“Pat KNAB interesējās par manām brošām!” Siliņa forumā “Līdere” pārsteidz ar īpaši personiskiem stāstiem 0
Jau šodien – 15. maijā – Ķīpsalas izstāžu hallē vienkopus pulcējas 3700 sieviešu, lai kopā smeltos drosmi, motivāciju un jaunu enerģiju. “Forums LĪDERE” daudzām kļuvis ne tikai par iedvesmas un izaugsmes notikumu, bet arī par īpašiem svētkiem — iespēju satikties, atkalredzēties, izbaudīt kopā būšanu, pozitīvas emocijas un patiesi labi pavadītu laiku neaizmirstamā atmosfērā. Pasākuma pirmo runu teica nu jau bijusī premjerministre Evika Siliņa.
Lūk, viņas uzruna visām klātesošajām sievietēm forumā un skatītājām visā Latvijā:
“Mēs kā sievietes esam gan mātes, gan reizēm ģimenes galvas, un mēs dabiski uzņemamies atbildību par citiem. Un cilvēkam, kas apzināti saprot, ka viņš ir vadības pozīcijā, noteikti ir jāizdara trīs lietas.
Pirmā lieta, ko es teiktu vispirms, — ja mēs gribam kaut ko vadīt, mums ir jātiek skaidrībā pašām ar sevi. Apzinoties, ka savas stiprās un vājās puses mums ir jāpārzina, jo tieši pēc tā mēs veidosim tālāk komandu, sapratīsim, kas ir mūsu talanti, kas ir mūsu izaicinājumi, jo mums vajadzēs tādus cilvēkus komandā, kas var stiprināt mūsu stiprās puses un tikt galā arī ar izaicinājumiem, jo tādi ir, bija un būs.
Otrā lieta, ko es teiktu, kas ir jāsaprot, — ir jāpieņem, ka iespēja kļūdīties būs daļa no visa šī procesa, no ceļa, kuru jūs iesiet. Jo citādi nebūs iespējams.
Jūs nevarēsiet izkustēties no vietas, ja jūs nepieņemsiet, ka, iespējams, pieņemsiet nepareizu lēmumu, bet, ja jūs nepieņemsiet nevienu lēmumu, tas būs vēl sliktāk. Vismaz manā pozīcijā es nevaru nepieņemt lēmumus.
Un arī vakar, atvadoties un sakot saviem darbiniekiem, Krīzes vadības centra vadītājs, bruņoto spēku pārstāvis, man teica: “Ziniet, premjere, mēs visi bruņotajos spēkos ļoti cienījām to, ka jūs spējāt pieņemt lēmumus, jo politikā ļoti bieži lēmumus novilcina.”
Un es ar to lepojos, jo kaut kad savā dzīves posmā es sapratu, ka jā, man reizēm ir bail kļūdīties. Un es domāju, mums, sievietēm, tas ir ļoti raksturīgi, bet, ziniet, nav iespējams kaut ko darīt, nekļūdoties. Un tas ir jāpieņem.
Un trešā lieta — es domāju, ka ir jāapzinās, vismaz tā es esmu darījusi, ka visa mūsu dzīve dalās gadalaikos kā sezonās.
Un ir noteikti jāseko līdzi, kurā sezonā tu šobrīd atrodies.
Vai mēs šobrīd esam pavasarī, kad viss plaukst un zied, vai varbūt tomēr mēs esam ziemas sezonā savā projektā, savā darbā vai savā dzīves posmā, kad ir jātrenē citas īpašības, jātrenē pacietība, jo ziemā viss nedaudz guļ. Bet tas guļ tāpēc, lai iegūtu spēkus pavasarim.
Un es domāju, šis ir ļoti svarīgi stratēģiski, jo tad tu apzinies, kāds ir tavs vadības stils. Mēdz sacīt, ka svarīgi darīt to, kas tev patiesi patīk. Es laikam par savu darbu varētu teikt, ka vēl svarīgāk ir darīt to tā dēļ, ko tu mīli, kā vārdā tu to visu dari.
