Kristofers: “Mans ričuks ir ļoti labs.”
Kristofers: “Mans ričuks ir ļoti labs.”
Foto: Kate Auziņa

“Nav Latvijas klimats ričukiem tas piemērotākais.” Divriteņu lietotāju viedokļi un ierosmes par mikromobilitāti 30

Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
No A līdz Ž – ko par tavu personību atklāj tava vārda sākumburts? 11
Lietotas automašīnas, kuras nevajadzētu iegādāties: eksperts norāda uz trim neuzticamiem modeļiem
Kokteilis
6 lietas, pēc kurām vīrieši klusībā alkst gultā, bet nevēlas to atzīt
Lasīt citas ziņas

Uz sarunām par modernu, lētu ekoloģisku pārvietošanos šoreiz esmu aicinājis trīs jau iesirmus vīrus, kuru riteņbraukšanas pieredze jau gadu desmitos mērāma, kuri turklāt savā ikdienas darbā tuvi satiksmes problēmu risināšanai. Un Mārupē dzīvojošu ģimenīti, no kuras pieciem pilsoņiem ar divriteni pagaidām nemaz nebrauc tikai piecgadīgā meitiņa Montiņa. Ar Auziņu viedokļiem tad arī sāksim.

Auziņi un velosipēdi

Kristofers (15 gadi)

Ričuks tev labs?

CITI ŠOBRĪD LASA

Kristofers (15 gadi): Jā. Visai dārgs nopirkts, un pilnībā apmierina.

Ir draugiem arī labāki? Vai arī kādu internetā noskatītu brīnumu gribi?

Nez… Laikam nav.

Ko tu pats (un čomi arī) domā par tiem modernajiem – ar elektromotoru, par skūteriem u. tml.?

Mārupē ļoti populāri, visapkārt pieejami ir elektriskie skūteri. Savējo nemaz nevajag, tikai aplikāciju telefonā.

Kur un kāpēc tu ar ričuku brauc? Prieka pēc? Vai arī lai kaut kur nokļūtu?

Tāpat, priekam. Uz skolu, uz treniņiem. Skola ap trim kilometriem, Jaunmārupes stadions kādi astoņi kilometri. Ja vecāki nevar aizvest, braucu ar ričuku. Arī ziemā – ja nav baigi apledojis. Uz Jaunmārupi var tikt nevis pa šoseju, bet paralēlu mazāku un tukšāku ieliņu – nav visu laiku ar pakausi jāskatās…

Pēc gada tev 16. Par mocīti neesi domājis?

Nez… Pagaidām laikam nē.

Dāvis (12 gadi)

Kurp ar riteni brauc?

Pienāks pavasaris – braukšu uz skolu, uz treniņiem. Tagad vairāk ar skolas busiņu.

Ričuks labs? Labāku nevajag?

Labs. Maz braukts – brāļa “vecais”.

Kā ar to modīgo divriteņu tehniku? Esi provējis?

Esmu braucis ar tādu segveju (skat. attēlā), ar elektroskūteri un arī divriteni. Skūteri mums senči no “Bolt” iznomāja – kamēr paši sēdēja kafūzī. Segvejs ir vienam kaimiņam, elektroričuks – kādam čomam. Elektroričuks ir foršs – līdz 25 kilometriem krietni palīdz ieskrieties. Tāds pašam derētu…

Skolā ir kur ričuku nolikt?

Jā, jā. Tur tādas pamatīgas stāvvietas, lai var pieslēgt.

Par ko sapņo, kad moča tiesības varēsi dabūt?

Reklāma
Reklāma

Kāds rolleris, varbūt… Vai rollerauto… Tas “IML Dream”, ko tu atsūtīji, ir super (skat. attēlu).

Māmiņa Kate

Tu pati brauc?

Nu tagad vairs ne… Kad vēl mums nebija māsiņas, reizēm līdz darbam laidu. Toreiz izdomāju – ja darbs vien divi kilometri no mājām, kāpēc auto dricelēt?! Vīrs man nopirka pirmo velosipēdu. Pamēģināju – izrādījās joprojām braukt māku (kādi gadi 20 bija pagājuši kopš bērnības izpriecām Dundagas Vecmuižā). Braucu uz darbu un jutos kā baigi sportiska dāma.

Atsākusi neesmu. Galvenā problēma – esmu baigi salīga. Un tāpēc ar to riteni varu braukt tikai vasarā. Ja pārāk nepūš un nelīst.

Nebraucu tātad vairs. Laikam pārāk pie komforta esmu pieradusi. Ha! Tētis vainīgs – kāpēc man uz 18 gadiem auto uzdāvināja?

Labi, nebrauc. Bet kā tu skaties uz savu vīriešu izpriecām?

Labi skatos. Mārupē tas ričuks laikam gluži nepieciešams, jo sabiedriskais transports te gauži švaks. Bērni aug, pārvietošanās vajadzības arī. Un velosipēds padara viņus neatkarīgākus, patstāvīgākus. Mani – brīvāku. Tāpēc ļoti gaidu pavasari, kad ceļi neslīdēs, un man nebūs jāšancē par taksi.

