“kā jūties sabiedrība / izejvielas lomā.” Saruna ar Viku 0
Dzejnieks VIKS jeb Viktors Kalniņš dzimis 1939. gada 1. aprīlī Rīgā, un viņš ir komponista Imanta Kalniņa vecākais brālis.
1968. gadā Viks žurnālā “Liesma” publicēja pirmo dzejoli “Pasaciņa”, savukārt jau 60. gadu beigās Liepājas teātris iestudēja izrādes “Princis un ubaga zēns” (1968) un “Trīs musketieri” (1969) ar Imanta Kalniņa un Viktora Kalniņa dziesmām. Viks ir libreta autors Imanta Kalniņa rokoperai “Ei, jūs tur!”. Ar viņa tekstiem sacerētas daudzas populāras Imanta Kalniņa, U. Stabulnieka, Z. Lorenca, J. Līvmaņa, Ē. Ķiģeļa, V. Kaminska, J. Kulakova u. c. komponistu dziesmas. Pēc viņa darbu motīviem tapušas divas animācijas filmas – “Sarežģītais zvirbulēns” (1983) un “Ness un Nesija” (1991).
Vika vārdi grezno daudzas zināmas dziesmas: “Dziesma, ar ko tu sāksies”, “Dziesma par princesīti”, “Betas dziesmiņa”, “Astoņkājis”, “Kas dzīvo tanī pusē”, “Sitiet bungas, mani mīļie”, “Ar straumēm uz jūru” un citas.
Saņēmis Pastariņa prēmiju, Lerha-Puškaiša literāro prēmiju, Latvijas Literatūras gada balvu, Latvijas mūzikas ierakstu gada balvu “Zelta mikrofons” par mūža ieguldījumu.
– Kā izjūtat šo laiku, par kuru tiek apgalvots, ka pēc tā nekas vairs nebūs kā pirms tam?
Viks (V. Kalniņš): – Šorīt (mūsu saruna notika 27. martā. – A.B.) sazvanījos ar dēlu, kurš Rīgā, es jau pats tagad vairāk pa Dikļiem, runājām par to, ka, melnā humora acenēm skatoties, tā pašizolācija gandrīz vai var rezultēties viduslaikos.
Esmu dzimis 1. aprīlī un dzīvi uztveru ārkārtīgi nopietni, bet manī ir iekšā arī tas gēns, kas velk uz humoru.
Jāturas, paniku nevajag – manī arī tādas lietas nav un tā arī neiemājos – , tomēr situācija jāuztver nopietni un jāklausa speciālisti. Kā teica infektologs Uga Dumpis – galvenais ir saglabāt pozitīvu skatījumu.
Man varbūt savā ziņā ir vieglāk, jo esmu seniors. Mana pensija ir neliela – nepilni 300 eiro, toties pozitīvi ir tas, ka nesmēķēju. Tabakas izstrādājumi tagad ir ļoti dārgi, un tiem, kas netiek vaļā no šīs atkarības, ir ļoti grūti.
Jauns būdams, es arī izmēģināju pīpošanu, kā jau visi puikas, un tad jau cigaretēm filtra pat nebija – t
ās bija vēl kaitīgākas veselībai. Un tad vienā mirklī sapratu, ka tērēju paša grūtā darbā nopelnītos līdzekļus, lai iegādātos un lietotu produktu, kas man dara sliktu. Tas taču ir dubults absurds! Kad šī shēma nostājās man acu priekšā, bija kā ar nazi – viss, un ar to brīdi es atmetu smēķēšanu. Šie atkarību raisošie produkti ir viltīgi – tie kaitējumu akumulē pakāpeniski, un cilvēks sāk sajust slinkumu tad, kad jau ir par vēlu.
– Vienā no šeit publicētajiem dzejoļiem ironizējat par Eiropas 21. gadsimta modes deju – toleranci. Šobrīd vīrusa krīzes sakarā vismaz tikpat bieži tiek piesaukts solidaritātes jēdziens, kas vispār ir visai izplūdis un Latvijas realitātei grūti piemērojams. Vai nav laiks dzejai par to?
– Būs jāpadomā un jāuzraksta. Bet jūsu pieminētā dzejoļa kodols slēpjas zemsvītras paskaidrojumā. To rakstīju, jo ir sajūta, ka Eiropa visus iepriekšējos gadus mazliet ir “sagājusi sviestā” – ar toleranci pret migrantu viļņiem, kas nāca un to pārplūdināja.
