“Gaidi, kad paliks ļoti slikti, varbūt tad beidzot ko atklās!” Sievietes skaudrais stāsts par cīņu ar sāpēm četru gadu garumā 0
Ikviens piekritīs, ka neziņa ir viena no grūtāk izturamajām sajūtām. Kādam ar to jādzīvo visu dzīvi, citam – pāris gadus, vēl kādam tās ir dažas dienas, bet ikvienam no viņiem neziņa ir mokošs, līdz spēku izsīkumiem nogurdinošs ceļš. Dienu no dienas cilvēks ceļas ar cerību, ka beidzot būs skaidrība, taču vakaros atkal un atkal jāiet gulēt ar domu – atbildes tā arī nav atrastas.
Tieši šāda pieredze ir kādai Latvijas iedzīvotājai. Viņa publiski savā “Facebook” kontā dalījusies ar savu stāstu par ilgstošām veselības problēmām un vilšanos medicīnas sistēmā. Četru gadu laikā viņai nav izdevies tikt skaidrībā, kas vainojams pie tā, ka jaunā sieviete cieš no sejas sāpēm. Četru gadu laikā nav noteikta diagnoze vai rasts efektīvs risinājums, kā cīnīties ar veselības problēmām.
Savās pārdomās viņa apraksta ilgstošu speciālistu apmeklējumu ķēdi, kurā viņa devusies pie dažādiem ārstiem, taču bieži vien saņēmusi tikai jaunus nosūtījumus, nevis konkrētas atbildes. Viņa arī uzsver, ka veikusi vairākus izmeklējumus un analīzes, ieguldot ievērojamus līdzekļus, tomēr skaidrība par sāpju cēloni joprojām nav panākta.
Savā ierakstā viņa pauž arī kritiku par biežo tendenci piedāvāt simptomātiskus risinājumus, nevis meklēt problēmas sakni, kā arī atzīmē, ka šī pieredze viņu ir emocionāli nogurdinājusi. Neskatoties uz gadiem ilgstošo neziņu, viņa cenšas saglabāt pozitīvu attieksmi, jo viņai blakus ir brīnišķīgi bērni, kuru dēļ var paciest visu.
Ar sievietes atļauju publicējam viņas skaudro pieredzes stāstu un vilšanos mūsu medicīnas sistēmā!
“Ilgi domāju vai ir vērts vispār šo drukāt… bet ziniet man pietiek! Vairs absolūti netaisos klusēt un gribu, lai saprotat mani pareizi – šī nebūs sūdzēšanās vai čīkstēšana par mūsu medicīnu. Bet gan liela vilšanās… Ir pagājuši tieši 4 gadi manas dzīves kopš mokos ar sejas sāpēm. Ko esmu atklājusi – pilnīgi NEKO.
Kā mūsdienās strādā medicīna – tu dodies pie neirologa, viņš sūta pie reimataloga, reimatalogs tālāk… lors pie gastroentaraloga, gastroentaralogs pie lora… Šis ceļš ir bezgalīgi. Tu maksā pat pa 100 eur vizīti par nosūtījumu pie cita speciālista. Jautājums vai vismaz kāds kaut ko meklē, kaut ko iesaka? Ieinteresētība nulle.
Nestāstīšu te sīki par simptomiem un kā viss sākās. Tā pat nav jēga apspriest, ka tas viss sākās pēc potēm. Man neinteresē, pat ja tas ir no potes es laiku atpakaļ nepagriezīšu… es vienkārši LŪDZU darām kaut ko, lai man ir labāk. Te pat varu pieminēt mīļākās frāzes no dakteriem ko iesaka… Nevari sportot, nu bet nesporto, kam tev to sportu – izdomā ko citu darīt… Nevari ēst, sāp… Nu bet neēd… Esmu dzirdējusi tik daudz absurda, ka varētu grāmatu par to sarakstīt.
