Foto: SHUTTERSTOCK

Indēšanas īsā vēsture: Senajā Romā saindēšana vai pašsaindēšanās faktiski bija parasta lieta… 9

Signe Koļcova, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
5 populāri pārtikas produkti izraisa atmiņas zudumu – to iedarbība novērota jau īstermiņā 29
Kokteilis
“Es nekad nebiju plānojusi būt par prezidenta sievu!” Zelenska skumji atklāj, kādas attiecības viņai tagad ir ar vīru 114
Kā senioriem pasargat sevi vasaras svelmē? 3 vērtīgi padomi
Lasīt citas ziņas

Jau senie alķīmiķi bija atskārtuši, ka pasaulē nav praktiski neviena auga, kas nebūtu indīgs – viss atkarīgs no lietošanas devām. Iespējams, tieši šā iemesla dēļ viens no senākajiem nogalināšanas veidiem saistīts tieši ar indēšanu. Turklāt vairākumā gadījumu vēlāk upura organismā ne gluži vienmēr varēja konstatēt indes klātbūtni, jo simptomi bija līdzīgi daudzām zināmajām slimībām. Mūsdienās toksikoloģijas līmenis krietni attīstījies, tāpēc tāda veida noziegumus atklāt kļuvis vieglāk, lai gan nav grūti iedomāties, ka indīgo vielu uzlabošanas jomā arī neviens nestāv gluži uz vietas.

No medībām līdz noziegumam

Foto: SHUTTERSTOCK
CITI ŠOBRĪD LASA


Physostigma venenosum jeb Kalabaras pupas satur alkaloīdu fizostigmīnu, kas paralizē elpošanu un izraisa nāvi nosmokot.

Jau pirmatnējie cilvēki attapa pielietot noteiktas vienkāršākās indīgās vielas nolūkā ietekmēt dzīvnieku un jau ļoti drīz arī cilvēku organismu. Novērojot, ka pēc noteiktu augu ap­ēšanas dzīvnieki mēdz nokrist bez dzīvības pazīmēm, pirmatnējie mednieki sāka ierīkot speciālas rievas savu ieroču galos un tos samērcēt indīgo augu sulā. Arheoloģiskie pētījumi apliecinājuši: šai metodei ir ne mazāk par sešiem tūkstošiem gadu. Zināms, ka viena no iedarbīgākajām un populārākajām indēm ir kurāre, jo tai piemīt ārkārtīgi būtiska īpašība – tā faktiski acumirklī apstādina upura elpošanu, taču nesaindē, piemēram, tādējādi nogalinātā dzīvnieka gaļu.

Taču pamazām cilvēki atskārta, ka indes var izmantot ne tikai dzīvnieku medīšanai, bet arī citu sev līdzīgo nogalināšanai. Piemēram, Āfrikā šajā nolūkā pielietoja augu sulu, kuras sastāvā bija strofantīns, kas sagrauj centrālo nervu sistēmu. Senajā Ēģiptē ļaudis bija iemācījušies salāgot bezatlikuma ražošanu, izmantojot persikus: augļa mīkstumu izmantoja ārstniecības līdzekļu ražošanai, savukārt no kauliņiem ieguva spēcīgas iedarbības zilskābi, ko parasti izmantoja soda eksekūcijās, kas tādējādi iemantoja maldinošo apzīmējumu “sodīšana ar persiku”.

Senajā Grieķijā kā soda izpildīšanas līdzekli mēdza lietot cikutas sulu, kas paralizē kustības nervu galus un izraisa krampjus ar sekojošu upura nosmakšanu. Daudzi vēstures pētnieki pauduši pārliecību, ka tieši ar cikutas sulu savulaik sodīts slavenais filozofs Sokrats. Viņa kolēģis Platons vēlāk rakstījis, ka pēc indes ievadīšanas Sokratam pavēlēts apgulties, jo bija sagaidāma locekļu paralīze, pēc kā aukstums pamazām aizkļuva līdz sirdij, un tā rezultātā filozofs šķīries no dzīves…

Reklāma
Reklāma

Savukārt viduslaiku Eiropā dažādas indes bija brīvi iegādājamas aptiekās. Galvenokārt runa ir par arsēnu. Šis faktiski ideālais slepkavības ierocis lieliski izšķīda ūdenī, un tam nebija ne krāsas, ne garšas, ne aromāta, turklāt simptomu ziņā saindēšanās ar arsēnu bija ļoti līdzīga holerai. Taču saistībā ar to, ka manīgie viduslaiku slepkavas savus upurus indēja mazās devās, ārsti allaž kā nāves iemeslu diagnosticēja faktiski jebko, tikai ne saindēšanu. Avotos vēstīts, ka secīgai indēšanai izmantoja dažādus ar indi piesūcinātus vai apslacītus priekšmetus, piemēram, vēstules, monētas, cimdus, seglus un daudz ko tamlīdzīgu.