Mans Dāvis gan reizēm brauc arī ziemā. Pa sniegu brauc, gadās, ka krīt un gāžas. Kristofers – prātīgāks. Vai slinkāks… Un jo lielāks aug, jo mazāk tas ritenis viņu interesē.

Bail nav, kad šie uz Jaunmārupi vālē?

Kopš pa kluso Rožu ielu brauc, vairs ne. Ja pa šoseju – būtu stīva aiz bailēm un, atgriešanos gaidot, pulkstenī vien lūrētu. Ja vēl lietus, vējš… Nav Latvijas klimats ričukiem tas piemērotākais. Un kļūst aizvien raibāks. Tā nu liela daļa cilvēku no sadzīvošanas ar brīvas dabas niķiem pārāk tālu aizgājuši…

Un vēl – liela problēma ir tā, ka (ja tev nav privāta māja) tos ričukus nav kur bāzt. Pat tādā modernā daudzdzīvokļu namā kā mūsējais, kāpņu telpa ir pilna. Turklāt tā (ar visām ieejas durvju kodu atslēgām) nav droša. Šo to pat tur nosper. Pat no otrā stāva balkona kādam kaimiņam riteni nocēla. Ja nenosper – blēņodamies sačakarē. Sagriež, piemēram, riepas. Un tā nu manu veču ričuki nonāk – viesistabā gandrīz pie televizora… Un tas nu man nepatīk!!! Riebjas!!!

Bet ir jau tie ričuki labi. Gandrīz vai jau no ģimenes otrā auto var atteikties – nobraukums kļuvis vienkārši smieklīgs. Labi. Un kļūs to aizvien vairāk. Vienīgi – mani kā šoferīti, kā saka, uztrauc divriteņu braucēju uzvedība uz ceļa. Baigie karaļi atradušies! Un tad brīnāmies, ka kāds dabū galu…

Labi, ka uz katra stūra pieejami ir nomas skrejriteņi. Tie kļūst populāri. Tikai atkal – attieksme! Tas nav mans. Varu nomest, kur pagadās. Varam sakāpt tam virsū četratā. Un lauzt uz nebēdu.

Koplietošana… Tā ir nākotne.

Tētis Gatis

Kā ar tiem ričukiem?

Tā ēra jau pazūd – ar tiem elektroskūteriem visiem… Ričukus jau neviens vairs bērniem nepērk. Un tas, manuprāt, ir draņķīgi, nevis labi. Pirmkārt, pazūd veselīgais, fiziski aktīvais dzīvesveids. Otrkārt, priekšplānā lien nauda, jo elektriskie verķi tomēr ir dārgi. Treškārt, tie ir bīstamāki, jo sliktāk stūrējami un bremzējami, bet ātri – neatkarīgi no pilota fiziskās formas un veselā saprāta.

Velosipēdi ar elektropiedziņas piedevu var būt ļoti noderīgi garākos izbraukumos ar sarežģītāku ceļa reljefu. Siguldas gravā, piemēram, tie var izglābt kādu fiziski vājāku piknika grupas dalībnieku. Turklāt uz turieni nemaz nav jāved savējo – nomas piedāvājumi bagātīgi. Lieliska izklaide. Bet ikdienai nez vai tas vajadzīgs.

Koplietošana ir laba. Tikai ar vienu ēnas pusi – to visai ātro elektroverķi pilsētas centrā var paņemt džekiņš, kuram blīvas kustības pieredzes nav. Un kaut kur smagi maukties… Vai – vēl sliktāk – traumēt kādu citu. Kontroles praktiski nav.

Uz darbu (lidostā, sniedzamā attālumā) tu ar ričuku nebrauc?

Nē. Nē. Neder. Jāmeklē, kur šo tur nolikt. Jāiet dušā, jāpārģērbjas. Sarežģīti. Laiku prasa. Palieku pie auto. Arī mainīgo un draņķīgo laika apstākļu dēļ. Pat saulainā rītā nevari droši cerēt uz tādu pašu vakaru. Man riteņbraukšana nav vis transports, bet sports, izklaide un piedzīvojums.

Lai brauktu ziemā, nepietiek ar labu apģērbu. Vajadzīgi citi ieradumi. Tādi kā skandināviem, kuri brauc cauru gadu. Mēs liekam (un laikam vēl ilgi liksim) ričukus malā.

Kas attiecas uz močiem vai mopēdiem – manai paaudzei tuvāki jau laikam vienmēr būs īstie benzīnnieki. Ar rūcienu un smaciņu… Elektrība lai paliek jaunajiem… Tomēr žēl, ka viņi tā arī neuzzinās, kas ir karburators, nedabūs to pajaukt, lai iztīrītu. Pagudrot, kaut ko taustāmu iemācīties. Iespraudīs tik štepseli un vālēs… Remontēs dārgos dīleru servisos.

Tā sauktā infrastruktūra divriteņiem, protams, vajadzīga. Bet tā mainīsies lēni. Un, cerams, ka ne tik stulbi kā Čaka ielā. Varēja taču Barona ielu atdot gājējiem un divriteņiem. Ne tiem tramvajs traucētu, ne viņi tramvajam.

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.