Valstsvīri plāta rokas, medmāsas “zem riteņiem”, bet bērniem tā arī nepalīdz: haoss skolās ir lielāks, nekā sākumā šķita
0
Pirmā tipa cukura diabētu izārstēt nevar un bērnam visu laiku jāmonitorē situācija un ik pēc noteikta laika noteiktā devā jāinjicē insulīnu. Kamēr bērns vēl pats nevar uzņemties atbildību par to (aptuveni 12 gadu vecumā pusaudži tiek galā paši), visa atbildība ir vecāku ziņā. Bet, kas notiek, kad bērns dodas uz bērnudārzu vai skolu?
“Veiksmīgs rezultāts lielā mērā atkarīgs no tā, cik pretimnākoša ir pašvaldība un skola, jo visās skolās nav māsas, bērnam vajadzīgs asistents. Taču obligāts pienākums nodrošināt asistenta palīdzību ir līdz bērna septiņu gadu vecumam, tāpēc ir gadījumi, kad vecāki spiesti pamest darbu, lai būtu blakus bērnam stundu laikā. Bērnu slimnīcas Cukura diabēta kabineta speciālistes Kristīne Kauliņa un Ilze Veilande daudzās Rīgas skolās vadījušas īpašus apmācību seminārus, taču pēdējā gada laikā birokrātisku iemeslu dēļ vairākas ģimenes, kuru bērni mācās tieši Rīgas skolās, nonākušas bezizejā,” norāda BKUS.
Valstvīri noveļ vainu viens uz otru, nevis atrod risinājumu
LA.LV sazinājās ar Latvijas Bērnu un Jauniešu Diabēta Biedrība biedrības vadītāju Landu Jaunzemu, kura norāda, ka situācija ir daudz sarežģītāka, nekā sākumā var šķist.
“Problēma nav tikai tajā, ka medmāsa atsaka bērnam injicēt insulīnu. Medmāsas aizsargā likums par to, ko viņa drīkst un nedrīkst darīt, līdz ar to, viņa arī izmanto šo iespēju. Insulīns ir nāvējošs ierocis un viņai draud atbildība, ja kaut kas noiet greizi, zinot, cik niansēta šis viss ir. Nākamais ir direktors, kurš meklē cilvēku, kuru norīkot bērnam palīdzēt, bet skaidrs, ka izglītības iestādē nav neviena, kura amata aprakstā ir šādi pienākumi, līdz ar to tas ir tikai cilvēciskais faktors, ja kāds piekrīt palīdzēt bērnam!”
Viņa uzsver, ka situācija skolās krasi atšķiras un šis jautājums ir jārisina Izglītības, Labklājības un Veselības ministrijām.
“Šī palīdzība dažiem bērniem skolā neprasa tik daudz līdzekļu!
Atbalsta mehānisms nav vajadzīgs visiem bērniem, tad šis nozīmētais asistents uz pusgadu vai gadu pirmajās klasēs varētu būt risinājums, kā bērniem neliegt mācīties skolā. Tam nebūtu jābūt obligāti cilvēkam ar medicīnisko izglītību, daudz augstāk tiktu novērtēta izpratne par diabētu, pieredze saskarsmē ar diabētiķiem, jo katrs gadījums ir citādāks un ļoti individuāls!”
Kā labu piemēru, kur saskatām līdzības, viņa min dūlas, kuras nav ārsti, bet izprot dzemdību procesu, fizioloģiski, emocionāli, cilvēcīgi un konkrētajā laika posmā jaunajai māmiņai var sniegt nepieciešamo palīdzību. Tā tas varētu būt arī bērniem ar diabētu.
Valstvīriem noteikti daudz labāk ir pārzināms finansējums, pašvaldību iespējas, mums nav jātērē liela nauda jaunām apmācībām, diabēta māsas tādas jau veic, jautājums ir tikai par to, ka šīs trīs ministrijas nespēj sanākt kopā un vienoties par rīcības plānu, visu laiku atbildību vienkārši noveļot viens uz otru,” Jaunzema skaidro pasaka.
Biedrības pastāvēšanas laikā, vairāk kā 35 gadi, izaicinājums nodrošināt drošu insulīna injecēšanu izglītības iestādēs ir bijis vienmēr. Laika gaitā vienmēr kādai ģimenei, neskatoties uz uzlabojumiem šajā jautājumā, ir bijuši apstākļi, kad beigu beigās vecāks paliek ar savu izaicinājumu viens.