Pirmie, kas mēģināja apturēt atklātu tirgošanos ar indēm, bija itāļi. 1365. gadā Siennā aptiekāriem aizliedza nepazīstamiem ļaudīm pārdot arsēnu un sulemu jeb kodīgo sublimātu. Francijā līdzīgs aizliegums stājās spēkā 1662. gadā. Savukārt, piemēram, Krievijā to pieņēma tikai 1733. gadā, turklāt indīgo vielu tirgošanas aizliegums tur faktiski bija tikai kā apakšpunkts galvenajam liegumam, proti, stiprā degvīna tirgošanai.

Dievu barība

Tieši indēšanas ziņā laikam jau visvairāk izcēlusies Senā Roma. Tur saindēšana vai pašsaindēšanās faktiski bija parasta lieta. Piemēram, pilnībā likumīga bija tādā veidā veikta pašnāvība. Proti, ja bija iespējams sarūpēt “attaisnojošu iemeslu”, valsts pat apgādāja tādus savus pilsoņus ar akonītu vai kādu citu indīgu vielu. Vēsturē esot zināmi gadījumi, kad notiesātie labprātīgi iedzēruši indi tūlīt pēc sprieduma pasludināšanas turpat tiesas zālē.

Tāpat Senajā Romā bieža parādība bija atbrīvošanās no nevēlamiem konkurentiem, izmantojot indes kausu. Turklāt viss aizgāja pat tik tālu, ka parādījās īpaša profesija – degustētājs, kura pienākums bija ēdiena un dzēriena nogaršošana pirms tā pasniegšanas saimniekiem. Šādi “speciālisti” bijuši ļoti pieprasīti, un pat bijusi ierīkota speciāla degustētāju kolēģija. Starp citu, izrādās, tradīcija saskandināt dzēriena traukus radusies tieši Senajā Romā: kausiem saskaroties, vīns no viena trauka iešļācās otrā traukā un otrādi, un tam vajadzēja kalpot kā garantijai par to, ka šeit neviens nevienu nesaindēs.

Pazīstamais slepkavnieks Kaligula esot bieži izklaidējies (lai gan pilnībā pārliecinoši vēsturiski tas tomēr nav pierādīts, vien atsaucoties uz vēlāku laiku izklāstiem dažādos avotos, ko lielā mērā var uzskatīt arī par nelabvēļu apzināti izplatītiem meliem), pasniedzot iepriekš saindētu cienastu vienkāršajiem romiešiem un tad noraugoties viņu moku pilnajā nāvē. Tāpat viņš esot ar indēm eksperimentējis, izmantojot savus vergus. Pēc paša Kaligulas kaunpilnās nāves viņa guļamistabā esot atrasta liela lāde, kas bijusi pilna ar dažādām indēm, un atbilstoši jaunā imperatora Klaudija pavēlei tā esot vienkārši iemesta jūrā, taču pēc tā piekrastē vēl ilgi mētājušās beigtas zivis…

Lai kā arī būtu ar dažādām leģendām – puslīdz patiesām vai pilnībā safabricētām –, vēlāk pats Klaudijs arī kļuva par indēšanas upuri. Viena no versijām pauž, ka viņu saindējusi 32 gadus vecā dzīvesbiedre Agripīna, kura valdnieka tronī gribēja redzēt savu dēlu Nēronu. Tajā laikā Senajā Romā ļoti populāras bija sēnes, vienīgi vienkāršie ļaudis ēda vienkāršākās, savukārt pārtikušie barojās ar īstenām delikatesēm – viņiem galdā pasniedza spilgti oranžas tā dēvētās cēzarsēnes. Iespējams, Agripīna bija pievienojusi sava dzīvesbiedra sēņu ēdienam arī krietnu devu indīgo sēņu…

Pēc Klaudija nāves un viņa dievišķošanas ar speciālu senāta lēmumu viņa mantinieks valdnieka tronī Nērons esot teicis: “Sēnes – tas ir dievu ēdiens. Uzēdis sēnes, Klaudijs kļuva dievišķīgs.” Un lielā mērā par labu šai versijai runājot arī visi minētie simptomi, kas esot ļoti līdzīgi tiem gadījumiem, kad notikusi saindēšanās ar indīgajās sēnēs esošo alkaloīdu muskarīnu: smakšana, vemšana, sāpes kuņģī un zems asinsspiediens.

