Rihards Kols: transatlantiskā drošība jānostiprina likumā 0
ASV un Izraēlas militārā ofensīva pret Irānu vēlreiz izgaismo patiesību, kuru Eiropā pārāk ilgi ir mēģināts neredzēt: drošības krīzes nenotiek vakuumaa. Tās nav savstarpēji izolētas. Tieši pretēji – šīs norises un mūsu reakcijas, un izrietošās sekas ir savstarpēji saistītas. Uzlidojumi Tuvajos Austrumos šodien tieši vai netieši rīt atsaucas Eiropas drošības telpā. Irāna gadiem ilgi ir apgādājusi Krieviju ar bezpilota lidaparātiem un citu militāro atbalstu tās agresijas karam Ukrainā, un tagad, kad Vašingtona ir militāri iesaistījusies ofensīvā pret Teherānas režīmu, kļūst vēl grūtāk izlikties, ka tie ir divi nesaistīti notikumi attālās pasaules vietās. Tā nav. Mēs dzīvojam vienā un tajā pašā drošības realitātē.
Tieši tāpēc transatlantiskā drošība vairs nevar vairs turpināt balstīties labos nodomos. Eiropas un ASV militārā, industriālā un tehnoloģiskā sadarbība nevar būt komforta un nostaļģijas uzturēts jautājums – tā joprojām ir stratēģiska nepieciešamība.
Un skaitļi šeit ir daudz nepielūdzamāki par jebkuru politisku retoriku.
Jo transatlantiskās attiecības nav sākušas plaisāt skaļāku un skandalozāku uzrunu dēļ. Tās plaisā skaitļu dēļ.
Amerikas Savienotās Valstis joprojām nodrošina aptuveni divas trešdaļas NATO augstākās klases militāro spēju Eiropā – stratēģisko transportu, pretgaisa un pretraķešu aizsardzību, izlūkošanu, tālās darbības precīzās triecienspējas. Alianses mugurkauls ir amerikāņi – joprojām, un pārāk lielā mērā. Un, pārfrāzējot populāro frāzi atziņu – ir fakti un ir emocijas, emocijas un vēlamības izteiksme nekādi neietekmē realitāti.
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā to padarīja acīmredzamu. Eiropas tukšās noliktavas vairs nebija politiski skaļa retorika vai pārspīlējumi bez pamatojuma. Munīcijas krājumi, pretgaisa aizsardzības slāņi, bruņutehnikas apjomi, ražošanas jaudu dziļums – pārāk daudz kas izrādījās neesošs, aizmirsts, nolaists. To visu atjaunot ir gan dārgi, gan nepieņemami ilgi.
Vienlaikus Vašingtona arvien definē savu stratēģisko smaguma centru uz Indo-Klusā okeāna reģionu. 2026. gada ASV Nacionālā aizsardzības stratēģija tikai nostiprina to, ko drošības eksperti bija sapratuši un par ko brīdināja jau sen – Eiropai nāksies uzņemties lielāku atbildību par savu aizsardzību pašai. NATO 5. pants pastāv un ir spēkā. Taču 5. panta garantiju ticamība nekad nav bijusi balstīta lozungos. Tā balstās spējās.
Eiropa ir sākusi mosties. ReArm Europe. Eiropas aizsardzības industrijas atjaunošana. 800 miljardu eiro ambīcija Eiropas aizsardzības spējām. SAFE aizdevumi. Kopīgie iepirkumi. Virziens ir pareizs.
Taču te arī rodas jautājums, no kura Eiropā daudzi vēl aizvien izvairās: ja mēs patiešām gatavojamies aizsardzībai tērēt simtiem miljardu, tad kādā transatlantiskā ietvarā mēs to darīsim kopā ar amerikāņiem?
Būsim godīgi.
Jā, šobrīd transatlantiskās attiecības ir sarežģītākas un smagākas nekā tās ir bijušas ilgu gadu garumā. Esam visi redzējuši, kā uz sabiedrotajiem tiek izdarīts spiediens, esam dzirdējuši asu un nekorektu retoriku, tonis ir mainījies. Daži agrāk šķietami pašsaprotami pieņēmumi izrādījušies par tieši to, kas tie bija – pieņēmumi. Iespējams, kaut kāda daļa no visa tā bija arī vajadzīga – kaut vai tikai kā auksta duša, lai pamodinātu Eiropu no tās miegainības, kurai esam pārāk gatavi ļauties pat tad, kad tepat kaimiņos notiek pilna mēroga karš.
Taču, pirms visu vainu par mūsu attiecību saļodzīšanos projicējam uz citiem, otrpus Atlantijas okeānam, tomēr derētu arī paskatīties uz sevi.
Mēs paziņojam par 800 miljardu investīcijām aizsardzībai, bet Eiropas Savienībai joprojām nav juridiski saistošas industriālās partnerības ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Ir Drošības un aizsardzības dialogs. Ir administratīvs sadarbības mehānisms ar Eiropas Aizsardzības aģentūru (EAA). Un tas būtībā arī ir viss.
