Gavilēt par esmi! Mūziķis un dziedātājs Adrians Kukuvass 0
Septembrī 65. jubileju svin leģendārās grupas “Menuets” balss īpašnieks, komponists, mūziķis Adrians Kukuvass. Dziedātājs smejas – “pusapaļā” jubileja neesot iemesls snaust uz lauriem, tikai tagad balss esot nobriedusi, pa mūzikas taku jāved meita un, protams, viena pēc otras top jaunas dziesmas! Tās līdzās klausītāju iemīļotajām “Menueta” un citos sastāvos dziedātām Adriana kompozīcijām pats jubilārs un viņa skatuves kolēģi izpildīs divos jubilejas koncertos “… Bet – dziesma dzīvo!” Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē, 17. septembrī. “Garlaicīgi nebūs!” sola jubilārs.
Tālajā 1968. gadā Adrians Kukuvass sācis lielo mūziķa karjeru kā leģendārā “Menueta” vokālists un trompetists, darbojies vairākās grupās (karavīru ansamblis “Zvaigznīte”, “Tip Top”, “Ādaži”, “Proventus”) un paša dibinātajā “Rekvizītā”. Viņš ir neskaitāmu dziesmu izpildītājs, veselu dziesmu ciklu un albumu, kā arī vairāku mūziklu un rokoperas “Nāriņa” autors. Adriana Kukuvasa radošais gars nesnauž arī tagad – līdzās radošam procesam un koncertēšanai mūziķis ir arī teju apskaužamas enerģijas pilns jaunās mūziķu audzes pedagogs Mārupes Mūzikas un mākslas skolā.
Kustīgums tāpat kā ūjinātājs Kukuvass uzvārdā (grieķiski – pūce) esot mantojums no grieķu senčiem, smejas Adrians. “No vectēva puses mani senči ir no nelielās Kalimnas jeb “skaisto dziesmu” salas Egejas jūrā, no otras – barona kučieris, kam tepat Mellužu mežos piešķirta vieta miteklim,” skaidro mūziķis.
Norunāt brīdi sarunai ar visai aizņemto mūziķi, izrādās, nemaz nav viegli. Starp pedagoga pienākumiem, mēģinājumiem, laiku mūzikas radīšanai un koncertiem atrodas brīvs mirklis saulainās agra rudens dienas viducī Kukuvasu simtgadīgajā ģimenes namā Jūrmalā, dzerot sievas Noras gatavoto kafiju un asistējot ģimenes mīlulim – spoži melnajam suņu milzim Radžam. Jau vakarpusē jāpošas dzejas dienu koncertam Kauguru kultūras namā, kur mūziķis aicināts kopā ar ilggadējo Adriana Kukuvasa dziedāto un komponēto tekstu autoru, dzejnieku Leonu Briedi un viņa dēlu, arī dzejnieku, Adrianu Briedi-Makoveju, ar kuru kopā radīts pat dziesmu cikls. “Būs arī pirmatskaņojums!” priecīgi stāsta Adrians. “Šodien pabeidzu ilgi slīpēto aranžējumu. Ir prieks par to, ka ik dienu varu izdarīt ko jaunu. Katram no mums ir sava misija – vienam padodas uzzīmēt gleznu, citam – uzrakstīt dzejoli, man tā ir mūzika. Tās ir lietas, kas paceļ cilvēku citā kvalitātē. Ja tādu savu lietu atradis, tad, kā saka mans draugs Leons Briedis, ir jācērtas kaut vai klintī, lai kaut ko paveiktu!”