Apmācības iespējas nekad nav bijis iemesls, lai nenodrošinātu ar nepieciešamo atbalstu bērnu ar diabētu, bet gan kopējās izglītības sistēmās pārmaiņas gadu no gada. Apmācības nenodrošina no cilvēku rotācijas un slodzes, kuras nereti ir izglītības iestādes darbiniekam. Ne visi bērni ar diabētu mācās Rīgā, daudzās izglītības iestādēs medmāsa ir uz pusslodzi vai nav vispār, kā arī pedagogu trūkums veicina, ka vienai personai jāveic ļoti daudz pienākumu.
Ikviens cilvēks, vai tas ir izglītības iestādes vadītājs, vai medmāsa vai skolotājs, kas vēlas atbalstīt un palīdzēt – atradīs gan nepieciešamo informāciju un apmācības iespējas, gan noorganizēs droši vidi bērnam ar diabētu dažādos vecuma posmos. Jautājums vai papildpienākumi ir savienojami ar esošajiem pienākumiem un slodzi.
Biedrība iestājas par to, ka asistents, kuru piešķir tikai maziem bērniem, būtu nepieciešams pirmā diagnozes gadā, neatkarīgi no bērna vecuma, kura galvenais mērķis būtu nodrošināt palīdzību bērnam ar diabētu un sniegtu atbalstu vecākiem un līdzcilvēkiem.
Vai to vajadzētu visiem – noteikti nē, jo ir arī lieliski piemēri, kuri veiksmīgi uzņem bērnus ar diabētu izglītības iestādē. Vai to varētu veikt radinieks – jā!
Tādu cilvēku būtu vērts apmācīt, jo tad būtu ieguldījums ilgtermiņā – pārzinātu ikdienas izaicinājumus un sniegtu milzīgu atbalstu ikvienai iesaistītajai pusei – bērnam, vecākiem, izglītības iestādei. Atbalsta persona būtu ieinteresēta un fokusēta tieši uz atbalsta sniegšanu diabēta jautājumā. Un aktualizējas mūžīgi sāpīgais jautājums – cik šāds asistents saņems? Šobrīd asistentu trūkums, citu diagnožu atbalstam, ieskicē kopējās sistēmas nesakārtotību.
Savukārt Vicemērs Ķirsis vērtēja, ka situācija nav normāla:
“Man kā politiķim un loģiski domājošam cilvēkam, ja medmāsa skolā ir, nav īsti skaidrs, ko tad viņa tur dara, ja viņa nevar bērnam, kuram vajag palīdzēt injicēt insulīnu, palīdzēt to izdarīt. Ko viņa tur citu dara?
Tāpēc, manuprāt, tā situācija, kāda tā bija šajā gadījumā, nav normāla. Tur trūkst, manuprāt, tādas cilvēcīgas empātijas vai vienkārši situācijas izpratnes. Domāju, ka visiem Rīgas domes darbiniekiem, sākot ar mani un beidzot ar skolas direktoru, departamentu un medmāsu, ir pienākums kalpot Rīgai, iedzīvotājiem, bērniem,” viņš paudis viedokli Latvijas radio ziņu dienesta korespondentei Laurai Dzērvei.
Skola nedrīkst ierobežot bērna izglītības iespējas
Latvijas Izglītības kvalitātes valsts dienesta Uzraudzības departamenta direktors Maksims Platonovs Latvijas radio intervijā norādīja, ka diabēts nepavisam nav iemesls, lai ierobežotu bērnam izglītības iespējas:
“Izglītības iestādē ir jāorganizē izglītojamā profilaktiskā veselības aprūpe, tostarp normatīvajos aktos ir noteikts, ka iestādes vadītājs nodrošina atbalsta pasākumus izglītojamam ar hronisku saslimšanu atbilstoši ārstējošā ārsta norādījumiem.
Tātad no šī izriet, ka vadītājs ir persona, kura ir atbildīga par procesa organizēšanu, jeb, citiem vārdiem sakot, to, kurš to insulīnu injicēs. Loģiski šķistu, ka medicīniskās darbības vai insulīna injekcijas veiktu ārstniecības persona, bet, ja kādu apsvērumu dēļ, piemēram, ārstniecības persona dotajā brīdī nav pieejama vai noticis kāds, nedod Dievs, negadījums skolā, tad droši vien to darīt var kāds cits!”
