“Viņa vairs nespēja izturēt nenormālo nogurumu” – pieredzes stāsts, kas atgādina, cik svarīgi ir rūpēties par veselību 0
Mūsu portālā ik pa laikam publicējam dakterstāstus, kuros pacienti dalās ar dažādiem piedzīvojumiem medicīnas iestādēs – gan ļoti labiem, gan reizēm arī nepieņamemiem un nosodāmiem.
Teju visus šos stāstus vieno kāds elements – ārsta attieksme, no kuras ir atkarīgs tik daudz. Varbūt pat viss. Sastopot savu īsto ārstu, ar kuru veidojas cieņpilna un laba sadarbība, visbiežāk neizpaliek arī rezultāts.
Esam saņēmuši vēl kādu stāstu – par jaunu sievieti, kura zīda bērniņu un sajūt, ka ar veselību kaut kas nav labi. Viņa uzticas ārstam, taču tādējādi, kā mēdz teikt, “iebrauc auzās”. Publicējam šo stāstu, lai atgādinātu, ka svarīgi ir arī pašiem domāt līdzi, sajust savu ķermeni un būt reizēm neatlaidīgiem, cenšoties nonākt pie savas īstās diagnozes.
Lūk arī stāsts!
“Stāsts ir par manu labu draudzeni – zīdošu sievieti, kurai ir recidivējošas urīnceļu infekcijas un atmiņas traucējumi. Ģimenes ārsts paziņoja, ka viņai jāārstē galvu un nosūtīja pie psihiatra.
Psihiatrs uzskatīja, ka izmeklēšana nav nepieciešama, viss tāpat esot uzreiz skaidrs, tāpēc noteica ārstēšanu paranoidālai šizofrēnijai. Šādi turpinājās 1,5 gadu – tika ārstēta it kā šī kaite.
Beigās draudzene vairs nespēja izturāt nenormālo nogurumu, devās taisīt asins analīzes par savu naudu, jo bija sajūta, ka kaut kas nav pareizi. Laborante ieteica veikt arī D vitamīna analīzes, piebilstot, ka reizēm tieši nepietiekams šī vitamīna līmenis var veicināt ilgstoša noguruma sajūtu.
Izrādījās, ka D vitamīna rādītājs ir vien 8, kas ir ļoti izteikts deficīts. Tā nu kopā ar ģimenes ārstu, iepazīstoties ar analīžu rezultātiem, tika nolemts psihiatra izrakstīto medikamentu pārtraukt lietot, taču uzņemt nozīmīgu D vitamīna devu. Un nogurums pārgāja pats – pie tam samazinājās arī atmiņas traucējumi un recidivējošās infekcijas.
Man šķiet absurds arī fakts, ka visu laiku, kamēr tika veikta iepriekšējā “terapija”, cieta ne tikai pati sieviete, bet arī valsts, proti, mēs visi nodokļu maksātāji, esam maksājuši, pirmkārt, par šīs nabaga nodzītās sievietes bezjēdzīgām vizītēm pie psihiatriem, bezjēdzīgas turēšanas slimnīcā, un medikamentiem, kuri, atvainojiet, ne tikai rada blaknes, bet arī nav lēti un skaitās valsts apmaksāti (skaidrs, ka maksājam mēs visi!).
Kāpēc tā sistēma ir tik tizla, es to nespēju saprast. Tiem, kuri mēģina samazināt rindas pie ārstiem, vajadzētu vispirms paanalizēt, kas tajās rindās ir sasēdināti. Nav visiem ārsta grāds, lai paši sevi pareizi nodiagnosticētu.”
Varbūt arī tev ir kāds dakterstāsts, ar ko esi gatavs padalīties? Iespējams, arī anonīmi? Esam gatavi uzdot jautājumus iesaistītajām pusēm vai vienkārši publicēt kā pieredzes stāstu par brīdinājumu citiem.
Ziņo šeit (iesūti stāstu vai savu kontaktinformāciju saziņai):
