Bolīvija iegūst un pārstrādā pati, valsts benzīntankos Bolīvijas iedzīvotājiem benzīns maksā aptuveni 25 eirocentus litrā, bet ārzemniekiem – aptuveni 90 eirocentus.
Nelaime tā, ka manu personas karti viņu sistēma nenolasa. Tad nu benzīntanka operators pieraksta manis pirkto benzīnu iepriekšējam pircējam, bet es viņam maksāju kaut ko pa vidu – piemēram 50 eirocentus litrā. Nelaime tā, ka tālākos rajonos benzīna un dīzeļdegvielas nav, kaut kad jau to atved, bet nepietiekami. Uz ceļiem un ielām stāv 2–3 kilometrus garas smago automašīnu rindas pēc dīzeļdegvielas, un krietni īsākas vieglo mašīnu rindas pēc bezīna (ir tikai viena veida Gasoline, kas atbilst 76 benzīnam). Vieglajām mašīnām pēc benzīna ir iespēja iebraukt privātos benzīntankos, tur benzīns ir par 30% dārgāks. Neredzēts skats bija Ujūnī, kur no rīta degvielu gaidīja milzu rinda ar 20 litru benzīnkannām, bet pa vidu sievas šo rindu uzmanīja.
Pie šosejām notiek tirdzniecība mazos veikaliņos vai vienkārši nojumēs. Te nu ir vieta, kur ne tikai angļu, bet arī spāņu valoda ir lieka. Mana dzīvesbiedre mēģināja nopirkt nazi. Tas bija varen jautrs stāsts, kurā iesaistījās viss daudzo veikaliņu un nojumju kolektīvs. Sākumā visi bija pārlieciāti, ka Baibai vajag zāģi, un pūlis devās uz vienīgo veikaliņu, kurā bija šādi tādi darbarīki. Tad viņi no Baibas stāstījuma un demonstrējuma aiztraucās uz gaļas veikalu. Beigu beigās atradās kāda kundzīte, kura ieturēja maltīti turpat ielas malā un viņai rokās bija nazis. Tirgotāju kolektīvs uzgavilēja un sagādāja izcilu tuteni pusotra eiro vērtībā.
Šosejas ir braukšanai jaukas, bet ne jau to dēļ mēs dodamies kalnos.
Karstie avoti, krāsainie ezeri bez iztekām, ko šeit sauc par lagūnām, geizeri un citas dabas bagātības neatrodas pie labi asfaltētajām šosejām, bet gan pie kalnu ceļiem. Jāteic tie ir labi uzturēti un visai gludi, reiz pat nācās uz šaura ceļa ar bezdibeni vienā pusē, sastapt pretimbraucošu greideri. Jauki ir ciemi un mazpilsētas kalnu ielokos. Jaukas ir vecas baznīciņas šajos ciemos ar naivisma gleznotāju darbiem gan virs altāra, gan uz sienām. Gan Jaunavai Marijai, gan pašam Jēzum Kristum šeit ir izteikti indiāņu vaibsti un melni gludi mati. Jāpiebilst, ka lielāks vai mazāka Jēzus skulptūra paceltām rokām no kalna virsotnes sargā un svētī gandrīz jebkuru Bolīvijas pilsētu.
Lai izbaudītu kalnu unikālo būtību, jābrauc no šosejas nost. Bolīvijas Andi ir gleznaini, katrs skats ir unikāls, kalniem ir dažādas krāsas. Iemesls braukt uz Bolīviju nav apmeklēt dažos tūrisma avotos aprakstītos objektus, bet baudīt brīnišķīgus kalnus. Vienlaikus jāatceras, ka kalnu ceļi, kas uzvijas virs 5 km virs jūras līmeņa, ieved arī kalnu slimībā ar nespēku, reiboni.
Informācijas avoti par Bolīviju ir vismaz neprecīzi, ja ne melīgi. Nepatiesi ir stāsti par Bolīviju kā pilnīgi atpalikušu valsti ar G2 telekomunikāciju sistēmu, gandrīz visā valstī darbojas G4. Tiesa, Google maps kā 9. klases skolnieks pieceļas pēdējā solā un laipni piekrīt palikt uz otro gadu, jo kartes ar realitāti nesaskan nemaz.
