Alise austrumzemju filozofijā. Ilze Kļaviņa vērtē Ingas Tropas versiju par “Alisi Brīnumzemē” 0
Latvijas Nacionālā teātra jaunums bērniem no septiņiem līdz 14 gadiem – iestudējums “Alise Brīnumzemē”, ko veidojusi režisore Inga Tropa, – ir vērtējams kā Notikums vispirms tādēļ, ka šādas izrādes repertuārā sastopamas reti.
Lielās zāles darbu bērniem, kuros ievērota auditorijas pieredze un uztveres specifika, ir gaužām maz.
Otrkārt, mākslinieciski augstvērtīgais vizuāli organizētais piedzīvojums uzsver formas tendenci, kas Baltijas un Eiropas teātrī kļūst aizvien populārāka.
Notiekošā spēle ar kustību, spoguļu, lāzeru un gaismu izvēršas milzu instalācijā. Scenogrāfijas, video, gaismu un kostīmu mākslinieku (Gints Gabrāns, Oskars Pauliņš, Toms Zeļģis, Gustavs Voldemārs Lociks, Linda Ģībiete, Madara Botmane) saskaņotais kopdarbs, ko papildina nepārtraukta muzikāla plūsma (mūzikas autore Anna Ķirse) un digitālās aplikācijas SAN lietojums, salīdzināms ar Latvijā redzēto šovu labāko līmeni un vērtējams atsevišķi – performatīvo darbu kontekstā.
Baudot izrādes vizualitāti, neviļus atceros sajūtu, kad pirms gadiem divdesmit pirmoreiz skatījos 3D filmu toreiz jaunajā Berlīnes “Legolandē”. Pie kinozālītes drūzmējās daudzi filmas gribētāji un, pārsteidzošākais, ka pēc dažu minūšu ilgā seansa iznākušie atkal stājās rindā, lai atkārtoti skatītos to pašu un no jauna izjustu daudzdimensiju pasaules iluzoro klātbūtni.
Arī mēs cilpojām vismaz trīs reizes, bet varbūt arī vairāk. Par ko bija elpu aizraujošais stāsts – neatceros, un laikam arī nav svarīgi.
Arī “Alise Brīnumzemē” iegremdē spilgtās, bieži nekonkrētās vīzijās, kuras apbur ar abstraktu skaistumu un kurās gribas atgriezties vai vismaz uzkavēties pēc iespējas ilgāk. Kāds ir to mērķis?
Vairākus minējumus rosina programmiņa ar izrādes veidotāju un nosaukto (arī nenosaukto) simbolu informāciju, te arī tāda kā instrukcija ar dzīves uzlabošanas paņēmieniem stresa pārvarēšanai, dažādi rosinājumi, kam ar izrādi varētu būt kāds sakars. Programmiņas pieeja rāda, ka iespējami vairāku līmeņu skaidrojumi par tēmu – sapnis, vēlmes, izvēles u. tml.
Līmenis – vai nerealitāte ir reāla?
Izrāde sākas ar populārās, 1865. gadā pirmo reizi izdotās Luisa Kerola grāmatas lasīšanu, ko aktrise Laura Siliņa (Alise) nospēlē kā pakāpenisku aizmiršanos sapņu pasaulē. Uz vēl aizvērtā priekškara skatītāji redz projekcijas, brīžiem rādās konkrētas skatītāju krēslu rindas, brīžiem – varones iztēlotā pasaule.
Priekškars atveras, seko “kritiens truša alā” – citādajā pasaulē, kur turpinās ceļojums. Alise sastopas ar grāmatas fantastiskajiem varoņiem un arī mūsdienu digitālo spēļu tēliem.
Dinamika un vizuālie efekti aizēno dziesmu un runātos tekstus, tie brīžiem slikti dzirdami un varbūt pat īsti nav vajadzīgi.
Skaidri saprotams aktiera Kaspara Zvīguļa vairākkārt atkārtotais Češīras Kaķa jautājums: “Alise, ko tu patiesi vēlies?” Ar šiem burvju vārdiem “supervaronei” izdodas “iziet nākošo līmeni”, tas ir, nokļūt vēl nezināmās spēles telpās.
Starpbrīdī, iepazīstot aplikāciju, nostiprinās sajūta, ka iestudējums ir fantāzijas uzburta audiovizuāla spēle, kas liek vienādības zīmi starp jēdzieniem “iztēle” – “digitālā realitāte” – “maģija”.
Otrā cēlienā notiek Alises un tēlu filozofiski dialogi par vispārīgiem jautājumiem “kas tu esi”, “cik liela tu vēlētos būt”, “vai atmiņa var darboties abos virzienos – uz priekšu un atpakaļ” un vēl līdzīgiem.
Varone īsteno vēlmi un kļūst par karalieni, priekškars aizveras.
Tad viņa atmostas un sapnis, nekādi nekomentēts, beidzas. Tomēr nē – vai notiekošais ir bijis TIKAI sapnis, ja finālā Alises Brālis apgalvo skatītājiem, ka viņš savukārt redz sapni ar tiem pašiem tēliem, kas dzīvojuši māsas sapnī.