Un manā gadījumā es tiešām spēju uzņemties atbildību kā Ministru prezidente tikai tāpēc, ka es patiesi mīlu Latviju.
Es tā pa īstam pieņēmu izaicinājumu tāpēc, ka man ļoti rūp, kas Latvijā notiek ar bērniem, jo viņiem jau nav balss politikā it īpaši, un patiesībā arī ar sievietēm un ģimenēm. Tādas mīlestības vārdā es varu izdarīt daudz.
Un tad, kad man bieži jautāja: “Nu kā tu to vari? Nu kā?” Ziniet, tas ir tas iekšējais motivācijas stāsts. Es domāju, jums katrai tas ir kaut kas viens, kas jūs motivē, kas jums liek celties no rīta, kāpēc jūs darāt to, ko jūs darāt. Un tā ir sanācis arī man.
Kad es piekritu dalībai šajā lieliskajā pasākumā un iespējai arī jūs satikt, protams, apstākļi bija vieni, un pēdējās nedēļas notikumi ir mainījuši arī manu dzīvi. Bet šodien jebkurā gadījumā es pārstāvu vadītāju politikā, un es ļaušu jums uz to paskatīties mazliet no rakursa, par kuru es parasti runāju reti vai nerunāju nemaz. Un tas ir mans personiskais sievietes, Ministru prezidentes darba aspekts.
Lai arī mēs dzīvojam 2026. gadā un balsošanas tiesības sievietēm ir piešķirtas pirms vairāk nekā simts gadiem, un Latvija ir līdere ar sievietēm vadošos amatos visā Eiropas Savienībā, mūsu, sieviešu, esamība tajā nemaz nav tik vienkārša. Es domāju, ja jūs esat šeit, jūs arī esat līderes un vadītājas, un jums ir jautājumi, kā jūs varat sevi stiprināt.
Jo no mums, sievietēm, jo īpaši vadītājām un līderēm, joprojām ir trīskāršas gaidas. Tas vienkārši ir fakts. No mums gaida izcilu izskatu. No mums prasa līderību. Un prasa tomēr arī spēju būt sievietēm, mātēm. Tas ir daudz, bet mēs taču to varam, vai ne?
Eiropadomē, tur, kur mēs tiekamies kā Eiropas valstu līderi, mēs bijām trīs sievietes, trīs premjeres no 27 valstu vadītājiem. Visi pārējie bija vīrieši.
Es, Dānijas premjere Mete Frederiksena un Itālijas premjere Džordža Meloni. Un ne reizi vien mēs, tur kopā satiekoties, esam pasmaidījušas par to, kā tā sanāk, ka tieši sarunās mēs esam konstruktīvākās, tiešākās un tā sanāk, ka arī drosmīgākās — pasakām to, ko citi domā, bet nepasaka.
Un secinājums laikam ir viens — lai būtu šajos amatos, lai spētu pārstāvēt sevi, mēs esam izgājušas caur uguni. Līdz nonācām tur, kur esam, mums bija jāpārvar šie trīskāršie prasību šķēršļi. Bet tas mūs ir norūdījis un ļāvis mums būt brīvākām un daudz drosmīgākām savos izteikumos.
Un mūs arī vieno viens stāsts — mūsu ārienei tiek pievērsta milzīga uzmanība.
Kad es biju jauna, man ļoti nepatika, ka mani vērtē pēc mana izskata, jo man ļoti padevās mācības, es skolā biju teicamniece, un man šķita, ka mani ir jāvērtē pēc tā, ko es daru, ko es saku un ko es varu sniegt.
Bet paradoksāli — kad pagājušas vairākas sezonas manā dzīvē un faktiski aplis ir noslēdzies, nonākot premjeres amatā, es atkal biju situācijā, kur vispirms mani vērtē pēc tā, kā es izskatos. Un tikai pēc tam vērtēja to, ko es pasaku.
