Cilvēki formās, lozungi uz katra stūra un milzīgi solījumi par “Tēvijas aizstāvēšanu” – latvietes ceļš uz Sibīriju pie ģimenes kara ēnā
0
Viņas dzīves ceļš ir sācies Sibīrijā – vietā, kur daudziem latviešiem tas beidzās piespiedu kārtā. Vietā, kas Latvijas kolektīvajā atmiņā joprojām saistās ar nežēlīgām izsūtījuma sāpēm, bet viņai – ar bērnības vasarām un vecvecākiem. Marita Akmeņkalne ir dzimusi Krasnojarskas apgabalā izsūtīto latviešu ģimenē. Neskatoties uz to, ka 2000.gadu sākumā viņa pārcēlās uz dzīvi Latvijā, saikne ar Sibīriju nekad nav pārtrūkusi. Tur joprojām dzīvo viņas ģimene, tur ir saknes, kuras nav iespējams pārraut ar politiskiem režīmiem un karu.
Šogad Marita atkal devās ceļā uz Krieviju kara laikā, pretēji oficiālām rekomendācijām, riskējot un šauboties, bet vadoties pēc vienas vienīgas sirds sajūtas – ģimene ir svarīgāka par visu.
Šī ir saruna par Sibīriju šodien – ne tikai kā ģeogrāfisku vietu kaut kur tur – tālumā un svešumā. Sibīrija joprojām daudziem latviešiem ir mājas. Un šajās mājās var sastapt visu – nogurumu, cerības, klusas bailes, prieku un mīlestību.
Šī ir saruna par latviešiem, kuri joprojām tur dzīvo. Par informācijas burbuļiem, ikdienu kara ēnā un par to, ko nozīmē atgriezties vietā, kuru reiz sauci par mājām.
Marita stāsta: “Esmu dzimusi Krievijā, Krasnojarskas apgabalā. Mani senči tika izsūtīti uz Sibīriju 19. gadsimta beigās, Cariskās Krievijas laikā tas bija populāri – izsūtīt uz Sibīriju veselas ģimenes, lai apdzīvotu un attīstītu šo mežonīgo Krievijas daļu. Izsūtīja par dažādiem noziegumiem, bieži pat par sīkiem un politiski safabricētiem.
Tā arī mani senči tur nonāca un iesakņojās latviešu ciematiņā Lejas Bulāna, no turienes nāk abi mani vecāki. Es gan piedzimu jau lielākā ciematiņā, uz kurieni vecāki pārcēlās labākas dzīves meklējumos, bet katru vasaru mēs ar māsām pavadījām Lejas Bulānā pie vecvecākiem.”
Tomēr 2004.gadā Marita pārcēlās uz dzīvi Latvijā. Kā tas notika?
“Divtūkstošo gadu sākumā Latvijā bija ļoti aktīva repatriācijas programma. Tautieši no Latvijas mūs ļoti atbalstīja un palīdzēja pārcelties uz senču dzimteni. Īpaša pateicība Vairai Strautniecei, kura ļoti daudz bērniem palīdzējusi atgriezties Latvijā! Braucām uz nometni 3×3 ar veselu grupu ar bērniem no Sibīrijas 2003. gadā.
Manu vecāko māsu uzaicināja apciemot Latviju 2001. gadā un viņa bija tik ļoti sajūsmināta, ka jau nākamajā gadā pārcēlās šeit uz dzīvi, viņa tika pie valsts piešķirtā dzīvokļa, kas bija tikai jāizremontē. Un jau 2004. gadā viņa paņēma uz Latviju arī mani. Man bija 12 gadi, uzreiz sāku iet latviešu skolā, 6. klasē, tas bija ļoti grūti, bet ar skolotāju un klasesbiedru atbalstu ātri iekļāvos un iemācījos latviešu valodu. Lai gan toreiz bija normāli sabiedriskās vietās sarunāties krievu valodā, joprojām atceros, kā ap Ziemassvētkiem pirmo reizi saņēmu drosmi un runāju ar pārdevēju latviski, gāju mājās ar četrām pirkstiņbaterijām un milzīgu gandarījumu,” atminas Marita.
Tagad viņa ir gados jauna sieviete, tulkotāja, kura ļoti mīl Latviju. Viņa neslēpj savu pateicību par iespēju dzīvot šeit, tomēr lielākā daļa viņas ģimenes ir Sibīrijā.
