“Mammas gadiem sēž blakus stundās!” Sandra par bērnu-diabētiķu dzīvi skolā, medmāsa atklāj problēmas sakni
6
Pirmā tipa diabēts ir (vismaz šobrīd) vēl neārstējama slimība. Lai regulētu cukura līmeni asinīs, vairākas reizes dienā vēderā jāiespricē insulīns. Kad pamosties, kad paēd, kad vairākas stundas neesi ēdis, šī hroniskā slimība prasa uzmanību un tā brīvdienas nepaņem.
Man pašai jau vairāk kā 10 gadus ir 1.tipa diabēts, un es savos 33 gadus turpinu to iepazīt un eksperimentēt, mācīties.
Bet kā ar šo slimību sadzīvo bērni? 1. tipa diabēts ir slimība, ar kuru var piedzimt, to var atklāt zīdainim, arī skolēnam – tā nešķiro.
Šobrīd 1.tipa diabēta slimnieku skaitliski ir daudz mazāk nekā 2.tipa, tādēļ par to netiek tik plaši runāts. Likumos ir daudz caurumu un neskaidrību, kā bērniem ar šo slimību palīdzēt, kā organizēt viņu insulīna injekcijas, ja pats vēl ir par mazu, lai to darītu, ja slimība atklāta nesen un nepieciešama pieaugušā palīdzība. Kā nesen noskaidroja Latvijas radio, arī skolas medmāsa bērnam nevar palīdzēt ar injekcijām, likums to nenosaka, Veselības inspekcija saka, ka teorētiski skolas medmāsa to darīt drīkst. Pretrunas vien, bet kāda ir realitāte? Lūk, kādas mammas stāts un pretī arī skolas medmāsas atbilde.
“Manai meitai ir 1.tipa cukura diabēts. Atklāja 5 gadu vecumā. 2015.g. 27.decembrī. BKUS reanimācijā, 2 dienas nogulēja komā. Tad 2 nedēļas dzīvoju slimnīcā, lai visu apgūtu.
Viņa gāja dārziņā “Annele”, Imanta, Rīga.
Medmāsiņa paziņoja, ka tas ir pirmais gadījums dārziņā. Viņas darba grafiks nebija saprotams. Te viņa ir, te viņa nav. Tad viņa seminārā…. tad es sapratu būs man 4 reizes dienā jāiet uz dārziņu, spricēšu pati. Jo nav uz ko paļauties.
Labi ka dārziņš 1 km attālumā no mājas, bet ātrā tempā ejot kāda 10 minūtes. Deviņos gājām uz dārziņu, brokastis paēdām mājā, tad uz pusdienām es gāju, tad uz launagu. Un tad jau vakarā.
Meita sāka iet Rīgas Imantas vidusskolā, audzinātājai pasaku ka meitai cukura diabēts, viņa vieglā šokā. Kāpēc atkal viņas klasē, jo iepriekš kādam puisītim atklāts 3.klasē, tad mamma visas stundas sēdējusi klasē.
Protams turpinu iet arī uz skolu (tā nu ir tepat aiz stūra 5 min.) spricēt. Dežurēju lejā gaitenī gaidu kad nāks no ēšanas, tad abas ar meitiņu ieejam medmāsas kabinetā veicam injekcijas.
Meitai tagad 15 gadi. Laikam no 12 gadiem viņa sadūšojās pati sev iespricēt. Tad tik es vēl turpināju spricēt kājā uz nakti garo insulīnu.
Ne jau tikai medmāsiņas skolā, bērnudārzā neko nesaprot par cukura diabētu. Meitas ģimenes ārstei arī bijām 2.gadījums viņas ārstes karjerā. Bieži dzirdēju vārdus “Mamma jūs jau gudrāka par mani”.
Nu jau viņa pensijā. Bet nekādas jēgas no viņas, tik cik viņas māsinas izrakstīja insulīna receptes. Lai izskraidītu gan uz dārziņu un skolu, protams aizgāju no darba. Tad strādāju “Xcelsior”. Sāku strādāt mājās, šūt aizkarus (interjera tekstilu)!” mamma Sandra atklāj.
Šādus mammu stāstus esmu saņēmusi vairākus, pēc Latvijas radio publikācijas, kuri šo tēmu nesen atkal pacēla gaismā, noskaidrojās, ka būtībā, ja mamma ar skolas personālu vienojas, tad medmāsa spicēt var palīdzēt, bet man tomēr šķiet, ka tā tam nevajadzētu būt. Tad medicīniski lēmumi atkarīgi no tā, vai direktors ar mammu var sadraudzēties un var vienoties? Esmu izsūtījusi vairākām Latvijas skolām jautājumus, kā palīdzība 1. tipa diabēta slimniekiem notiek viņu skolās un, kamēr gaidu atbildes no visiem, ar mani sazinājās Evija, kura strādā par māsu bērna aprūpē.