Bet, ja par solidaritāti, tad tā jāskatās katrā noteiktā kontekstā.
Kad Polijā radās “Solidaritātes” kustība, tā faktiski likvidēja veco iekārtu. Man liekas, ka šajā situācijā cilvēkiem vienkārši vajag ievērot režīmu, ko iesaka speciālisti. Ja runa par solidaritāti – vai šis vārds nav tai par stipru?
– Latvijā šobrīd šokē cilvēku bezatbildība, diemžēl ar to izceļas tautieši, kas atgriezušies tēvzemē.
– Mana sajūta par to ir apmēram tāda, kā viens no dēliem telefona sarunā teica: viņus nevajadzēja laist iekšā, jo viņi kā laimes meklētāji aizbrauca pēc lielās naudas tur, kur it kā bija labāk nekā šeit. Tagad, kad ūdens smeļas mutē, viņi atgriežas.
Tās, ziniet, ir smagas tēmas visas tautas mērogā – šie laimes meklētāji,
viņi vienmēr ir bijusi kāda mūsu tautas daļa. Tādi bija arī 20. gs. 20. gados, kad brauca uz Brazīliju – Latvija tikko bija izķepurojusies no Pirmā pasaules kara, vienās drupās, tomēr 20 gados tikai pašu resursiem sasniedza tādu līmeni, ka varējām gandrīz nostāties blakus Dānijai un Somijai. Tā bija Latvija, ar ko vēl tagad var lepoties.
Mans tēvs stāvēja pie VEF šūpuļa, un viņa tuvākais draugs vadīja cehu, kas ražoja slaveno fotoaparātu “Minox”.
Man tas vēl tagad stāv atvilktnē. Mūsu tautas labākajā daļā ir milzīgs potenciāls. Bet, vai tā ir pie teikšanas, tas ir cits jautājums.
– Vai nav doma, ka dzejolis “šie” varētu pārtapt dziesmā?
– Bet kā lai dziesmā iedzen iekšā to zemsvītras tekstu? Varbūt šo dzejoli varētu parādīt brālim, viņš nav to vēl redzējis, jo starp mums jau attālums ir milzīgs – no Liepājas līdz Dikļiem. Un man nav helikoptera, bet tikai divritenis. Tad jau redzēs, ko viņš sacīs.
“Kultūrzīmju” lasītājiem Viks piedāvā savu jaunāko dzeju
šie
viņš viņu tikai testē
un viņa neprotestē
tad viņa viņu testē
viņš arī neprotestē
viņš tura viņu tur
un viņa tura te
no malas varbūt izskatās
ka abi konfliktē
bet īstenībā jau
nekā tāda nav
viņš viņu tikai testē
un viņa neprotestē
kad viņa viņu testē
viņš arī neprotestē
ja testosterons nav
tad pasākums ir čau
no abiem neizdzirdot
ne jā ne arī nē
mēs pieņemam ka šie
viens otru… tolerē
un tēmu noslēdzot
tā teikt ar glanci
tā arī kvalificēsim šo danci
nuja – par toleranci i)
i) tolerance – Eiropas 21. gs. modes deja
no runas ģenētiķu forumā
no kā ir atkarīgs
ikkatras tautas
(nācijas valsts)
raksturs?
vai ne no dzīvesveida
senatnē?
no tā ko toreiz
piekopa lai
spētu eksistēt?
uz mūsu planējošās
planētas reiz mita
vācējciltis
lopkopju un zemkopju
un diemžēl arī
sirotāju ciltis.
tad kālab brīnāties
ja nāciju un valstu
formātā tās šodien
nodarbojas
ar to pašu.
panorāma
kā jūties sabiedrība
izejvielas lomā
biznesa projektā
kas saucas valsts?
sabiedrība ar
neierobežotu bezatbildību
netīk formulējums?
ir vēl precīzāks?
sasaistītā dzeja
ne vienmēr ir saistoša
kaistošā turpretī
nereti drīz vien ir
gaistoša
pretišķības kā jau
zinām pievelkas un
preteklības diemžēl arī
ko mums darīt?
ziemeļpols tomēr ar
dienvidpolu netiekas
jo nav kas saplacina
planētu kā pankūku
daudz ticamāk ka
tiksies rietumi ar
austrumiem ja seko
procesiem eiropas
nogalē (cik neviennozīmīgs šis vārds)
pēc kāda laika
andromeda uzirdinās
piena ceļu saskrienoties
bet summa nemainās no
saskaitāmo nekārtības
vai reāli i tad tu mani
joprojām gribēsi?
