Globālā Eiropa: 200 miljardi, kas var mainīt pasauli un Eiropas vietu tajā 0
Lielākā daļa nekad nav dzirdējuši par regulu ar nosaukumu “Global Europe” jeb “Globālā Eiropa”. Tas ir saprotami – tā pašlaik ir tehniska likumdošanas procedūra Eiropas Parlamentā, kas notiek komitejās, plenārsēdēs un ilgstošās trīspusējās sarunās starp ES institūcijām. Bet aiz šī birokrātiskā procesa ir 200 miljardi eiro – un tas ir naudas apjoms, par kuru ir vērts zināt.
Kas ir Globālā Eiropa un ko tā darīs
No 2028. gada Eiropas Savienība apvienos savu ārpolitikas un ārējās palīdzības finansēšanu vienā instrumentā. Iepriekš ārējo darbību īstenoja caur vairākiem atsevišķiem instrumentiem – attīstības sadarbībai, humanitārajai palīdzībai, atbalstam kandidātvalstīm, kaimiņattiecībām.
Tagad visi tiek apvienoti vienā finansēšanas fondā: Globālā Eiropā.
Kopējā summa – 200 miljardi eiro septiņu gadu periodam no 2028. līdz 2034. gadam. Papildus tam Ukrainas atjaunošanai un ceļam uz ES paredzēti vēl līdz 100 miljardiem, kas nāks ārpus kopējā Eiropas Savienības budžeta (aptuveni 2 triljonu eiro apmērā).
Ar šo naudu ES:
- atbalstīs kandidātvalstu reformas Ukrainā, Moldovā un Rietumbalkānu valstīs;
- finansēs attīstības programmas Āfrikā, Āzijā un Latīņamerikā;
- sniegs humanitāro palīdzību krīzes zonās;
- veidos partnerības, kas noteiks, kādā pasaulē mēs dzīvosim nākamajās desmitgadēs.
Kā Eiropas Parlamenta Ārlietu komitejas Eiropas Konservatīvo un reformistu grupas ēnu referents šajā likumprojektā, esmu atbildīgs par to, lai panāktu, ka šis instruments darbojas Eiropas un Latvijas drošības un ekonomiskajās interesēs. Un te ir pāris nopietnas lietas.
Kā šī sistēma darbojas praksē: Senegālas piemērs
Šobrīd Senegālā tiek īstenots ES atbalstīts projekts – 320 miljonu eiro vērts līgums par 380 autobusu piegādi Dakaras pilsētai. To finansē ES nodokļu maksātāji caur ES iestādēm un Eiropas attīstības aģentūrām, un projekts tiek pozicionēts kā daļa no ES stratēģiskās klātbūtnes Āfrikā.
Un kurš, visticamāk, uzvarēs iepirkumā? Ķīnas valsts uzņēmums CRRC. Cena, par kādu CRRC piedāvāja piegādāt šos autobusus, ir mazāka nekā puse no cenas, ko piedāvāja tuvākais Eiropas konkurents – Zviedrijas “Scania”.
Tas nav tirgus ekonomikas rezultāts. CRRC spēj piedāvāt tādu cenu, jo to kontrolē Ķīnas komunistiskā partija un, attiecīgi, Ķīnas valsts aparāts, kas subsidē savas rūpniecības ekspansiju pasaulē. Ne tirgus. Ne konkurence. Valsts mašīna, kas subsidē savus uzņēmumus ar mērķi dominēt starptautiskajā tirdzniecībā.
Eiropas nodokļu maksātāju nauda nodrošina infrastruktūru, Eiropas politiskais svars atver durvis, un tad līgumu paņem uzņēmums, kura “cena” ir ģeopolitisks instruments. Un tas nav pirmais gadījums. 2023. gadā Dakarā tika atklāts elektriskais ātrsatiksmes autobusu tīkls ar 121 CRRC autobusu, kas arī tika finansēts ar ES naudu.
Ķīna ambiciozi īsteno savu “Viena ceļa, vienas jostas” iniciatīvu, izplešot ietekmi pasaulē ar metodēm, kas ir pretrunā starptautiskajām normām – negodīgām subsīdijām, apšaubāmiem iepirkumiem un aizdevumu diplomātiju. Globālā Eiropa ir analogs instruments, taču ar būtisku atšķirību: ES darbojas pēc vērtībām, tiesiskuma un demokrātijas principiem. Ja ES nauda galu galā nonāk Ķīnas uzņēmumu kabatās, mēs ne tikai zaudējam stratēģisko atdevi – mēs faktiski subsidējam savu konkurentu ģeopolitisko izplešanos.
