“Jelgavā rūpējas par bērniem, Rēzeknē atbild – bērns insulīnu injicē mājās!” Pēc skandāla Rīgā, LA.LV atklāj, kas notiek reģionālajās skolās
0
Latvijā 1.tipa diabēts ir apmēram 5000 cilvēku, no tiem apmēram 800 ir bērni. Tas ir maz, iespējams, tieši tādēļ jautājums – kā bērnam tiek nodrošināta insulīna injicēšana, ja viņš ir pārāk jauns, lai to izdarītu pats, skolā, nav atrisināts.
Likumdošana neaizliedz to darīt medmāsiņām skolā, bet arī neliek to darīt obligāti, tādēļ viss atkarīgs no cilvēcīgā faktora – ja bērna mamma ar medmāsiņu, direktoru spēj vienoties, bērnam insulīnu injicē medmāsa, ja nē, tad šī atbalsta persona ir mamma, kura vai nu ir blakus visu dienu skolā, vai garajos starpbrīžos brauc no darba uz skolu, lai injicētu insulīnu savam bērnam. Skan absurdi, bet ar tādu realitāti mūs publiski iepazīstināja vairākas mammas no Rīgas.
Viena savu bērniņu pat izņēma no skolas un turpināja mājmācībā tikai šī iemesla dēļ. Turpinot šķetināt bērnu-diabēta slimnieku problēmas un ierēdņu neizdarību šajā jautājumā, LA.LV sazinājās ar vairākām Latvijas lielāko pilsētu skolā, lai noskaidrotu, kāda ir situācija, piemēram, Ogrē, Jelgavā, Ventspilī un citur?
Ventspils 1.pamatskolas direktore Sandra Šulce: “Šobrīd Ventspils 1.pamatskolā nemācās bērni ar 1.tipa cukura diabētu, bet iepriekš ir bijuši. Tad medmāsa asistēja pie cukura līmeņa mērījumu veikšanas, ko darīja paši bērni (bērni devās uz medmāsas kabinetu noteiktā laikā). Zēni toreiz mācījās jau vecākajās klasēs un bija labi apguvuši šo prasmi. Injekcijas nebija nepieciešamas.
Bet rūpi par viņiem mēs turējām visu laiku, kamēr šie 2 zēni atradās skolā. Sekojām, lai regulāri iet pusdienās, apjautājāmies par pašsajūtu.
Iepriekš par slimības norisi obligāti bijām visu izrunājuši ar vecākiem. Un, ja būtu nepieciešamība injicēt insulīnu, noteikti meklētu labāko veidu, kā to izdarīt. Ja vecāks rakstiski apliecinātu, ka skolas medmāsa var veikt injicēšanu, tad tā arī darītu. Ja vecāks pats apņemtos to darīt, tad arī neiebilstu. Visu darītu bērna labākajās interesēs un likuma noteiktajā kārtībā!”
Jelgavas Centra pamatskolas direktore Agita Ozoliņa: “Skolā ir viena meitene, kurai tiek injicēts insulīns. Šobrīd meitene ir 4.klasē, bet, uzsākot mācības 1.klasē, mamma par to informēja skolu. Sākumā medmāsa bija pilnīgi pret (nezinot, nemākot u.t.t.), man par to nebija nekādas informācijas. Mamma griezās pie manis un es šo situāciju risināju.
Te nav runa par vienu atsevišķu bērnu, bet par sistēmu, bērniem var būt dažādas vajadzības. Tāpēc esam skolā izrunājuši situācijas, kad var rasties dažādi gadījumi, ko tādēļ darīt.
Bērns sev pats injicē medikamentus, bet tam noteikti ir jābūt pieaugušā klātbūtnē. Skolotājai klasē ir 30 bērni (kaut arī būtu 5, nevar vienus atstāt), viņa nevar novest pie medmāsas.
Tātad, medmāsai tika noteikts, ka jāseko līdzi bērna dienaskārtībai, jāatgādina, kad jāinjicē (jāiet pakaļ uz klasi), jāpārliecinās, ko bērns ir ēdis, kas plānots skolas pusdienās, tad sazvanās ar mammu un viņa pasaka devu. (es neesmu kompetenta, bet biju klāt medmāsas un mammas sarunā). Tā tas bija pirmos 2 gadus, pēc tam meitene jau pati zināja, cikos kur jāiet (ja aizmirsa, medmāsa atgādināja), abas visu sarēķināja un izdarīja, kas darāms.
Nav nekādu problēmu, pamazām visi sāk pierast, ka mums ir dažādi bērni ar dažādām vajadzībām. Tādas situācijas var būt dažādas, jācenšas atrast pozitīvo vidusceļu. Bērns ir aktīvs, iet uz baseinu, piedalās sporta stundās.”