Atbildot uz piezīmi par jauneklīgu izskatu, Adrians tikai pasmīn un nosaka – viņu “atjaunojot” darbošanās kopā ar bērniem. Mārupes Mūzikas un mākslas skolā Adrians, diplomēts skolu vadības maģistrs, ir pūšaminstrumentu nodaļas vadītājs, pasniedzot trompetes un ģitāras spēli, kā arī piepalīdzot tiem, kuri vēlas papildināt vokālās prasmes. “Mūzika un dziedāšana patiesībā mūsu ikdienā ir klāt visur – pat runājot dziedam (Adrians demonstrē sarunas vokalīzi vairāku oktāvu diapazonā. – Aut.). Vajag tikai to runu salikt pa plauktiņiem – tā ir mana vokālās prasmes apgūšanas metode. Cilvēku taču mūsu radītājs ir izveidojis, lai mēs gavilētu par savu esmi! Tikai jāsaprot, ka cilvēks ir tikai instruments, kas jāprot ieskandināt, dabiski doto izmantojot, nevis sagandējot. ”
Citur mūzikas skolās kolektīvās muzicēšanas programmā parasti veido standarta kameransambļus, bet Adriana vadībā pat dzimusi jauniešu grupa “Ad libitum” – nosaukumā iekodēts brīvs izpildījums. “Zēniem bija liela interese, vecāki atbalstīja, piegādājot instrumentus. Strādājam pamatīgi, puišiem šovasar pat tika dota iespēja iesildīt slavenos “Musiqq” koncertā Mazmežotnes muižā, bet oktobrī startēsim “Bildēs”. Man ir liels prieks, ka mums ir jaunieši, kas darbojas ļoti cītīgi un nereti kvalitatīvāk par tiem, uz kuriem vērsta mediju uzmanība. Milzīgs paldies Tijai Auziņai, ka viņa dod iespēju jaunajiem saspēlēt kopā ar pieredzējušiem mūziķiem un parādīt sevi auditorijai. Mācu viņiem, ka jābūt ļoti uzmanīgiem un cītīgi jāstrādā, lai tas, ko dari, mūsdienās nepiedzīvo sērkociņa efektu – uzmirdzēt uz pazust. Vajadzētu atcerēties, ka ieguldītais darbs nekur nepazūd. Ja vēl tev apkārt sarodas uzticami domubiedri – grupa, tā jau ir daudz lielāka iespēja kaut ko paveikt.”
Adrianu par savu ģitāras skolotāju sauc daudzi nu jau pazīstami mūziķi, starp viņiem gan “Astro’n’out” soliste Māra Upmane-Holšteina, gan “Satellites.lv” līderis un mūzikas žurnālists Jānis Žilde. Tēva pēdās šobrīd iet arī Adriana jaunākā no trim meitām – Adrija Silva (13), dziedot tēta izveidotajā jauniešu grupā, mācoties ģitāru un rakstot mūziku. Pirmo ģitāru vecāki Adrijai iedāvājuši jau trīs gadu vecumā – tēvs palepojas, šogad festivālā “Bildes” Adrija jau dziedāšot pašas komponētu dziesmu. Tētis, vairākus gadus bijis arī Adrijas skolotājs, palīdzēšot vien piebalsu partijās, dziedot slaveno “Prāta vētras” dziesmu par kaķēnu. “Priecājos, ka tagad atkal esam tētis un meita, nevis skolotājs un audzēkne, kā tas bija, kad Adrija mācījās Mārupē. Mūzikas ceļu viņa izvēlējās pati, bet, protams, nevaru noliegt, ka esam viņai to izgaismojuši. Šobrīd reizēm laiku pa laikam iedodu viņai ceļa maizi un kādu darba uzdevumu. Viņa zina, ka ir vērts manī ieklausīties.”
Jubilejas iemeslu – 65 gadus – Adrians dēvē par “pusapaļo” ciparu, un tie vienmēr tiekot svinēti, kamēr “apaļos” mūziķis parasti ignorējot. “Tā iegājies,” nosaka Adrians. “Šie man ir īsti vīra spēka gadi,” enerģiski skaidro mūziķis. “Sevišķi vokālam šis ir labākais laiks. Jaunībā tu nodarbojies ar tehniku un mēģini izrādīties, bet vēlāk pienāk laiks, kad tu jau dziedi ar sirdi un dvēseli un tie stāsti, kas jāizstāsta, izskan daudz patiesāk. Par manas balss atklāšanu, protams, paldies manai skolotājai Maigai Grietēnai, kura audzinājusi visu mūsu estrādes ziedu – Aiju Kukuli, Olgu Rajecku, Mirdzu Zīveri, Andri Daņiļenko. Toreiz tieši viņa izveidoja manu balsi, sakot – Adrian, to tavu balss “samtainumu” labāk neaiztiksim, iesim tikai uz augšu un uz augšu! Tā, pašam sev par pārsteigumu, tiku līdz augstajam “do”. Šobrīd jūtu, ka balss ir cita, nobriedusi. Kad klausos radio savas vecās dziesmas, pašam šķiet, tur tāds zaļš salātiņš gavilē – tāds “tigliņš” baltās biksēs un ūsiņās kameru priekšā defilē (smejas). Nopietno iespaidu par mani toreiz radīja dziesmu saturs. To pašu “Krīt visbaltākie sniegi”, manu pirmo dziesmu, radīju dziļās pārdomās laikā, kad mūžībā aizgāja vectēvs. Toreiz skumīgs šķirstīju Jāņa Petera dāvāto Jevgēņija Jevtušenko dzejoļu krājumu “Sloku pārlidojums” un vārdi vienkārši uzšķīrās.”