Nedaudz attīstot ideju, nonāku pie minējuma, ka sapnis par karalienes statusu, iespējams, ir laimes stāvoklis, kas saskaņā ar Austrumu filozofiju ir cilvēka absolūtais mērķis. Var būt taču arī tā?
Līmenis – teātra nosacītība un uztveres robežas
Vērojot mazo skatītāju līdzpārdzīvojumu, manāms, ka aktīvākās reakcijas ir uz atpazīstamu saturu (īpašu sajūsmu izraisa epizode ar “Minecraft” robotiem). Bērnu aizgrābtības izteiksmes gluži nevilšus atgādina digitālo tehnoloģiju laikmetā aktualizēto jautājumu par uztveri, kas skar ne tikai prātu, bet arī sensorās un kinētiskās maņas.
Vai virtuālās realitātes ietekme uz mums pagaidām vēl ir ētisko dilemmu mīnu lauks*?
Vai kontrolējam to, kas fenomenoloģijas filozofu** atziņās ir kā “uztvere, kas ķermeņa sajūtas nenodala no prāta”?
Izrāde visos veidos mēģina iet pāri mākslas nosacītības robežām, tiecoties pārliecināt skatītājus par notiekošā patiesumu, piemēram, aktieru rādītie rituāli, buramvārdi darbojas “pa īstam”.
Mulsumu pastiprina skaistās, bet ierobežojošās tērpu formas, kas cilvēkus rāda kā bezpersoniskas figūras, kuru balss skanējums līdzīgs atsvešinātam radio ierakstam. Nevaru raksturot tēlu iekšējās emocijas, varu aprakstīt ārēji – kāds/kāda ir Alises Māte, Ņurbulis/Burbulis, Puķe, Susuriņš, Tēvs, Spēļu Karalis, Cepurnieks, Ķirzaka, Marta Zaķis, Kāpurs, Oliņš Boliņš, Viltotais Bruņurupucis Grifs, Melnā, Baltā, Spēļu Karaliene.
Aktieri Maija Doveika, Dita Lūriņa, Maija Arvena, Mārcis Maņjakovs, Jēkabs Reinis, Uldis Siliņš, Igors Šelegovskis, Kristians Kareļins, Artis Drozdovs, Jurģis Spulenieks darbojas atmosfēras radīšanai un kopējam ritmam, enerģijas plūsmai. Izņēmums ir oriģinālie aktiera Kaspara Zvīguļa formas paņēmieni (sarkana mēle, plastikā iekļauta ķirzakas aste) tēlu būtības raksturojumiem.
Līmenis – vai pasaka ko pasaka?
Apstrīdams ir mājas lapā lasāmais: “Alise Brīnumzemē” ir stāsts “par sapņošanu ar vaļējām acīm un atvērtu sirdi”.
Izrāde nepiedāvā nekādu “par”, tā ir krāšņs multimediāls sapnis, kam nav komentāru.
Iztēlotā pasaule nevis skaidro, paplašina vai vispār jelkādā veidā sasaucas ar realitāti, bet gan tiecas to aizvietot. Jā, piekrītu režisores Ingas Tropas intervijā*** nosauktajam sasniedzamam mērķim par to, ka teātris spēj uzrunāt bērnu viņiem saprotamajā mūsdienu digitālās pasaules valodā. Taču režisores apgalvojums par izrādi kā “mudinājumu domāt” paliek intervijā kā vēlme, kas neatspoguļojas mākslas performancē, ļaujot vecākiem izpausties skaidrojumos, replikās un izsaucienos. Prieks, ka vietnes www.teatris.lv atsauksmju sadaļa ar šādiem komentāriem ir piepildīta!
Luiss Kerols, “Alise Brīnumzemē”, iestudējums LNT Lielajā zālē
Režisore: Inga Tropa, scenogrāfs Gints Gabrāns, kostīmu māksliniece Madara Botmane, gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš, mūzikas autore Anna Ķirse, video mākslinieks Toms Zeļģis, horeogrāfe Liene Grava.
Lomās: Laura Siliņa, Maija Doveika, Dita Lūriņa, Jurģis Spulenieks vai Maija Arvena, Mārcis Maņjakovs, Jēkabs Reinis, Uldis Siliņš, Igors Šelegovskis, Kaspars Zvīgulis, Kristians Kareļins, Artis Drozdovs.
Nākamās izrādes: 2., 23. novembrī.
* https://www.delfi.lv/campus/raksti/virtuala-realitate-pagaidam-vel-ir-etisko-dilemmu-minu-lauks?id=51567813
** Saskaņā ar Morisa Merlo-Ponti (Maurice Merleau-Ponty) idejām cilvēki var sazināties nevis tāpēc, ka viņi ir dalītas apziņas daļa vai pakļauti vieniem un tiem pašiem universālajiem noteikumiem, bet gan tāpēc, ka viņi ir subjekti dalītā uztveres pasaulē.
*** https://www.lsm.lv/raksts/kultura/teatris-un-deja/iedarbinat-domasanas-procesu-rezisores-ingas-tropas-alise-brinumzeme.a335978/