💉Pēc skolas atteikuma injicēt bērnam insulīnu Rīgā vienojas izstrādāt skolas medmāsu apmācības programmu.
.@Tiesibsargs_LV: Skolas medmāsa drīkst injicēt zāles, vienojoties ar vecākiem.
.@IKVD_gov_lv: Atbildīgā persona jāizvēlas skolas direktoram.
Plašāk:… pic.twitter.com/upNfH7xEUc— Latvijas Radio Ziņas (@LRZinas) January 14, 2026
Tiesībsardze: Skolas medicīnas māsa drīkst skolēnam ar hronisku saslimšanu injicēt ārsta nozīmētas zāles
Skolas medicīnas māsa drīkst skolēnam ar hronisku saslimšanu injicēt ārsta nozīmētas zāles, arī insulīnu 1. tipa cukura diabēta pacientam, uzsver tiesībsardze Karina Palkova.
Tiesībsarga birojā aģentūrai LETA skaidroja, ka, reaģējot uz publiskajā telpā izskanējušu informāciju, ka atsevišķās skolās medicīnas māsas atsaka insulīna injekciju bērnam ar diabētu, tiesībsardze sagatavojusi savu redzējumu par situācijas risinājumiem.
Palkova uzsver, ka medicīnas māsa, vienojoties ar bērna vecākiem, injekcijas drīkst veikt. “Ja bērnam veselības stāvokļa dēļ skolā ir nepieciešama medicīniska palīdzība, tostarp insulīna injekcija, skolai ir pienākums to nodrošināt,” uzsver Palkova.
Viņa norāda, ka skolas medicīnas māsa ir kompetenta veikt ārsta nozīmētas injekcijas un bērna tiesības uz izglītību un veselības aizsardzību nevar tikt ierobežotas organizatorisku, administratīvu vai nezināšanas iemeslu dēļ. “Atteikšanās sniegt ārsta nozīmētu injekciju nozīmē bērna tiesību uz veselību un izglītību pārkāpumu un var tikt vērtēta kā diskriminācija veselības stāvokļa dēļ,” uzskata tiesībsardze.
Pēc Tiesībsarga birojā sniegtās informācijas, Izglītības likums nosaka vecāku pienākumu informēt skolas direktoru par bērna veselības stāvokli un jebkādiem citiem apstākļiem, kas var būtiski ietekmēt izglītības procesu un būt nozīmīgi tajā iesaistītajām personām. Savukārt Ministru kabineta noteikumi nosaka skolas direktora pienākumu nodrošināt atbalsta pasākumus skolēniem ar hronisku saslimšanu atbilstoši ārstējošā ārsta ieteikumiem.
Līdz ar to nav pieļaujama situācija, ka bērnam ar diabētu skolā nav nodrošināta atbilstoša aprūpe vai tiek radīti šķēršļi pilnvērtīgi apmeklēt izglītības iestādi, jo skolas ārstniecības persona nenodrošina atbalstu bērnam ar diabētu, ignorējot bērna ārstējošā ārsta rekomendācijas. Ne skola, ne skolas dibinātājs – pašvaldība – nav tiesīga nerisināt šādu situāciju un pakļaut bērnu diskriminējošai attieksmei skolēna veselības stāvokļa dēļ, uzsver Palkova.
Pēc tiesībsardzes lūguma Veselības inspekcija ir sniegusi skaidrojumu, ka medicīnas māsa ir ārstniecības persona, kura ir apmācīta un kompetenta veikt injekcijas. Līdz ar to Veselības inspekcijas ieskatā, ja izglītības iestādē ir nodarbināta medicīnas māsa, viņa ir kompetenta veikt injekcijas, nodrošinot ārsta nozīmēto zāļu ievadi izglītojamam ar hronisku saslimšanu.
LA.LV ir aizsākusi rakstu sēriju “Diabēts skolā”, tādēļ, ja arī tavam bērnam ir diabēts, vai pazīsti kādu, kurš ar to sadzīvo un vēlies dalīties reālā stāstā, raksti man uz [email protected].