Nav tā, ka bolīvieši pārtiktu tikai no kartupeļiem un dzīvotu pilnīgā nabadzībā. Tomēr fakts ir, ka valsts ir gadsimtiem izlaupīta, ka Bolīvijas sudrabs ir gadsimtiem papildinājis Spānijas krājumus, bet zemniekus narkotiku tirgoņi nodarbinājuši opija magoņu un kokas koku audzēšanā, kur peļņa nonākusi mafijas makos tālu aiz Bolīvijas robežām.
Nozīmīgākais tūrisma apskates objekts ir Ujūni sāls līdzenums (īsti nav pareizi saukt šo veidojumu par sālsezeru, bet šis nav ģeoloģisks apcerējums), kas atrodas 3680 metru virs jūras līmeņa, platība – aptuveni 10 tūkstoši kvadrātkilometru, kas ir pilnīgi gludi. Pēc lietus sezonas sālsezeru klāj 10–20 cm ūdens, un sālsezers pārvēršas par gigantisku spoguli. Vizuāli vairs nav saskatāma horizonta līnija – debesis nogāzušās pār Zemi. Labākās bildes sanāk saulrietā – ezera ūdens spogulis ir pilnīgi gluds. Pēc saulrieta simtiem (varbūt – tūkstošiem) apvidus mašīnu dodas atpakaļ krastā un ļauj apjaust tūrisma apjomu.
Trīs pilsētas, kas būtu apskatāmas Bolīvijā. Pirmkārt, Potosī, kuru krāšņi aprakstījis Lato Lapsa. Pilsēta veidojusies 4–5 kilometru augstumā ap kalnu, kurā savulaik bijis bezgala daudz sudraba. Arī šobrīd Potosī ir vieta, kur notiek milzu kalnrūpniecība. Bolīvieši apgalvo, ka augstākā pilsētas daļa ir augstākā pilsētvide virs jūras līmeņa uz zemeslodes.
Sukre ir viena no skaistākajām pilsētām Dienvidamerikā – baltas klasicisma stila ēkas, katedrāle un baznīcas, valdības un tiesu ēkas, skaisti parki, salīdzinoši mierīga atmosfēra un draudzīgs tirgus (nepieciešams kaulēties, bet tas notiek neuzbāzīgi).
Santakrusa de la Sierra ir Bolīvijas lielākā pilsēta (dati dažādos avotos ir atķirīgi) ar plašām ielām, lielveikaliem, augstceltnēm. Pilsēta atrodas ievērojami zemāk, līdzenumā, klimats ir silts un patīkams, piepilsētā sākas Amazones lietusmeži. Gandrīz visas aviokompānijas, kas lido uz Bolīviju, lido uz Santakrusu, tādēļ lidojumi uz šo pilsētu ir vienkāršāki, lētāki un saprotamāki nekā uz Lapasu.
Paragvaja
Bolīvija un Paragvaja atrodas kaimiņos. Bolīvija aizņem 1 099 000 km², Paragvaja – 406 752 km², Bolīvijā dzīvo 12 miljoni iedzīvotāju, Paragvajā – 7 miljoni. Abām valstīm nav pieejas pie jūras. Bet visādi citādi – nu nemaz nav līdzīgas.
Par Paragvaju tūrisma ceļveži parasti klusē vai ir mazrunīgi. Kādēļ tad braukt uz Paragvaju?
Mana interese par Paragvaju radās gadus 8 atpakaļ, kad rakstīju grāmatu par Latviju. Tālajā 1939.– 1940. gadā Latvija zaudēja vismaz 8– 10% jeb 120 –160 tūkstošu savu iedzīvotāju – vācbaltus. Mēs savā vēsturē esam ierakstījuši, ka viņi repatriējās uz Vāciju, patiesībā viņi tika izsūtīti uz pašreizējo Rietumpoliju, kur vīriešus iesauca vācu armijā, bet sievietes, bērni un veci ļaudis cieta, Padomju armijai ieņemot šo teritoriju. Neviena Latvijas kopiena Otrajā pasaules karā netika tik ļoti cietusi kā vācbalti.