Tāpat vēstīts, ka ar indes palīdzību Nērons esot novācis arī likumīgo Klaudija mantinieku Britāniku. Esot pat zināms, ka attiecīgo indes maisījumu izgatavojusi tajā laikā visā Senajā Romā slavenā indētāja vārdā Lokusta. Inde pievienota ūdenim, ar kuru mēdza atšķaidīt vīnu, jo to degustatori pārsteidzošā kārtā parasti iepriekš nenomēģināja. Par šo pakalpojumu Lokusta esot saņēmusi muižu un atļauju savā arodā gluži oficiāli apmācīt mācekļus…

Indēšana krievu gaumē

Indēšanas jomā līdzi laika garam gāja arī Krievija. Katrā ziņā teju vai visi krievu valdnieki esot dzīvojuši nepārejošās bailēs no iespējamās noindēšanas. Avotos minēts, ka, piemēram, Kijivas lielkņazs Oļegs no šāda likteņa spēja izsargāties, tikai pateicoties savai īpaši lielajai piesardzībai. Pārrunu laikā bizantieši centušies kņazam pasniegt saindētu cienastu, taču Oļegs pat neesot pieskāries ne ēdienam, ne dzērienam, un tieši tas viņu izglābis.

Taču ne gluži visiem krievu valdniekiem tik ļoti paveicies. Atsevišķās cara Ivana Bargā valdīšanas laika hronikās esot atrodamas ziņas par šā valdnieka ne gluži dabisku, faktiski izteikti vardarbīgu nāvi. It kā esot bijis tā, ka Boriss Godunovs un viņa līdzgaitnieki “priekšlaikus pārtraukuši cara dzīvi, uzpērkot viņa ārstu, kurš ārstnieciskajiem līdzekļiem piejaucis vajadzīgo indes devu”. Tiesa, mūsdienu pētnieki atgādinājuši, ka pētījumi, kas veikti pēc Ivana Bargā kapeņu atvēršanas, šo versiju gan nav apstiprinājuši. Izrādās, arsēna un dzīvsudraba saturs mirstīgajās atliekās nav pārsniedzis to daudzumu, kas parasti bijis ārsta piegādātajos preparātos pret sifilisu, ar kuru sirdzis cars.

Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX


Cara Ivana Bargā dzīvesbiedres, kurai no dzīves nācās šķirties 26 gadu vecumā, matu spektrālā analīze uzrādīja iespaidīgu dzīvsudraba, svina un arsēna daudzumu.
Toties esot pamats apgalvot, ka Ivana Bargā māte un otrā sieva gan ir noindētas. Katrā ziņā sievietes bija vieglāk saindēt, jo atbilstoši protokolam dižciltīgajām sievietēm saistībā ar piedalīšanos valstiskos pasākumos vajadzēja balināt seju, izmantojot balinātāju, kas pagatavots uz dzīvsudraba, arsēna un svina bāzes. Izpētot cara Ivana Bargā mātes matu paraugus, mūsdienu pētnieki tajos konstatējuši tādu dzīvsudraba daudzumu, kas tūkstoškārtīgi (!) pārsniedz normu. Tieši tādu pašu ainu uzrādījusi Ivana Bargā dzīvesbiedres, kurai no dzīves nācās šķirties 26 gadu vecumā, matu spektrālā analīze. Piebilsts, ka, pat ja abas sievietes būtu attiecīgo balinātāju lietojušas vairākas reizes dienā, tik daudz dzīvsudraba matos nevarēja uzkrāties.