Un negribu dzirdēt, ka mediķi ir saguruši, slodze utt., piedodiet bet mēs visi strādājam, mums visiem ir grūti, mēs visi esam noslogoti, bet tas nav iemesls nepildīt savus darba pienākumus! Cilvēki nesās uz veikaliem mainīt preci, atgriezt utt., kad ar to nav apmierināti, tad es labprāt vēlētos pieprasīt atpakaļ naudu par šādām tukšajām vizītēm, kur uzraksta tikai nosūtījumu! Tagad visu LV ārstē ar antidepresantiem. Šī ir mana mīļākā tēma – vienalga kas sāp – visiem raksta antidepresantus. Kaut kāda jauna metode. Nu protams, priekš kam meklēt iemeslu, kāpēc sāp – vienkārši dzerat antidepresantus un farmācijas bizness iet uz urrrā!(..)
Es esmu iemācījusies pa šiem 4 gadiem smaidīt pat tad, kad sāp līdz asarām, jo visu laiku domāju – es nedrīkstu padoties. Šo visu es rakstu tikai tāpēc, ka kārtējo nedēļu saasinājās.. Ko es darīju?
60 eur reimatalogs, 30eur jaunas analīzes, 108 magnētiskā rezonanse galvai, 60 eur zāles aptiekā… Tas ir tikai pa nedēļu. Ko uzzināju? NEKO!
Atkal antibiotikas 4.reizi gada laikā… Vai tas ko atrisinās – noteikti nē, vai atradām iemeslu – protams, nē… Vienkārši tā sāp, ka vairs nevar izturēt un antibiotikas parasti palīdz nu vismaz uz mēnesi, citreiz diviem.
Vislabākais ieteikums no viena mediķa (..) – gaidi, kad paliks ļooooti slikti, tad sauc ātros un tad varbūt beidzot ko atklās, nu, ja nebūs jau par vēlu… Foršs ieteikums vai ne?
Un negribu, lai kāds mani pārprot – visus mediķus vienā maisā es nelieku… Noteikti kaut kur ir kāds kurš tiešām palīdz. Vienkārši man tāds nav trāpījies… un viss ko es lūdzu, man pat vairs neinteresē diagnozes, vienkārši darām tā, lai varu atkal sportot, lai varu smaidīt bez sāpēm, lai kaut nedaudz uzlabotu pašsajūtu. Bet neviens neko nav ieteicis… Un es piebildīšu – nekad neesmu dakteriem pretī neko teikusi, vienmēr laipna un ar smaidu izeju ārā, jo kas man atliek… Uzstāt, lai kaut ko dara, raudāt viņu priekšā, lai notic ka tev sāp. Nē, es uzskatu, ka man tas nav jādara. Un šeit pat nepieminēšu tos kabinetus, kur atverot durvis, gribas tās jau aizvērt, kad sēž priekšā dusmīgs dakteris ar nosaukumu – ko gribi… ko atnāci? (..)
Man ir 2 fantastiski bērni un paldies Dievam ka man viņi ir, jo viņu dēļ es cenšos būt laba mamma pat tad, kad sāp, es eju uz darbu un cenšos būt labs darbinieks, jo man patīk mans darbs un tas ko daru… Es vienmēr smaidu un esmu laipna pret visiem klientiem uz visiem 100% un arī pat tad, kad man sāp… bet tā vilšanās medicīnā diemžēl sāp visvairāk… jo jūs, dakteri, man parādījāt šī vārda īsto nozīmi… tieši Jūs man gribat iedrošināt PADOTIES… bet nesagaidīsiet gan. Es pati tikšu galā…”
Sieviete cer, ka kādreiz pienāks diena, kad viņa varēs rakstīt nevis par sāpēm un vilšanos, bet gan par pateicību – par ārstiem, kuri būs spējuši viņai palīdzēt un atrast risinājumu ilgstošajām veselības problēmām.
