– Uz Aglonas svētkiem parasti mēģina aizbraukt valsts augstākās amatpersonas, nereti ir klāt arī politiķi, partiju vadītāji. Un tad parasti presē un sociālajos tīklos cilvēki spriež – redz, viņi parasti uz dievkalpojumiem baznīcā neiet, bet nu skrien izrādīties, savu tēlu mēģina veidot. 17
– Tur ir arī novadu vadītāji, jo Latgalē novadiem ir ļoti laba sadarbība ar baznīcu. Bieži vien šo novadu priekšsēdētāji ir arī partiju pārstāvji, tāpēc ļoti grūti nodalīt. Piemēram, priesterim, kas dzīvo savā novadā, jāsadarbojas ar pašvaldības vadītāju, pat ja viņš no tādas partijas, kāda priesterim nepatīk. Jo vadītājs ir nonācis pie varas leģitīmu vēlēšanu rezultātā. Jābūt labām attiecībām, jo abām pusēm svarīgs ir atbalsts.
– Bet jums nav sajūtas, ka tur kādreiz ierodas, lai mēģinātu vākt ticīgo cilvēku balsis vēlēšanās?
– Baznīcā ir klātesoša cilvēciskā dimensija, arī valsts pārstāvju pusē ir cilvēciskā dimensija. Kaut kādu izdevīgumu vienmēr meklē abas puses. Mums ir jādzīvo mūsu valstī, brīnišķīgajā Latvijā, un ir jādara kopā.
Jebkura novada priekšsēdētājam ir svarīgi, lai baznīca viņu atbalsta. Pēdējā laikā arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča nostāja ir, ka draudžu dievnamos atsakāmies piedalīties jebkādās partiju reklāmu kampaņās. Ir arī lūgums nepopularizēt draudzēs dažādas partijas. Jo daudzās partijās ir cilvēki ar kristīgo pārliecību. Mēs vairāk atbalstām konkrētus cilvēkus visās partijās. Ja es gribētu kādu izcelt vai popularizēt, tad pateiktu – tas un tas tādā un tādā partijā ir mūsējais.
– Tā ir mācība pēc Šlesera partijas?
– Jā, tas nebija labākais variants. Bet jāsaprot, ka arī vēsturē mācāmies no kļūdām. Un šobrīd ir pavisam cita situācija. Domāju, šodien nemaz nebūtu iespējama partija, kas sevi popularizē kā mācītāju partiju.
Arī baznīcā skaidroju, ka sabiedrība ļoti strauji mainās. Garīdzniekiem un draudzēm jāspēj saprast, ka nevar strādāt kā deviņdesmitajos gados, ir jāspēj saprast, kā domā jaunieši.
– Minēsiet kādu piemēru?
– Jauniešu vidū ir pavisam cita attieksme, piemēram, pret autoritātēm. Deviņdesmitajos gados, ja ieradies un teici, ka esi garīdznieks, tev jau bija autoritāte. Tagad nesen biju aizbraucis uz bērnu nometni: viens mazais pienāca, izrāva no manas apkaklītes plastmasas kolāru un jautāja: bet kas tev tas tāds? Viņš mani nenicina, bet uztver kā līdzvērtīgu. Autoritāte jāiegūst nevis ar to, ka esmu uzvilcis mācītāja tērpu, bet gan, ka varu uzrunāt kā draugs. Pasaku: “Slavējam, neguļam, līdz rītam izturam!” un esmu savējais.
Doktora disertācijā rakstu par to, cik tālu baznīca var iet pasaulē un cik tālu pasauli laist baznīcā. Un kur ir robeža starp pārdabisko un dabisko. Vai nav risks baznīcai kļūt pārāk cilvēcīgai, pasaulīgai un vai nav risks, ka baznīca mēģina sabiedrībai, cilvēkiem uzspiest savu ticību. Rakstu arī par attieksmi pret tautas kultūras mantojumu, Dziesmu svētkiem, tautasdziesmām.