Foto: AKG-IMAGES/SCANPIX


Boriss Godunovs tik ļoti baidījies par savu dzīvību, ka seši ārvalstu ārsti augu diennakti nenogurstoši uzmanīja caru. Taču arī tas viņu nepasargāja.
Turklāt laikam jau ne gluži bez pamatojuma pats Boriss Godunovs arī tik ļoti allaž baidījies par savas dzīvības iespējamo apdraudējumu – seši ārvalstu ārsti augu diennakti nenogurstoši uzmanīja caru. Taču, kā zināms, arī tas viņu nepasargāja. Vēstīts, ka savas nāves dienā Boriss Godunovs bijis itin labā noskaņojumā, neviltotā ēstgribā papusdienojis un uzkāpis tornī, no kura parasti novērojis Maskavu. Taču pēc nokāpšanas no tā viņam pēkšņi no ausīm un deguna sāka nevaldāmi nākt asinis, kā arī pilnībā sastinga mēle. Drīz Boriss Godunovs bija miris. Tiesa, jau tajā laikā uzreiz uzvirmoja baumas par viņa iespējamo pašnāvību, jo vispār viņš esot daudz un smagi slimojis, taču neviens īsti tā arī nekad nav noliedzis vardarbīgas nāves iespējamību. Pagaidām nav izdevies pārliecinoši apstiprināt nevienu no šīm versijām: atverot Borisa Godunova kapenes, visiem par nepatīkamu pārsteigumu izrādījās, ka tās jau sen izlaupītas, savukārt kauli sajaukti…

Bet Krievijas imperators Pāvels, kuru nicināja pat viņa māte, visu savu dzīvi ne uz mirkli neaizmirsa, ka arī viņš var kļūt par noindēšanas upuri. Reiz pusdienu laikā viņam pēkšņi radās aizdomas, ka zupai piemīt dīvaini saldena piegarša. Acumirklī pieaicinājis suni un izbarojis savu zupu tam, viņš šausmās noraudzījās, kā dzīvnieks turpat nomirst. Pēc šā incidenta Pāvels no Anglijas “izrakstījis” privāto pavāri, turpmāk sava ēdiena pagatavošanu uzticot tikai un vienīgi viņai.

Dūriens ar lietussargu

Visdrīzāk, mūsu vidū vēl ir gana cilvēku, kuri savulaik sajūsminājās par lielisko franču komiķi Pjēru Rišāru, jo sevišķi par viņa atveidoto lomu filmā “Dūriens ar lietussargu”. Tiesa, nav daudz tādu, kuri zinātu arī to, ka filmas sākotnējais nosaukums bijis iecerēts šāds – “Dūriens ar bulgāru lietussargu”…

Un tāds slepkavīgais lietussargs joprojām kā eksponāts glabājas Starptautiskajā spiegu muzejā Vašingtonā. Patiesībā tā ir īpaša ierīce, kurai ir slepens automātiskais stobriņš, kas šauj ar sīkām kapsulām, kuras piepildītas ar toksisko ricīnu. Var piebilst, ka šīs vielas nāvējošā koncentrācija ir 80 reizes mazāka par ciankālija devu. Un 1978. gadā Londonā ar tāda lietussarga palīdzību nogalināja bulgāru žurnālistu un disidentu Georgiju Markovu.

Foto: AP/SCANPIX


1978. gadā Londonā ar saindēta lietussarga palīdzību nogalināja bulgāru žurnālistu un disidentu Georgiju Markovu.

Tas noticis tā. Tā gada 7. septembrī, gaišā dienas laikā stāvot autobusa pieturā, Markovs pēkšņi sajutis asas acumirklīgas sāpes labajā gūžā. Atskatījies viņš ieraudzījis kādu vīrieti, kurš no zemes pacēla nokritušu lietussargu un kurš tūlīt pat delikāti atvainojies par savu neveiklību un aizgājis. Bet jau tās pašas dienas vakarā Markovam strauji paaugstinājusies temperatūra, sākušās asas sāpes kuņģī un diareja. Par spīti izsaukto ārstu sniegtajai palīdzībai, Markova vispārējais stāvoklis strauji pasliktinājies, un pēc trim mokpilnām diennaktīm viņa sirds diemžēl pārstāja pukstēt.

Mediķi jutās pārsteigti. Pēcnāves sekcijā viņi līķa labajā gūžā atrada svešķermeni – gultņa lodītei līdzīgu bumbiņu, kurā izvirpotas divas caurejošas un savstarpēji krustojošās atveres. Proti, tā, lai šajā izveidotajā dobajā telpā varētu izvietot pietiekamu daudzumu spēcīgas iedarbības indes. Pēc veiktās rūpīgās ekspertīzes kļuva skaidrs: tā bijusi toksiskā ricīna nāvējoša deva. Aprēķināts, ka ar tādu daudzumu (atsevišķos avotos minēts daudzums 450 miligrami, aptuveni puse no viena grama) esot bijis iespējams nogalināt vismaz sešus cilvēkus jeb, teiksim tā, vēl piecus, kuri turpat līdzās Markovam stāvēja autobusa pieturā…

Britu Skotlendjarda līdzstrādnieki izvirzīja pieņēmumu, ka šo slepkavību ieplānojusi un īstenojusi Bulgārijas Valsts drošības komiteja, izmantojot PSRS kolēģu piegādāto lietussargu un lodītes ar nāvējošo indi. Var piebilst, ka pēc tam, kad Bulgārijā krita boļševistiskais režīms, šīs valsts Iekšlietu ministrijas pagrabos esot atrasts prāvs daudzums tādu slepkavniecisko lietussargu, un tiem visiem bijusi palaišanas ierīce ar saspiesta gaisa mehānismu – pēc attiecīgas podziņas nospiešanas no lietussarga smailītes bez trokšņa izšaujas ar indi uzpildītā lodīte.