Un, ziniet, es kaut kādā brīdī sapratu — es necīnīšos ar šo faktu, es to pieņemšu. Es pieņēmu to kā izaicinājumu. Es sapratu, ka manam izskatam būs jākalpo mana darba mērķim. Es to izmantošu kā sava darba karogu.
Un savu izskatu es veidoju pati. Man darba rutīnā vajadzēja atrast vietu krāsām, kas man vienmēr ir patikušas. Un brīdī, kad es stājos amatā un apspriedu savu darbu, m
an viens pieredzējis politiķis teica: “Zini, tev jāģērbjas kā Angelai Merkelei — melnās biksēs un žaketītēs.” Un es domāju: “Nu nē, tā neesmu es, es to nevarēšu. Tas nozīmētu man atņemt vienīgo prieku — krāsas.”
Un tad es domāju — es iepludināšu to, kas man patīk, krāsas, gleznošanu, savās darba vajadzībās. Kaut kā integrēšu to, kas man patīk, arī savā ikdienā. Jo nestrādāju jau dzīves standartos: te ir mani hobiji, te ir mana ģimene un te ir mans darbs. Patiesībā tas viss ir kopā.
Un tā kā man ir jābūt kameras priekšā gandrīz katru dienu, taču, kā jūs saprotat, tas jau nav mans galvenais dzīves uzdevums — vismaz Ministru prezidentes amatā būt vienkārši kameras priekšā un smuki izskatīties un sapucēties. Tā ir tikai neliela daļa no tā laika, ko es veltu stratēģiskām sarunām, ko es veltu tiešām sarunām slepenos bunkuros, kur man uzreiz pēc atbraukšanas no Eiropadomes, paņemot mani no lidostas, jau ir jāpiedalās, jāuzstājas un jāsniedz preses intervijas — tādai saņurcītai no lidostas. Kāda es arī tur aizbraucu? Es taču nevaru iet kameras priekšā. Man ir jādomā par to, kā tas izskatīsies jebkurā gadījumā.
Un viens no biežākajiem jautājumiem ir — kas tad man palīdz? Un atbilde ir: ziniet, es veidoju savu stilu, savu frizūru, savu meikapu pati. Un arī šodien, visi zina, es atnācu jau tāda, jo vienkārši kalendārā nav laika. Tam vienkārši nav laika, un es mācos. Es iemācījos veidot savu meikapu, es iemācījos veidot savu frizūru, jo es nekad tam nepievērsu uzmanību. Es vienkārši to apguvu. Un, ziniet, saka — jo ilgāk tu kaut ko apgūsti, jo vēlāk var piemeklēt Alcheimera slimība. Tas arī labi.
Tāpēc, parunājot mazliet par smieklīgo, redziet — sākumā man bija taisni mati, un tad man televīzijā ielika ruļļus, un man tik daudzi Eiropas līderi izteica komplimentus, pašvaldību vadītāji rakstīja ziņas.
Un es domāju: “Nu, tas gan ir interesanti — viņi vispār nedzirdēja, ka es teicu, ka mums ir jācīnās par robežu, bet to, kādi man bija mati, viņi redzēja.”
Un interesantākais, ka pat pēc šī sāka augt arī mūsu partijas reitingi un arī mans reitings. Tātad nenopietni varam secināt, ka šādas detaļas cilvēki pamana vispirms. Un tas tiešām ir jāņem vērā jebkurai vadītājai. To, kā tu izskaties, cilvēki pamana vispirms, īpaši sievietē līderē.
Tāda šobrīd vēl joprojām ir sabiedrība. Un publiskajā telpā tiešām ir arī daudz komentāru par manu garderobi un tērpu izvēli.
Un paradoksāli, ka pat vakar bija publicēts raksts, kurā tika analizēts, kāds tērps man bija mugurā. Un tur pat bija izmantots mākslīgais intelekts. Ziniet, tas ir jau nākamais līmenis.