Marita ik pa laikam apciemo savējos. “Esmu ļoti pateicīga par iespēju dzīvot Latvijā, ļoti mīlu Latviju, šeit esmu mācījusies, strādāju, maksāju nodokļus, cenšos būt sabiedriski aktīva… Bet tā nu ir sanācis, ka lielākā ģimenes daļa ir palikusi tur, Sibīrijā – mūsu vidējā māsa ar bērniem, audžuvecāki, neskaitāmi daudz brālēni un māsīcas… Ik pa laikam uz turieni braucu, lai visus apciemotu.
Parasti braucu vasarā, bet šoreiz pirmo reizi kopš pārcelšanās biju tur ziemā, kas bija diezgan skarbi. Esmu braukusi tur arī Covid-19 laikā, un jau otro reizi kara laikā.
Atceros, kad sazvanījāmies ar vidējo māsu un runājām, ka atkal satiksimies, kad viss šis murgs (domājot karu) beigsies. Un man sirds sažņaudzās no domas vien, ka tas murgs varētu nekad nebeigties… ka es nekad nesatikšu savu māsu.
Uzreiz sāku meklēt iespējas, kā aizbraukt. Uzskatu, ka nekādas epidēmijas, un vēl jo vairāk nekādi politiskie apstākļi mani nenošķirs no ģimenes. Vismaz es darīšu visu, lai tas tā nenotiktu.”
Uz jautājumu, ko Sibīrijā dzīvojošie runā par Krievijas uzsākto karu Ukrainā, Marita godīgi atbild: “Cenšos nerunāt par to, jo skaidrs, ka ir pretēji viedokļi. Pat vienā ģimenē var būt dažādi uzskati. Tas, ka visi ir noguruši un vēlas kara izbeigšanu, tas ir viennozīmīgi. Ja kādam ir cits viedoklis, nekā oficiāli pieņemts, nebaidās to izteikt, diskutēt. Sevišķi uzzinot, ka esmu no ārzemēm, cilvēki jūtas brīvi un labprāt dalās ar savu viedokli.
Tajā pašā laikā, ja kāds pavisam apdauzīts un svēti tic Putinam, arī necenšas pārliecināt par savu taisnību, ar cieņu ieklausās pretējā viedoklī. Vismaz man nav gadījies konfrontēt ar kādiem Z patriotiem. Visi grib mieru un atgriezieties pie ierastas dzīves, tas nu ir skaidrs.
Cilvēki tur ir pārsteigti dzirdot, ka visi Latvijā dzīvojošie krievu tautības cilvēki, kas ir iemācijušies latviešu valodu un, protams, ar cieņu izturas pret mūsu valsti, paliek šeit dzīvot un netiek diskriminēti. Jo ziņās dzird pavisam ko citu, ka mēs, šeit, krievus abižojot. Neabižojam taču?!”
Marita stāsta, ka Sibīrijā joprojām dzīvo diezgan daudz latviešu. Viņa pauž: “Ironiski domājot, ja mēs rīkotos pēc Krievijas parauga, varētu uztaisīt referendumu un daļu no Sibīrijas atzītu par Latvijas teritoriju. Bet, ja nopietni, piemēram, mans tēvocis joprojām runā latviski ar savu vecāko dēlu un arī ar mani, protams. Mūsu latviešu ciematiņā, Lejas Bulānā, gan oficiāli ir reģistrēti tikai 16 cilvēki, dzīvo laikam ap 50. Bet ir citi ciematiņi, kuri veidojušies vēlāk, PSRS laikā izsūtītie un brīvprātīgi izbraukušie.
2024. gada Jāņos biju Bobrovkā, tie bija vareni latviešu svētki Sibīrijas vidū – ar dančiem, ziņģēm un tradīcijām, latviešu tautas tērpos. Tik lustīgi un ar tādu sparu Jāņus pat Latvijā reti kurš svin.”
Apsolījumi maksāt milzīgu piķi par Tēvijas “aizstāvēšanu”
Marita Sibīriju pazīst nevis no kartēm vai ziņu virsrakstiem, bet no personīgās pieredzes – viņa tur atgriezusies vairākkārt dažādos laikos. Viņa zina, kā Sibīrija un dzīve Krievijā ir mainījusies. No atvērtas un pasaulē iekļautas telpas uz noslēgtu, nogurušu sabiedrību, kas ilgojas nevis pēc uzvarām, bet pēc miera un iespējas vienkārši dzīvot kā agrāk.