Kas īsti bija vācbalti? Mēs publiski mēdzam atcerēties muižniecību, grāfus un baronus, muižu īpašniekus. Vairums vācbaltu bija cēlušies no amatniecības, ierēdniecības un tautsaimniecības. Vācbaltu ģimenēm 700 gadu ilgās vēstures gaitā bija etniskas vācu saknes, taču tās sadzīvoja ar latviešiem, lībiešiem, igauņiem, poļiem, zviedriem. Gadījumos, kad notika laulības, citu etnisko grupu pārstāvji bieži vien asimilējās vācu kultūrā, pārņemot vācu valodu, paražas un dzimtas vārdus. Agrīnie krustneši, tirgotāji un amatnieki gandrīz vienmēr precējās ar vietējām sievietēm, jo vācu sieviešu nebija. Dažas dižciltīgas dzimtas, piemēram, grāfi Līveni un Plāteri, cēlušies no lībiešu un letgaļu cilšu vadoņiem. Arī viņus sāka uzskatīt par vāciešiem, un tā radās vācbaltu etnoģenēze. Kopš vēlajiem viduslaikiem vietējie vāciski runājošie iedzīvotāji veidoja lielāko daļu tirgotāju un garīdznieku, kā arī lielāko daļu vietējās zemes īpašnieku, kas veidoja valdošo šķiru pār vietējiem latviešu un igauņu nevāciem.
Tad kur palika šie 120–160 tūkstoši Latvijas iedzīvotāju, kas uz prombraucošiem kuģiem 1939. gadā dziedāja Latvijas himnu un slaucīja asaras? Mēs mēdzam uzskatīt, ka viņi izšķīda Vācijā, bet patiesībā viņi izšķīda Dienvidamerikā, visvairāk – Paragvajā.
1945. gadā vācbalti tika pilnībā izspiesti no Austrumvācijas, gluži kā valstsvācieši no Kēnigsbergas apgabala, Transilvānijas vācieši no Rumānijas, Zipšes vācieši no Slovākijas un Sudetijas vācieši Čehijā. Viņi nonāca bēgļu gaitās Vācijā, bet arī tur viņus neviens negaidīja, Vācija bija sabrukusi, un tajā tāpat atradās miljoniem Austrumeiropas bēgļu. Un visi šie bēgļi meklēja iespējas emigrēt uz Austrāliju vai Ameriku.
1947. gadā par Paragvajas ietekmīgāko cilvēku kļuva bavāriešu izcelsmes ģenerālis Alfredo Stresners. 1954. gadā viņš veica valsts apvērsumu, pēc tam tika ievēlēts par prezidentu un pie varas noturējās 34 gadus. Stresners bija dzelžains antikomunists, viņa valsts ekonomika balstījās uz privāto iniciatīvu, vismazāko valsts budžetu, mazākajiem uzņēmumu nodokļiem un salīdzinoši maziem iedzīvotāju nodokļiem. Stresnera laikā valsts kļuva par ievērojamu gaļas un minerālvielu eksportētāju, bet būtiski – kopā ar Brazīliju uz pierobežas upes Paranas 1984. gadā tika uzbūvēta Itaipu hidroelektrostacija, tajā laikā lielākā elektrostacija pasaulē, šobrīd – otrā lielākā. Paragvajas valsts šajā projektā ar naudu nepiedalījās, visus izdevumus sedza privātie partneri, bet rezultātā Paragvaja saņem ap 15% ienākumu no elektrības. Uz vienu iedzīvotāju Paragvaja esot lielākā elektroenerģijas eksportētāja pasaulē.
Kādēļ mēs nerunājam par Paragvaju kā veiksmīgu ekonomiku, skaistu valsti, draudzīgiem cilvēkiem? Pirmkārt, visas pasaules komunisti vienā balsī Stresneru lamāja kā ļaunāko diktatoru, bet Latvijas institucionālajā vēsturē izpratne – kas ir ļauns, un – kas ir labs, nāk no PSRS izpratnes.
Protams, Stresners nav pats gaišākais tēls pasaules vēsturē, viņa valdīšanas laikā (34 gadi) izpildīti 4 vai 5 tūkstoši nāvessodu slepkavām, laupītājiem un komunistiem, kādi 3 tūkstoši cilvēku pazuduši bez vēsts. Un galvenā stigma – ar vai bez amerikāņu svētības Stresners deva patvērumu daudziem Otrā pasaules kara vācu militāristiem, koncetrācijas nometņu ārstu Jozefu Mengeli ieskaitot. Šī Stresera aizrautība ar atbalstu vācu bēgļiem, īpaši – nacionālsociālistiem, bija iemesls vācbaltiem vēlāk kautrēties par savu vācisko izcelsmi un viņi viegli asimilējās vietējā sabiedrībā. Pabiju vairākās vācu pilsētās – Hohenau, Obradovā, Bella Vistā.