Eiropa daudzās jomās ir bijusi nepieļaujami lēna. Par to strīdu nav.
Latvija savu valstiskumu atjaunoja, balstoties noteikumos balstītajā starptautiskajā kārtībā. Redzēt, kā šī kārtība plaisā un brūk, nav patīkami. Taču ar bēdāšanos par aizgājušajiem laikiem mēs nevarēsim atturēt agresiju. Vērtības bez spējas tās aizstāvēt un pārstāvēt ir vien labas tēzes uzrunām. Agresiju atturēt un savas vērtības aizstāvēt var ar spējām un spēku, ar struktūru, kas atbilst šodienas realitātei.
Plaisa, kurai nevajadzētu eksistēt
Kopš 2024. gada Eiropas Savienība ir noslēgusi Drošības un aizsardzības partnerības (DAP) ar virkni līdzīgi domājošu valstu – Moldovu, Norvēģiju, Japānu, Dienvidkoreju, Ziemeļmaķedoniju, Albāniju, Apvienoto Karalisti un Kanādu. Šie ietvari aptver politisko dialogu, savietojamību, dalību PESCO projektos un sadarbību aizsardzības industrijā.
Par līdzīgiem ietvariem ES ved sarunas vai izpētes dialogu arī ar Austrāliju, Indiju un Ukrainu.
Taču ar Amerikas Savienotajām Valstīm – partneri ar nesalīdzināmi lielāku militāro un industriālo svaru – mums nav ne partnerības līguma, ne arī nekādu līdzvērtīgu vienošanos.
Jā, ir dialogs kopš 2022. gada. Administratīva vienošanās ar EAA.
Arhitektūrai, kas mums jau pastāv ar Japānu, Kanādu, Norvēģiju vai Apvienoto Karalisti, vajadzētu būt minimumam sarunās ar Vašingtonu, nevis griestiem. Tas, ka šāda plaisa vispār eksistē, ir anomālija.
Eiropas Savienībai ir jārosina formāls ES–ASV Drošības un aizsardzības partnerības līgums – balstīts uz DAP formātiem, kurus jau izmantojam ar citiem partneriem, bet pielāgots transatlantisko attiecību reālajam mērogam.
Ne NATO dublikāts. Ne vēl viena politiska deklarācija.
Saistošs industriāls, tehnoloģisks un militāro spēju attīstības ietvars.
Kāpēc tieši tagad
Krievija nav lokalizēts un pārejošs kairinājums. Tā ir sistēmisks drauds, ko tieši atbalsta Irāna un Ziemeļkoreja, un ko tieši un netieši uztur un atbalsta arī Ķīna. Krievija NATO atturēšanas robežas un robus testā un pārbauda pastāvīgi, jau gadiem ilgi.
Atturēšanas spējas mēra saražoto lādiņu skaitā, ražošanas līnijās un krājumos, kas eksistē pirms krīzes, nevis tad, kad tos jāliek lietā.
Bez strukturēta ES–ASV ietvara mēs riskējam ar divām paralēlām, sliktākajā gadījumā arī savstarpēji konkurējošām industriālām stratēģijām, kas viena otru nevis stiprina, bet bremzē. Brisele virza Eiropas preferenci. Vašingtona piemēro Starptautiskos ieroču tirdzniecības noteikumi (ITAR) ierobežojumus. Uzņēmumi dzīvo nenoteiktībā. Kopprojekti iestrēgst. Piegādes ķēdes fragmentējas.
Ja mēs nopietni runājam par munīcijas ražošanas kapacitātes kāpināšanu, lai gan spētu nodrošināt Ukrainu ar vajadzīgo un lai atjaunotu arī NATO krājumus, kā arī lai nostiprinātu austrumu flangu, tad mums ir vajadzīga nevis improvizācija, bet institucionāla saskaņotība.
Ko šādam līgumam jānodrošina
Pirmkārt, industriāla sadarbība ar juridisku skaidrību. ASV piemērotie ITAR noteikumi joprojām ir reāls šķērslis kopražošanai un kopīgai tehnoloģiju attīstībai. Formāls ietvars varētu vienkāršot licencēšanu un tehnoloģiju pārnesi, neatsakoties no pamatotām drošības kontrolēm. ES tirgum ir svars, un tas ir jāizmanto.
Otrkārt, skaidra t.s. savstarpējība (savstarpēji taisnīgi noteikumi abām pusēm) aizsardzības programmās. Eiropas instrumenti, piemēram, Eiropas Aizsardzības fonds, pamatoti ierobežo trešo valstu dalību. Formāls līgums varētu definēt skaidrus savstarpīgus noteikumus, nosakot iespējas ASV uzņēmumiem piedalīties Eiropas projektos, Eiropas uzņēmumiem nodrošinot strukturētu piekļuvi ASV aizsardzības pētniecības plūsmām. Sadarbība un savienotība nav atkarība. Tā pavairo spēku.