Kāda ir Komisijas atbilde? Globālās Eiropas priekšlikumā ir panta 20(10) formulējums, kas ļauj Komisijai ierobežot tādu uzņēmumu dalību iepirkumos, kuri saņem netirgus subsīdijas. Bet tas ir: Komisija var rīkoties. Tas nav pienākums. Tas nozīmē, ka katrreiz, kad šāda situācija rodas, kādam Briselē ir jāpieņem aktīvs politisks lēmums teikt “nē” Pekinai. Noklusējuma variants ir tas, ka līgums aiziet pie lētākā piegādātāja, neatkarīgi no tā, kas stāv aiz šī piedāvājuma.
Es un Eiropas Konservatīvo un reformistu grupa uzskata, ka šim pienākumam ir jābūt obligātam, nevis pēc izvēles. Eiropas nauda nedrīkst subsidēt mūsu konkurentu industriālo izplešanos un nostiprināšanos.
Elastīgums vai nekontrolēta rīcības brīvība?
Komisijas priekšlikuma centrālā ideja ir vienkāršošana un elastīgums. Pasaule ir neparedzama – jā, tā ir taisnība. Instruments, kas spēj ātri reaģēt uz jaunām krīzēm, ir nepieciešams. Taču šajā priekšlikumā elastīgums patiesībā nozīmē ko citu – Komisija iegūst gandrīz neierobežotu brīvību pārvietot naudu starp prioritātēm un reģioniem, tā, kā pati uzskata par labāku.
Pirmkārt, ir tā sauktais “spilvens” – rezerves fonds, no kura Komisija var pārdalīt naudu starp prioritātēm, nevienam to nejautājot. Eiropas Parlaments par šādiem lēmumiem uzzina tikai pēc tam, kad tie jau pieņemti. Otrkārt, reģioniem paredzētie piešķīrumi ir tikai “indikatīvi” – tas ir, tie ir plānoti skaitļi, nevis juridiski saistošas garantijas. Ja Komisija nolemj, nauda, kas teorētiski paredzēta Ukrainai vai Moldovai, var tikt novirzīta pavisam citam mērķim. Treškārt, Komisija var mainīt paša instrumenta mērķus ar tā sauktajiem deleģētajiem aktiem – tas ir mehānisms, kurā Komisija pieņem lēmumus bez pilnvērtīgas Parlamenta vai dalībvalstu balsošanas. Vienkārši sakot: likumu pieņem Parlaments, bet Komisija saglabā tiesības to vēlāk mainīt pati savā ieskatā.
Eiropas Parlamentu šajā modelī ir paredzēts informēt, bet ne pilnvērtīgi iesaistīt. Tas nav uzraudzības mehānisms. Tā ir formalitāte un varas centralizācija ES izpildvaras rokās.
Mēs – Eiropas Savienība – neesam labdarības organizācija
Šis piemērs atklāj dziļāku problēmu.
ES instrumentu nosaukumos pastāvīgi figurē vārdi “ģeopolitisks”, “stratēģisks”, “savstarpējas intereses”. Taču, kad jautā – kādu stratēģisko atdevi ES sagaida no šīm investīcijām? – atbilde bieži izpaliek.
Šķiet, ka mēs kautrējamies to pat jautāt. It kā ES būtu labdarības organizācija, kura mēdz īstenot arī ārpolitiku. Šī kautrēšanās ir nesaprotama un nekonsekventa. Mēs neesam labdarības organizācija. Mēs esam politiska savienība ar stratēģiskām interesēm – piegādes ķēdes, piekļuve kritiskajām izejvielām, partnerības ar demokrātiskām valstīm, drošība pie mūsu robežām, Eiropas uzņēmumu iespēja godīgi konkurēt. Katram no šiem mērķiem jābūt ietvertam instrumenta loģikā.
Tas nenozīmē, ka ES pārstāj atbalstīt mazāk attīstītas valstis vai ka humānā palīdzība tiek pakļauta ģeopolitiskai kalkulācijai. Tas nozīmē, ka attīstības sadarbība un stratēģiskā investīcija var un tām vajag iet roku rokā – un ka ES ir tiesīga sagaidīt, ka tās partneri respektē spēles noteikumus.
200 miljardiem eiro ir jānāk ar dokumentētu sagaidāmo atdevi. Šim instrumentam ir jāspēj atbildēt uz konkrētiem jautājumiem: vai ES uzņēmumi iegūst piekļuvi jauniem tirgiem? Vai ES klātbūtne partnervalstīs reāli pieaug? Vai investīcijas stiprina ES ģeopolitisko ietekmi – vai arī nauda vienkārši aiziet un rezultāti paliek uz papīra?