“Labprāt padalīšos savā pieredzē. Siguldas Valsts ģimnāzijā ir divi bērni, kam ir 1. tipa cukura diabēts. Kā arī viens pedagogs. Vienam audzēknim (8. klase) ir insulīna sūknis, otrs pats lieto insulīna injektoru (11.klase).Tā pat arī pedagogam ir insulīna sūknis. Man nav nepieciešamības injicēt šiem bērniem insulīnu, paši to spēj.
Ja būtu nepieciešamība, tad sadarbībā ar ārstējošo ārstu un vecākiem vienotos, lai atvieglotu skolas gaitas un vecākiem ikdienas rūpes.
Ar katru hronisko saslimšanu audzēkni, izrunājam būtiskākās lietas, kas man, klases audzinātājai un citiem pedagogiem būtu jāzina, jāievēro. Tā pat vecāki informē audzinātāju vai mani par īpašākām vajadzībām, atbalstu.
Katru mācību gadu obligāti instruēju 7. un 10. klašu jauniešus pirmajā palīdzībā, tā pat dodos atkārtoti pie 8.,9. u.c. klasēm, ja audzinātāja palūdz. Instruktāžas ietvaros tiek pastāstīts par īpašākiem bērniem skolā vai klasē.
Problēma ir ir sapratnē, ko tad īsti drīkst skolas medmāsa.
Skaidrošu, ka skola nav ārstniecības iestāde vai atsevišķi reģistrēts kabinets/ med. punkts. Ko dažas skolas ir veikušas, līdz ar to ir citi, specifiskāki noteikumi no veselības inspekcijas puses. Vadība nav ieinteresēta papildus slogam.
Tālāk aptiekas vairs nedrīkst izsniegt skolām zāles, kā piemēram, “Paraceptamol” vai “Noshpa”. Kaut likums, to neaizliedz.
Kas šķietami ļoti noderētu, kad kādam ir 38,5 temp. un nedzīvo tuvumā, vecāki tūlītēji nevar izņemt no skolas vai līdz transportam jāgaida 1-2h. Vai meitenei ir mēnešreižu krampji, zāļu nav, aiziet mājās nevar, citas paģībušas atnāk ar sāpēm. Medmāsa var pažēlot vai izsaukt NMPD.
Te arī ir šis jautājums, ko es drīkstu kā SKOLAS medmāsa amata apraksta ietvaros veikt. Es saņēmu novecojušu pienākumu aprakstu, kur būtu paredzēts pasūtīt vakcīnas, veikt vakcināciju skolā.
Ir pedagogi, kas kliedz, zāles skolā nedrīkst, bet paši bieži ieskrien pamērīt asinsspiedienu. Pašvaldība ļauj iegādāties medikamentus, aptieka nedod. Nav korekta amata apraksta, jo pati vadībā nesaprot, ko medmāsa var veikt savu zināšanu ietvaros. Jāmin, ka parādoties AED defibrilatoram, kas tika vairākus mēnešu ieslēpts manā kabinetā, līdz kāds atbildīgai personai sniedza instrukcijas un jautājumā Siguldas pašvaldībai par apmācību kursu pedagogiem vai daļai no tiem, saņēmām komentāru “vai tad medmāsa nav kompetenta”. Un to es nedrīkstu darīt.
Kompetenta nav pašvaldība un vadība medicīniskajos jautājumos un katra sava darbinieka korektā izpratnē par amata pienākumiem.
Tādēļ man tiešā sadarbība ir ar skolēnu un vecāku, atbalsta personālu, audzinātāju.
Vadībai vairāk atskaites par biežiem slimotājiem, vai ir apliecinošas zīmes, mācību atbalsta jautājumu risināšana, ja ir kāda diagnoze utml. Domāju, ja pašvaldība, skolas vadība un medmāsa lemj neinjicēt insulīnu, tad nav nav tāda tieša likuma, kas liek veikt skolā šāda veida manipulācijas. Likumu pretrunas,” Evija atklāti paskaidro esošo sistēmu.
LA.LV ir sācis rakstu sēriju “Diabēts skolā” tāpēc, ja tev ir kāds jautājums par šo tēmu, ja tavam bērnam ir diabēts un vēlies padalīties savā stāstā, raksti man uz [email protected].