Rēzeknes 5. pamatskolas direktore Vija Poikāne: “Mūsu skolā ir 2 skolēni, kuriem ir 1.tipa cukura diabēts. Tie ir 3. un 5. klases skolnieki. Mūsu skolā ir veselības speciālists, kas nav ārstniecības persona, līdz ar to viņa nedrīkst veikt medicīniskas manipulācijas. Ja nepieciešams, tad
ir brīvi pieejams veselības speciālista kabinets, kur bērns droši var ierasties un pats sev injicēt insulīnu. Tas notiek reti, pārsvarā skolēni veic insulīna injekcijas mājās.
Rīgas 4.pamatskolas direktore Inta Pastere: “Šobrīd šādu bērnu skolā nav. Ja būs, domāju problēmu nebūs.”
Ogres Valsts ģimnāzijas Veselības veicināšanas konsultante Zanda Bužinska: “Mūsu skolā mācās trīs bērni ar 1.tipa diabētu. Insulīnu neinjicē medmāsa. uz skolu nenāk jauniešu vecāki, lai injicētu insulīnu. vecākiem noteikti ir jāsniedz informācija izglītības iestādei par to, ka izglītojamajam ir hroniskas saslimšanas, kas var ietekmēt viņa drošību un labsajūtu skolā, t. sk., par cukura diabētu. bet, ņemot vērā izglītojamo vecumposmu (pie mums mācās tikai 10.–12. klases skolēni, proti, 16–19 gadus veci jaunieši), līdz šim nav bijuši lūgumi no vecākiem injicēt insulīnu. jaunieši paši tiek galā ar šo situāciju.”
Daugavpils Valsts ģimnāzijas direktore Oksana Petaško:”Jā, skolā mācās divi bērni par 1.tipa diabētu. Tā kā mūsu skolā mācās 7.-12.klašu skolēni, paši risina šo jautājumu (izmanto atbilstošus aparātus). Drošība un dzīvība ir prioritāte jebkuros apstākļos. Manuprāt, direktora primārais pienākums ir šo drošību nodrošināt bērnam izglītības iestādē.”
Vairums skolu LA.LV neatbildēja, bet saņemtās atbildes parāda, cik krasi atšķirīga situācija ir dažādās Latvijas skolās. Kamēr Rēzeknes pamatskolā vadība neizprot, ka bērns nedrīkst, astoņas stundas atrodoties skolā, neinjicēt insulīnu, tas ir bīstami viņa dzīvībai un radīt paliekošas sekas uz kopējo veselības stāvokli, tikmēr Jelgavā tiek meklēti risinājumi, lai jebkādā veidā bērnam palīdzētu. Pat, ja medmāsa sākumā atteikusies bērnam palīdzēt, ar skolas vadības iesaisti, medmāsa uzrauga bērnu un palīdz, atgādinot par cukura minotorēšanu, bet injekcijas meitenīte veic pati.
Ledus sakustējies arī Rīgas domē, kur Rīgas domes Izglītības departamenta pārstāvji ar Bērnu slimnīcas darbiniecēm un Diabēta biedrības pārstāvēm vienojās par apmācības programmu kursa izstrādi, lai apmācītu gan medicīnas māsas skolās, gan arī citas atbalsta personas izglītības iestādēs, lai nodrošinātu atbalstu un palīdzību bērniem ar pirmā tipa cukura diabētu.
Galvenais secinājums gan vēl joprojām ir viens – katrai mammai ir jācīnās par sava bērna tiesībām skolā un, jāpārrunā veselības stāvoklis ne tikai ar medmāsu, bet skolas vadību. Ja saņemta noraidoša attieksme, atsakoties skolā bērnam, kurš nespēj pats sev injicēt insulīnu, palīdzēt saņemt viņa dzīvībai nepieciešamo medikamentu, ikvienam ir iespējams vērsties pie BKUS diabēta apmācības māsām Ilzes Veilandes un Kristīnes Kauliņas, kuras ir divas no trim diabēta apmācības māsām, kuras apmāca visus cilvēkus, kuriem Latvijā diagnosticē 1.tipa diabētu.
Viņas arī, ja diabēts atklāts bērnam, pēc tam, kad viņš un ģimene apmācīti, dodas apmācīt skolu, kurā bērns mācās. Nākamais raksts rubrikā “Diabēts skolā” būt saruna ar abām šīm diabēta apmācības māsām, kuras pastāsta vairāk, kas īsti notiek skolā!
Ja tev ir bērniņš ar 1.tipa diabētu, padalies lūdzu savā pieredzē, kā jums iet ar insulīna injicēšanu skolā. Ja tev ir kāds jautājums par 1.tipa diabētu diabēta aprūpes māsām, raksti man uz [email protected].