“Kā jau minēju, uz Sibīriju braucu ik pa laikam, piemēram 2008. gadā atšķīrās tikai valoda, kurā mēs runājām. Krievija bija ekonomiski attīstīta, tādi paši pakalpojumi kā Latvijā, pat izskatījās pēc demokrātiskas valsts (lai gan Putins kā jaunā prezidenta premjers un visticamākais nākamais prezidenta kandidāts mani jau toreiz ļoti mulsināja), dzīve bija krietni lētāka, nekā Latvijā. Kopumā izskatījās, ka viss attīstās.
2021. gadā, kad Krievija vēl nebija tik ļoti norobežota no pasaules, es mierīgi paņēmu datoru, tulkoju, strādāju ar Latvijas klientiem, saņēmu naudu un pat varēju to pārskaitīt un izņemt Krievijā. Sākoties karam, tu iebrauc Krievijā kā citā realitātē, kur ir savs internets, savas ziņas, savas banku sistēmas… Pat sava kola un Makdonalds.
Tu pēkšņi esi nošķirts no pasaules, pat “Instagram” strādā tikai ar VPN. Par dzīvi Maskavā – cilvēki ir vairāk vai mazāk pielāgojušies, ar VPN visiem ir piekļuve rietumu internetam, aktuālajām ziņām pasaulē. Maskavas centrā gan internets tiek slāpēts, oficiāls iemesls – lai netraucētu dronu uzlidojumu gadījumā, daži domā, ka tas tāpēc, lai cilvēki nevarētu pulcēties uz demonstrācijām.
Cilvēki formās, patriotiskie lozungi uz katra stūra, apsolījumi maksāt milzīgu piķi par Tēvijas “aizstāvēšanu”.
Taču jau 4 gadi ir pagājuši kopš, kā viņi to dēvē – SVO (Red. speciālā militārā operācija) sākuma, un cilvēki ir jūtami noguruši. Visi izjūt cenu pieaugumu, katram rados vai paziņu lokā ir kāds, kurš aizgājis un neatgriezies no tās bezjēdzīgās “Tēvijas aizstāvēšanas”… Var just, cik ļoti cilvēki ilgojas pēc miera, vienkārši dzīvot kā agrāk.”
Pamatoti rodas jautājums, vai Maritai, ceļojot uz Sibīriju, nebija bail?
“Bija ļoti bail. Kad braucu uz turieni pirmo reizi kara laikā, draugi teica, ka mierīgi varu nonākt cietumā. Iztīrīju savu telefonu no visa, kas varētu kompromitēt. Tomēr sirds dziļumos neticēju Krievijas specdienestu visvarenībai, turklāt, kas es tāda, maziņš puteklītis, kas neko grandiozu nevar ietekmēt. Kādēļ lai mani apcietinātu, maksimums, domāju, neļaus ieceļot Krievijā, un tad es palikšu Latvijā ar apziņu, ka vismaz mēģināju. Jo man mana brīvība ir daudz vērtīgāka par drošību,” atklāti stāsta Marita.
“Bet vairāk man ir bail no tā, ka vairs nekad nevarētu satikt savus mīļos. Un ziniet, bailēm lielas acis, un šis ir tas gadījums. Cilvēki turpina dzīvot, braukt turpu-šurpu pat ar tūristu vīzām, kamēr mēs klausāmies ziņas un mīžam. Dzīve turpinās.”
Maritai brauciens uz Sibīriju bija gan fiziski sāpīgs, gan emocionāli piepildīts. Tas atgādināja, cik trausla ir ikdiena un cik dārga ir iespēja vienkārši būt kopā ar savējiem – svinēt Jauno gadu, apskaut mīļos, būt kopā ar viņiem bez garantijas, ka tāda iespēja būs arī nākamgad. Un tieši šajā pieredzē Maritā dzima pārliecība, kas nebalstās ziņu virsrakstos, bet dzīvos novērojumos – sajūtā, ka cilvēki ir noguruši no kara un ilgojas pēc miera. Neskatoties uz visu, ģimene, miers un cilvēcība joprojām ir vērtības, kuras nevar atņemt neviena robeža.
“Vienīgais, par ko šobrīd varu domāt ir krusteniskās saites plīsums, dabūju traumu slēpojot Sibīrijā, bet, kad to pārdzīvošu, man būs atmiņas par satikšanos ar ģimeni, Jaunā gada sagaidīšanu ar vistuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem pasaulē. Un tas ir nenovērtējami.
Vēl varu ar 90% pārliecību teikt, ka, esot tajā vidē un izjūtot sabiedrības noskaņojumu, pie mums kara nebūs,” pārliecinoši saka Marita.
