Krista Draveniece: Bērnam jādur pašam! Kādus absurdus vēl atklāsim Rīgas skolās?
10
Esmu sašutusi un patiesībā šokā (šo vārdu nelietoju bieži) pēc Latvijas radio sižeta, kur kādā Rīgas skolā medmāsa ir atteikusies deviņus gadus vecam bērnam injicēt regulāri insulīnu, norādot, ka tas jādara mammai, vai nu esot kā atbalsta personai katru dienu blakus skolā, vai nokārtojot bērnam mācības attālināti.
Lai gan Veselības inspekcija norādīja, ka medmāsa skolā to drīkst darīt, sausais atlikums ir tāds – pirmo mēnesi mamma brauca uz skolu injicēt meitai 2-5 reizes dienā insulīnu pati (pakārtojot darbu un pārējo dzīvi tam), pēc tam meitene to ar bailēm sāka darīt medmāsas kabinetā pati.
Vai skolas māsa drīkst bērnam injicēt insulīnu? Deviņus gadus vecas pacientes situācijā iestādes sniedz pretējus skaidrojumus. @Tiesibsargs_LV Latvijas Radio norādīja – to darīt drīkst. Plašāk: 🎧https://t.co/5a6yJsfg5Z pic.twitter.com/FkX8Bq29tw
— Latvijas Radio Ziņas (@LRZinas) January 9, 2026
Citēju: “Skolas māsa ir blakus un pietur meitenes roku, arī atbalsta, kamēr bērns pats injicē insulīnu.”
Pēc šī teikuma izlasīšanas mani pārņem dusmas. Tad kāda ir medmāsas funkcija skolā?
Vai arī Ogrē, Jelgavā, Valmierā skolās ir tieši šāda pati attieksme, vai tikai Rīga atkal izceļas? Bērns, nokrītot sporta stundā, arī pats sev apsies kāju un meklēs, kuras tabletes iedzert pret sliktu dūšu, kamēr medmāsa stāvēs blakus ar ūdens glāzi?
Latvijas radio, šo tēmu turpinot, publicējis vēl vienu stāstu, kur kāds rīdzinieks jau divus gadus jeb pirmo un otro klasi mācās attālināti, tāpēc ka viņam skolā tieši tāpat atteiktas insulīna injekcijas.
Ir pieauguši cilvēki, kuri nekad sev nespēj neko iešpricēt. Jā, 1.tipa diabēts ir (vismaz pagaidām) neārstējama slimība, un bērns, kuram tas atklāts, ar laiku iemācīsies sev veikt injekcijas, un viņam viss būs kārtībā, bet
kādā sistēmā mēs dzīvojam, ja pieaugusi sieviete ar vismaz kaut kādu medicīnisko izglītību nespēj bērnam veikt skolā injekciju, bet mēs to prasām no septiņus gadus veca bērna?
Bezjēdzību ir daudz, bet, kad iesaistīti bērni un muļķīgu lēmumu dēļ viņiem tiek atņemta pieredze mācīties kopā ar vienaudžiem, skraidīt pa gaiteņiem, izbaudīt bērnību, kas jau tā ir pabojāta, saņemot diagnozi diabēts-neārstējams-uz-mūžu, tad gribas kliegt.
Es neredzu nekādu šķērsli tam, kāpēc medmāsas skolā nevarētu injicēt insulīnu.
Katram bērnam ir sava insulīna rezistence un noteikts vienību skaits, kas uz katru apēsto maizes vienību jāiešļircē. Pusdienu ēdienkarte pamatskolā daudziem ir iepriekš zināma, tādēļ arī nepieciešamās insulīna devas var paredzēt. Visi nepieciešamie dati par bērna diabētu tiek iedoti medmāsai, un bērns dažus starpbrīžus dodas saņemt injekciju. Vismaz pamatskolā, vismaz pirmajās trīs, četrās klasēs. Kur ir problēma? Noteikti šo tēmu turpināšu pētīt un apjautāšos, kā šādā situācijā rīkotos skolas ārpus Rīgas.
P.S. Man pašai jau vairāk nekā 10 gadus ir 1. tipa diabēts.
Tas nozīmē, ka man rokā ir iešauts (nav tik biedējoši, cik izlasās) sensors, kas mēra asinīs esošo cukura līmeni, un man telefonā uzrāda līkni, vai cukurs šobrīd ir stabils, tas kāpj vai krīt. Vairākas reizes dienā veicu injekcijas un zinu, par ko rakstu, tādēļ arī mans sašutums un neizpratne. Šodien ar diabētu var lieliski sadzīvot, cukura līmeņa mērīšanas iekārtas, valsts atmaksāts insulīns un citas iespējas to ļauj, tad kādēļ mēs visu sarežģījam?
Es tiešām nesaprotu, kāpēc tiek bojātas šo bērnu dzīves. Centīšos par šo runāt skaļi, lai citiem bērniem, kuriem, kā rāda statistika, arvien agrākā vecumā tiek atklāts 1.tipa diabēts, tik neloģiskā un dumjā sistēmā nebūtu jāuzaug.
Vai arī tavam bērnam ir 1. tipa diabēts? Kāds ir attieksme viņa skolā? Ja tev ir pieredzes stāsts, dalies tajā, raksti man uz [email protected].