Ko tas nozīmē Latvijai?
Latvijai šajā instrumentā ir konkrētas intereses.
Pirmkārt, Ukraina un Austrumu kaimiņi. Latvija stingri iestājas par to, ka Austrumu kaimiņvalstīm – Ukrainai, Moldovai, Gruzijai – paredzētais finansējums nedrīkst būt pārvietojams uz citiem mērķiem vai reģioniem. Pašreizējā priekšlikumā šīs apropriācijas ir “indikatīvas” – teorētiski tās var tikt pārvirzītas. Tas nav pieņemami. Valstīm, kas šodien atvaira Krievijas hibrīduzbrukumus vai atjaunojas pēc pilna mēroga iebrukuma, ir vajadzīgas garantijas, nevis indikatīvas skaitļu rindas.
Otrkārt, nosacījumi ar “zobiem”. Regulas projektā ir ierakstīts, ka ES var apturēt finansējumu, ja partnervalstī notiek tiesiskuma vai demokrātijas pasliktināšanās. Mums vajag automātisku “sarkano karogu” sistēmu: ja valsts divas reizes pēc kārtas saņem negatīvu Komisijas novērtējumu, ja tā atsakās sadarboties ar ES krāpšanas apkarošanas struktūrām, ja ES nauda nonāk sankcijām pakļautās struktūrās – revīzijai ir jāsākas automātiski, nevis pēc tam, kad Komisija ir izvērtējusi politiskos laikapstākļus. Sekām jābūt reālām un iepriekš noteiktām: līgumu apturēšana, izmaksāto līdzekļu atgūšana un, atkārtotu pārkāpumu gadījumā, programmas pilnīga pārtraukšana.
Treškārt, naudas plūsmas caurskatāmība un sankciju apiešana. Šobrīd regula aizliedz finansēt tieši sankcijām pakļautas personas. Taču uzņēmums, kas reģistrēts ārzonā un kura faktiskais īpašnieks ir sankciju sarakstā, formāli izpilda prasības – un nauda aiziet. Mums vajag skaidru pienākumu atklāt patiesos labuma guvējus: kas patiesībā stāv aiz šiem līgumiem, kas ir galīgais naudas saņēmējs. Turklāt ES finansējums ir jāslēdz uzņēmumiem, kurus kontrolē valstis, kas sistemātiski darbojas pret ES interesēm – Ķīna, Krievija, Baltkrievija, Kuba, Ziemeļkoreja un Irāna. Tas nav protekcionisms – tas ir elementārs nosacījums, ka Eiropas nodokļu maksātāju nauda nestrādā pret Eiropas drošību.
Ceturtkārt, Latvijas ieviešanas kapacitāte. Latvijai ir unikāla pārejas posma un reformu pieredze. Ja Globālā Eiropa tiks ieviesta galvenokārt caur lielvalstu aģentūrām un lielo valstu konsultantiem, mūsu pieredzei nebūs vietas. Instrumenti, kas ļauj mazajām dalībvalstīm un to organizācijām reāli iesaistīties – piemēram, Twinning un TAIEX – ir jāsaglabā un jāaizsargā.
Nobeigumā
200 miljardi eiro ir milzīga summa – tik liela, ka tā salīdzināma ar visu ES Konkurētspējas fondu, kurā ietilpst arī aizsardzības finansējums. Tā var stiprināt Ukrainu ceļā uz ES. Tā var nostiprināt Moldovas reformas. Tā var nodrošināt ES piekļuvi kritiskajām izejvielām. Tā var veidot partnerības ar demokrātijām, kas balstītas kopīgās vērtībās un interesēs. Tieši tā var atjaunot ES ģeopolitisko lomu pasaulē.
Vai arī tā var finansēt Ķīnas autobusu ražošanu Āfrikā, plūst caur aizsegtām struktūrām uz nepareizajiem adresātiem, un tikt klusi pārvirzīta prom no kaimiņvalstīm, ja Briselē mainās politiskās prioritātes.
Tas, kuras no šīm divām versijām mēs iegūsim, būs atkarīgs no tā, kādu juridisko arhitektūru Eiropas Parlaments pieprasīs šim instrumentam. Esmu iesniedzis savus grozījumus, sarunas sākas tagad, un es ziņošu par rezultātiem. Tas nav tāls Briseles birokrātijas jautājums. Tas ir par mūsu kopīgajām finansēm, mūsu drošību un mūsu vietu Eiropā un pasaulē.