Georgija Markova slepkavas īstais vārds joprojām tā arī nav noskaidrots. Un, patiesības labad jāpiebilst, ka īstenie pasūtītāji arī palikuši praktiski nezināmi, jo spēkā ir tikai versijas un aizdomas.

Kopsolī ar moderno laikmetu

Speciālisti atzinuši, ka mūsdienās, kad modernā toksikoloģija spēj nekļūdīgi atpazīt lielāko daļu organiskas un minerālas izcelsmes indīgo vielu, masveida indēšanas sērgu var uzskatīt par praktiski beigušos. Patlaban indes galvenokārt ir tikai mediķu, diemžēl arī to pašu specdienestu un militāristu pārziņā. Un, protams, ir arī labi jāsaprot, ka tās vairs neizgatavo atbilstoši leģendārās Lokustas sēņu receptēm.

Avotos vēstīts, ka patlaban populārākā diversiju inde ir dzelzs pentakarbonils. Šis savienojums bez īpašiem traucējumiem spēj izkļūt cauri ādai, un simptomi atgādina saindēšanos ar tvana gāzi. Noteiktās aprindās pastāv versija, ka ar to savulaik noindēts dažādiem pasaules pārvaldīšanas tīkotājiem ne gluži paklausīgais Gruzijas premjerministrs Zurabs Žvanija, lai gan pašu nelaimes gadījumu tieši arī pasniedza kā misēkli ar bojātu krāsni viņa ārpilsētas mājā. Līdzīgs gadījums, tikai citā izpildījumā un, visdrīzāk, ar citām indīgajām vielām savulaik veikts arī ar tikpat nepaklausīgo Ukrainas prezidentu Viktoru Juščenko, kuram gan izdevās izglābt dzīvību, taču baisās sekas tomēr palikušas, kā mēdz teikt, “uz sejas”.

Tāpat savām slepkavībām pasaules lielvalstu specdienesti mūsdienās mēdz izmantot radioaktīvo poloniju-210. Šajā gadījumā par nekaitīgu uzskata devu 7 pikogrami (1 pi­ko­grams ir grama triljonā daļa). Puteklīša lieluma šīs vielas daļiņa pēc nokļūšanas cilvēka plaušās viņu nogalina faktiski acumirklī. Vēstīts, ka tieši ar poloniju 2002. gadā Čečenijā nogalināts par teroristu pasludinātais Amirs al–Hatabs.

Foto: AP/SCANPIX


Bijušais VDK spiegs un grāmatas “Uzspridzināt Krieviju: terors no iekšienes” autors Aleksandrs Ļitviņenko 2002. gada 10. maijā savās mājās Londonā. Viņš nomira 43 gadu vecumā 2006. gada 23. novembrī pēc saindēšanās ar radioaktīvo izotopu poloniju-210.

Un, iespējams, ar to pašu indi savulaik nāvējoši saindēts palestīniešu līderis Jasirs Arafats un bijušais Krievijas Federālā drošības dienesta bijušais apakšpulkvedis Aleksandrs Ļitviņenko. Katrā ziņā britu iestādes vēstījušas, ka Ļitviņenko urīnā atklātas tieši šīs indīgās vielas pēdas. Viņš nomira no akūtas sirds nepietiekamības. Vēstīts arī par to, ka niecīgās devās polonijs spēj izraisīt onkoloģiju, savukārt jau lielās devās sagrauj kaula smadzenes, barības pārstrādes sistēmu un citus dzīvībai būtiskus orgānus. Tiesa, vienlaikus ir spēkā versija, ka Ļitviņenko patiesībā bijis nelikumīgas polonija tirdzniecības starpnieks, kurš diemžēl cietis no neprasmīgas apiešanās ar šo “preci”. Lai gan būtību jau tas nemaina – tā tomēr ir un paliek ārkārtīgi spēcīga, nogalināt spējīga inde.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.