Un jāsaka — komentārs bija lietišķs, bet patiesība vienkārša: es paņēmu to tērpu, kas pēc nakts, kad es beidzu Saeimā darbu ap pusdeviņiem vakarā, no rīta bija izgludināts un tīrs.
Par manu aksesuāru izvēli pat ir interesējies Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs. Un, ziniet, izrādās, ka tas pat var ietekmēt veselu valsts tēlu. Un tas jau laikam tā arī ir. Diplomātijā tiešām izmanto dažādas brošas, lai nodotu kādu ziņu. Un pašvaldību vēlēšanu gadā, pērn, tās, kuras arī seko modes tendencēm, ļoti labi zināja, ka visur modē bija ķirsīši — auskaros, piespraudēs, visur.
Un, ziniet, es arī nopirku tādus ķirsīšus un iedevu saviem partijas vadītājiem. Un bija tur mums arī Ķirsītis, kurš kandidēja. Bet man likās tik amizanti. Nu, Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs noskaidroja, ka tiešām tas ir modē, un tur pārkāpumu nav.
Jūs varbūt nebijāt gaidījušas šādu sarunu šorīt. Bet, ziniet, es nekad neesmu slēpusi savu vecumu, man ir 50 gadi. Un šajā dzīves sezonā es vēlos jums pateikt gan kā Ministru prezidente, gan kā sieviete, ka pats svarīgākais ir palikt pašai un līdzsvarot to ar savu darbu, vadītājas uzdevumu, vadības ikdienu un nepazaudēt savu personisko būtību, savu iekšējo enerģiju, jo tieši tā veidos jūs, tieši tā jūs vedīs cauri dzīvei, lai ko mēs izvēlētos darīt.
Un es arī uzskatu, ka panākumu atslēga ir iekšējā brīvība. Tad, kad mēs beidzam uztraukties par to, kā mūs redz citi, ko viņi par mums domā. Un arī domājot par to — es zinu, ka daudzi prasa: “Kā tu vari izturēt tos sociālo tīklu komentārus?” Nu, viņi nav jāiztur, viņus nevar izturēt.
Un ir jāsaprot — es arī runāju ar mūsu talantīgo dziedātāju Atvaru, kas vakar startēja Eirovīzijā, viņa arī teica, ka tā ir daļa no panākumiem. Ja tu gribi šobrīd būt jebkurā jomā ar panākumiem un tavs darbs kaut kādā ziņā ir saistīts ar to, ka tev ir kaut kas jāstāsta cilvēkiem, jāiegūst auditorija, tev ir jārēķinās, tev ir jāiet sociālajos tīklos, un tur būs komentāri.
Bet tev jāatbild, vai komentārs nosaka to, kas tu esi, vai tu pati. Un es domāju, ka mums ir tiesības izvēlēties, ka tās esat jūs, tās esam mēs, kas nosaka, kādas mēs esam, ko mēs darīsim un arī to, ko mēs par sevi domājam, protams, ieklausoties arī veselīgā kritikā.
Tāpēc es vēlos jūs šodien šeit iedvesmot un pateikt, ka es patiesi lepojos ar mūsu sievietēm. Jūs esat fantastiskas sievietes. Baltijā sievietes izskatās vienkārši lieliski, un tas nav mazsvarīgi.
Arī mazliet, kā jūs redzat, pasmejoties par savu ikdienu, kurā darbā ir jāspēj saglabāt arī veselīgs skats un mazliet tāda veselīga ironija un paškritika pašai par sevi. Bet es gribu pateikt, ka es lepojos ar jums. Es esmu šodien šeit, jo es zinu, ka mēs dzīvojam zemē, kurā ir fantastiskas sievietes.
Jūs esat mātes, jūs esat profesionāles, un Latvijā neviens cits neizdarīs to, neviens cits nebūvēs Latviju tādu, kādu mēs gribam, ja ne mēs pašas. Tāpēc paldies jums, ka jūs šodien esat, un es jums ticu.”