Restorāns ar vācu ēdiekarti, goda vietā cūkas kāja, Vīnes šnicele un vācu gulašs (tieši tā), ļoti labs Volksbier (tautas alus), bet neviena, kas pieprastu vācu valodu. Luterāņu baznīcas, kurās notiek dievkalpojumi spāņu valodā. Hohenau sevi lepni dēvē par Dievidamerikas imigrantu galvaspilsētu. Joprojām no Vācijas uz Paragvaju gadā pārvācas tūkstotis vai divi, joprojām uz Paragvaju pārvācas vācu izcelsmes brazīlieši un argentīnieši, bet vairums no mūsdienu iebraucējiem esot Krievijas vāciešu pēcteči, kas uz Vāciju pārcēlušies pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados, bet tagad jūtas nemīlēti Vācijā.
Vārdu sakot – atrast dzīvus, vāciski vai latviski runājošus vācbaltus man neizdevās. Vāciski rakstošā vidē informācija internetā ir plāna, vairāk jau spāniskos avotos, kur Paragvajas vācieši atzīst, ka ir labi integrējušies un sazinās galvenokārt gvaranu valodā.
Paragvajas galvaspilsēta Asunsjona ir pilsēta ar debesskrāpjiem, lieliem tiltiem un viaduktiem. Gandrīz visi cilvēki pilsētā eiropeiski. Nakšņojam viesnīcā “Cecīlija”, kuras īpašnieks esot vācbaltietis Vāgners, plašā reģistrācijas telpa izgreznota ar Rīgas Radio rūpnīcā ražotajām “Sonāti” un “Rigodu”, bet telpu iekārtojums saprotams un praktisks.
Stāsti par Paragvaju kā nabadzīgu zemi ir ļoti pārspīlēti. Starp valsts divām lielākajām pilsētām Asunsjonu un Sjudadu del Esti 320 kilometru četru līdz sešu joslu šoseja izbūvēta kā lidostas skrejceļš – starp joslām atspīdumi, atļautais, bet neievērotais ātrums –110 kilometru stundā (šķiet, daļai paragvajiešu līdz ar vācu gēniem nāk līdzi izpratne par braukšanas ātruma ierobežojumiem uz autobāņiem). Māšīnu parks divkārt jaunāks un lepnāks nekā Latvijā, u desmitkārt – kā Bolīvijā.
Arī mazākas šosejas gludas, gar ceļmalām nopļauta zāle – un lielā atšķirība no Bolīvijas – nav izmestu plastmasas maisiņu un kolas skārdeņu. “Guļošie policisti” visos ciemos un pilsētās iepretī skolām, bet par šīm konstrukcijām brīdina ceļa zīmes.
Problēma – ceļi gandrīz visur ir maksas ceļi, jāmaksā skaidrā naudā dažādas summas (no 1 līdz 2 eiro). Tad, kad šādas skaidras naudas nav, tu vienkārši tiec pagriezts atpakaļ, un tikai kādā alkohola veikaliņā daži pircēji bija gatavi samainīt eiro piecīti Paragvajas gvaranos.
Automašīnas īre Paragvajā ir viegla, ātra un ievērojami lētāka nekā Bolīvijā. Asunsjonas lidostā īres pakalpojumus labā angļu valodā piedāvā vismaz 10 kompānijas. Izīrētāji nebrīnas par manu vēlmi aizbraukt uz Argentīnu, Posadasu pāri tiltam pie Enkarasjonas pilsētas, bet vēlāk – no Sjudadu del Estes uz Brazīliju, uz unikālāko dabas veidojumu – Iguasī ūdeskritumiem, kas atrodas uz Argetīnas, Brazīlijas un Paragvajas robežkrusta. Tas ir visskaistākais un dižākais ūdenskritums, ko dzīvē nācies skatīt – daudz iespaidīgāks par Niagāru vai Viktorijas ūdenskritumu, īpaši, kad tevi ar motorlaivu paved zem ūdeskrituma dušas. Arī iepriekšminētā Itaipu hidroelektrostacija un ūdenskrātuve ir fantastiska savā varenībā.
Būtiski ir nepārspīlēt. Ceļojums nav dzīve. Ceļojums ir jauni iespaidi, jaunas zināšanas un pašizziņa. Jebkurš ceļojums, kas pārsniedz 2 nedēļas, kļūst par dzīvi. Divreiz atgriezties vienā vietā nav vērts, gluži kā nevajag kāpt divreiz vienā upē.