Treškārt, eksporta kontroles un standartu saskaņošana. Nav jēgas ražot kopā, ja krīzes brīdī nevaram kopīgi un ātri izmantot saražoto. Sertifikācijai, eksporta kontrolei un tehniskajiem standartiem jābūt saskaņotiem tā, lai aprīkojums NATO telpā spētu pārvietoties ar kara apstākļiem atbilstošu ātrumu. Ātrums pats par sevi ir atturēšanas faktors.
Ceturtkārt, pastāvīga stratēģiskā koordinācija. ES–ASV aizsardzības industrijas padomei, sasaistītai ar NATO plānošanu, būtu jākoordinē spēju attīstība, ražošanas jaudu kāpināšana un ilgtermiņa krājumu atjaunošana. SAFE aizdevumiem jāfinansē nevis gaisa pilis, kas skaisti izskatās uz papīra, bet gan mērogojamas ražošanas līnijas. Kapitāls iet tur, kur ir stabili pamati. Mūsu uzdevums ir šos pamatus radīt.
Par ierastajiem un sagaidāmajiem iebildumiem
Pirmais iebildums noteikti būs, ka “tas grauj ES stratēģisko autonomiju”.
Nē. Stratēģiskā autonomija nenozīmē sabiedroto izslēgšanu. Tā nozīmē spēju rīkoties, kad tas vajadzīgs. Šāds līgums neveidotu vienpusēju atkarību. Tas veidotu veselīgas savstarpējās līdzatkarības – kopīgas piegādes ķēdes, sasaistītas pētniecības programmas, industriālas intereses, kuru saraušana abām pusēm būtu ļoti neizdevīga.
Otrais iebildums – “mums jāiepērk tikai Eiropā ražotais”.
Eiropai tiešām ir radikāli jākāpina savas ražošanas jaudas. Taču vēl arvien mēs neražojam tos apjomus, kas nepieciešami augstas intensitātes karam. Modernas pretgaisa aizsardzības sistēmas, piektās paaudzes lidaparāti, kritiskās spēju platformas – to visu primāri iepērkam no ASV, un ASV sistēmas, ko lietojam, tuvākajā laikā nekur nepazudīs.
Izvēle nav starp Eiropu un ASV. Izvēle ir starp fragmentētiem transakcionāliem divpusējiem darījumiem un strukturētu transatlantisku sistēmu, kas nodrošina kopražošanu, tehnoloģiju sadarbību un investīcijas Eiropā. Šī savstarpējā integrācija stiprinātu Eiropas industriju.
Trešais iebildums – “ASV politika ir pārāk nestabila, mainīga”.
Jā, un tieši tāpēc mūsu atbilde nevar būt distancēšanās. Atbilde ir institucionalizācija. Noteikumi un līgumi – vismaz Rietumu pasaulē – pārdzīvo visdažādākās personības. Ilgtermiņa ietvari un vienošanās pārdzīvo dažādas administrācijas.
Mums nav jāpiekrīt katram lēmumam Vašingtonā. Bet mums ir jāprot aizsargāt savas intereses un jāspēj pamanīt iespējas, galvenais turēt acis vaļā un pildspalvu gatavībā.
Tas, ko šodien māca Irāna
Šā brīža notikumi Irānā vēlreiz parāda, cik bīstami ir domāt par izolētām krīzēm. Kamēr ASV un Izraēla īsteno savu militāro ofensīvu pret Irānu un Vašingtona publiski runā par kara turpināšanas iespējamību, Eiropai ir jāsaprot, ka katrs amerikāņu resurss, kas tiek iesaistīts Tuvajos Austrumos, arvien skaļāk liek izskanēt jautājumam par Eiropas pašu spēju pašiem uzņemties lielāku atbildību par sava kontinenta drošību.
Ja Eiropa patiešām grib stratēģisko autonomiju, tai ir vajadzīgas rūpnīcas, munīcija un integrētas piegādes ķēdes. Taču ar to nepietiek. Tam visam jābūt nostiprinātam veselīgās transatlantiskās savstarpējās līdzatkarībās, kas padara aliansi izturīgu arī tad, kad politika kļūst nervoza un pasaule – bīstamāka.
Ja gribam, lai mūs – Eiropu – uztver nopietni, ir jābeidz slēpties aiz vēlamā, cerībām un nodomiem, ko ierakstām protokolos un par to aizmirstam. Nopietna Eiropa būvē savas spējas. Un nopietna Eiropa šīs spējas ieraksta arī savos tiesiskajos ietvaros.
Tas nozīmē arī nepieciešamību pēc formāla ES–ASV aizsardzības partnerības līguma.
Un, jā – es gribētu piedzīvot laiku, kad arī Amerikas Savienotās Valstis militāro aprīkojumu pērk no Eiropas.
Vēl viena lieta: publikācijai es noteikti izņemtu ārā Wikipedia atsauci un arī neieliktu tekstā kailas saites uz Reuters vai BBC. Labāk dot tīru rakstu, bet faktu pārbaudei atsevišķi sagatavot redakcijas vajadzībām īsu avotu sarakstu.