Adrians atzīst, šis skolas brīvlaiks, vasara, un arī daļa pavasara pagājusi, gatavojoties jubilejas koncertam. “Sāku jau pēc Jūrmalas Mūzikas skolas 50 gadu jubilejas koncerta. Jūrmalas pilsētas vadība izrādījusi pretimnākšanu Goda jūrmalniekam, lai arī šoreiz kā rīkotājs izbaudīju visas konkursu “slūžas”, bet es par to nesūdzos. Apzinos, ka šis ir laiks, kad tev ir jāpierāda, ka esi vajadzīgs, un esmu mierā ar šādu kārtību – nevēlos, lai atgriežas laiki, kad, kā teica Orvels, “visi ir vienlīdzīgi, bet daži – vienlīdzīgāki par citiem,” pasmaida Adrians.
“Vēl nav pienācis laiks gulēt uz lauriem,” enerģiski nosaka mūziķis. “Jubilejas koncerta režisors Jānis Kaijaks tā arī pateica – tu vēl neesi tik vecs, lai sēdētu pirmajā rindā un aplaudētu – vēl viss jādara pašam. Šobrīd varu bagātināt pasauli ar to, kas šajos gados noticis ar mani. Kopā ar Jāni nospriedām, ka koncertā runās manas dziesmas – ne viens vien ir atzinis, ka, piemēram, “Atgriešanās” ar Māras Zālītes vārdiem spēj uzburt acu priekšā veselu filmu. “Viņi dejoja vienu vasaru”, “Četri balti krekli” ir no tām dziesmām, kuras dzirdot, tu pārstāj rosīties virtuvē. Manis dziedātās dziesmas nav fona mūzika. Protams, koncertā būšu kopā ar “Menuetu”. Pirmkārt, vēlos parādīt godu un cieņu saviem kolēģiem. Nevar noslēpt, ka būšana “Menueta” sastāvā ir mans dzīves lielākais devums. Kolēģi jau zina, lai cik daudz reižu vienu un to pašu dziesmu spēlējam, nekad nedziedāšu divreiz vienādi. Man tas nav interesanti. Imantam Kalniņam svarīgākais ir dziesmas vēstījums – tikai pēc tam ir vārdi un mūzika. Tik nopietnas pieejas man laikam gan nav, man ir svarīga vibrācija, tas brīdis dziesmā, kad jūti – dzejnieks sāk skanēt tevī. Tāpēc ne vienmēr pieturos pie visām notiņām, ko komponists iedod. Varbūt Imantam Kalniņam tas dažreiz klusībā nav paticis, bet tieši tajā ir dzīvīgums!”
Adrians atzīst, no bagātīgā muzikālā materiāla nav bijis viegli atlasīt jubilejas koncerta programmu. “Centos rīkoties tā, lai nevienam nebūtu garlaicīgi, ne klausītājiem, ne, pirmkārt, man pašam. Neievērojot hronoloģiju, lieku spilgtus akcentus. Izvēlējos zīmīgākās dziesmas – gan kā izpildītājam, gan kā komponistam. Milzīgs prieks, ka sadarboties piekrita Ieva Kerēvica. Viņa ir īsta profesionāle, ar kuru reizēm gan domas atšķiras, bet bez tā jau būtu garlaicīgi! Kopā dziedāsim Adriana Brieža-Makoveja dziesmu “Sauc to, kā proti!”, bet Ievai solo esmu uzticējis arī divas manas labākās dziesmas sievietes balsij – “Saulespuķe” ar Māras Zālītes vārdiem un “Paradīze” ar Aleksandra Čaka vārdiem.”
Neiztikšot arī bez pirmatskaņojumiem. “Vienai no jaunajām dziesmām Leons Briedis vārdus atsūtīja kā apsveikumu man un Norai Vasarsvētkos. Palasīju un vairākos piegājienos, filmu reklāmas pauzēs radās dziesma. Man ir ārkārtīgi laimējies, ka esmu sastapis Leonu Briedi, – viņa vārdos ir grauds un patiesība pat tad, kad viņš raksta “Muļķa sirdi”. Prieks arī, ka otrajā daļā mums pievienosies Edgara Vītola vokālā grupa, kas vēl paplašinās svētku noskaņu. Mans kādreizējais “Menueta” kolēģis Raimonds Bartaševics pat esot iegādājies jaunu uzvalku, kurā kāpt uz skatuves. Viņš ir mākslinieks ar smalku izjūtu, eleganti balansējot uz skumjā un smieklīgā robežas, bet nekad neizdarot ko lieku.”
Ko darīs Adrians Kukuvass 25. septembrī, dzimšanas dienā? Mūziķis smejas: “Nebūšu Latvijā, un mobilais telefons būs izslēgts. Kādreiz arī jāatpūšas. Ceru, draugi neapvainosies par tādu nepieklājību!”
