“Ja nebūs kur dzīvot, būs iespēja nomirt ērti!” Sieviete aktualizē būtisku tēmu, kas reiz var skart daudzus 0
Pēc “Eurostat” datiem, Latvijā 2025. gadā 82,2% iedzīvotāju dzīvoja savā īpašumā. Tas nozīmē – nevis īres dzīvoklī vai mājā, bet nekustamajā īpašumā, kas pašam pieder. Salīdzinājumam – 2024. gadā šis skaitlis bija vēl augstāks, sasniedzot 83,7 procentus.
Šo abu gadu skaitļi ievērojami pārsniedz Eiropas Savienības (ES) vidējo rādītāju – 2024. gadā ES nekustamais īpašums piederēja vien 68% eiropiešu. Lai arī neliela daļa, tomēr ir arī ļaudis, kuriem pašiem nepieder īpašums, kurā dzīvo. Pēc “Eurostat” datiem, visbiežāk īpašnieki ir gados vecāki cilvēki – pensionāri.
Lai arī pensijas vecumā, šķiet, dzīvot mājā var būt apgrūtinošāk, jo to ir grūtāk uzturēt, tomēr tas, ka īpašums pašam pieder, jau ir ļoti pozitīvi. Īpaši tāpēc, ka nekustamā īpašuma cenu tendence kopumā ir augšupejoša.
Tomēr, ja pats nav sava nama īpašnieks, ik mēnesi jārēķinās ar īres maksu, kas daļai iedzīvotāju var sastādīt lielu daļu no ikmēneša ienākumiem. Ja arī tagad ar to ļaudis var tikt galā, ir vērts aizdomāties, kā būs tad, kad cilvēks nonāks darbnespējas vecumā. Vai ar pensiju pietiks, lai samaksātu par īri un pārējiem izdevumiem? Šādus jautājumus vedina uzdot kāds soctīklu ieraksts.
“Vai jūs kādreiz esat aizdomājušies — kas notiks ar cilvēkiem, kuri visu dzīvi īrē dzīvokļus? Kur mēs visi dzīvosim vecumdienās?” interesantu jautājumu sociālajā vietnē “Threads” uzdod kāda sieviete.
Ļaudis komentāros meklē atbildes uz šo jautājumu un dalās pārdomās par tēmu:
“Nesen lasīju, ka esot jauns “laulību” veids. Savācas kopā 4–5–6 pensionāri, dzīvo vienā mājā, pārējos īpašumus izīrē un dzīvo cepuri kuldami, ceļo, pieskata viens otru.”
“Līdz mūsu vecumdienām eitanāzija jau būs izgājusi no tabu un kļuvusi par normu. Respektīvi, ja nebūs kur dzīvot un ja nebūs, kas palīdz tās lietas sakārtot, būs iespēja nomirt ērti, un nebūs jāmokās ne ar veselības, ne mājokļa jautājumiem, ne arī jāapgrūtina sev apkārt esošie. Ciniski? Varbūt. Bet vismaz patiesi. Tie, kam ir bērni, otrās pusītes, tuvi radi utt., kam tas cilvēks rūp, tie, protams, atradīs veidus, kā sevi nodrošināt. Bet tie, kuri būs vieni, varēs ērti nomirt, ja vēlēsies.”
“Personīgi es negribētu līdz sirmam vecumam mētāties pa svešiem īpašumiem bez nekā sava. Esmu īrējis, bet nekad neesmu tur īsti juties kā mājās, jo zināju, ka tas nav mans un nekad nebūs. Tagad ir hipotēka.”
“Protams, esmu, tāpēc pašam 36 gadu vecumā būs nomaksāta hipotēka. Zinu cilvēkus, kas visu dzīvi nostrādājuši labos darbos un tagad 65+ vecumā kož pirkstos, jo baudījuši labu dzīvi bez domām par nākotni. Tagad knapi var atļauties īri nomaksāt.”
“Latvijā sakarā ar ievazāto komunismu arī privātīpašums nav drošība, jo mistiska NĪN dēļ tev var atņemt arī to, ko esi sūri pelnījis.”
“Es šobrīd īrēju, jo jaunāka nevarēju samaksāt kredītu un dzīvokli zaudēju. Tagad vairs kredītu dabūt nevaru. Tāpēc, kamēr strādāšu, īrēšu, papildus bišķi atlikšu un pensijā nopirkšu mini dzīvoklīti kādā mazā ciematiņā pa lēto. Gribētos jau, protams, palikt Rīgā, bet nu ne visu dabū, ko grib.”
“Un, ja arī ir privātais dzīvoklis vai māja, nav garantijas, ka cilvēks būs spējīgs to fiziski uzturēt, jo nebūs vairs fiziskas varēšanas. Kaut vai par sevi parūpēties — aiziet uz veikalu, nomazgāties, pagatavot ēst, nogriezt nagus.”
“Turpināšu īrēt. Veca vai jauna — man tas neko nemaina.”
“Gan jau pansionātā. Tāpat kā tie, kam dzīvokļus mantos bērni vai valsts.”
“Par šo var skatīties no divām pusēm — varbūt daļai ir izdevīgāk pirmo hipo maksājumu ielikt akcijās. Tad katru mēnesi maksāt īri un atlikušo turpināt iemaksāt akcijās. Šādā veidā pēc 15–20 gadiem varēs atļauties labāku īpašumu nekā tagad.”
“Man ir mantojums, bet citreiz par šo aizdomājos gan. Ko darītu, ja nebūtu. Priecājos, ka pārāk daudz par to nav jādomā.”
Vai tu dzīvo sev piederošā vai īres īpašumā?
