“Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”. Autori: Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Sandra Kļaviņa, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite. Grāmatas māksliniece Kristīne Jurjāne. Korektore Guna Kalniņa. Izdevējs: Jaunais Rīgas teātris.
“Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”. Autori: Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Sandra Kļaviņa, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite. Grāmatas māksliniece Kristīne Jurjāne. Korektore Guna Kalniņa. Izdevējs: Jaunais Rīgas teātris.
Publicitātes foto

“Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” – grāmata par Jaunā Rīgas teātra dzīvi 11 stāstos un 130 bildēs 1

Vita Krauja, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
“Kā krāpnieks zināja, ka neesmu izņēmusi paciņu?” Lasītāja atmasko neīsto “Latvijas Pastu” 1
Lasīt citas ziņas

“Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” – šāds nosaukums dots grāmatai par Jaunā Rīgas teātra (JRT) dzimšanu un dzīvi vienpadsmit stāstos un 130 bildēs. Ar šo grāmatu teātris noslēdz savus “trimdas gadus” Miera ielā un atgriežas vēsturiskajās mājās Lāčplēša ielā.

Ir dziedošie aktieri, un ir rakstošie aktieri, kā to nupat pierādījuši astoņi JRT skatuves mākslinieki, nule klajā laistās grāmatas līdzautori. Vēl redzējumā par JRT dalījušies teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis, kuram stāsts par teātri ir arī stāsts par viņu pašu, teātra direktore Gundega Palma un teātra starptautisko attiecību koordinatore Elīna Adamaite.

CITI ŠOBRĪD LASA

Alvis Hermanis teic, ka šī grāmata ir skats uz Jauno Rīgas teātri no iekšpuses. Tāpēc viņš pats mēģināšot aprakstīt to, ko neviens cits nezina, – kā radās šis teātris.

Grāmata veidota kā kolāža ar daudzām fotogrāfijām no aktieru personiskā arhīva, kā arī Jāņa Deinata un Ginta Māldera attēliem no izrādēm. Grāmatai ir vēsturisks un arī smeldzīgs piesitiens. Jo sešpadsmit no pirmā atvēruma bildē redzamajiem cilvēkiem vairs nav mūsu vidū.

Lasītājam tiek piedāvāti īsāki un garāki stāsti. Visizvērstākais esot Vilim Daudziņam, bet kam visīsākais, lai katrs atklāj pats.

“Tas bija 1992. gads, kad uz soliņa Kronvalda parkā satikos ar Alvi Hermani. Un viņam bija ideja. Varu teikt, ka Alvis bija uzkritis kā no zila gaisa. Latvijas Televīzijā, kur toreiz strādāju, bija atsūtīta ziņa, lai atzvanu. Tā nu sēdējām uz nolupuša soliņa, un Alvis stāstīja par savu plānu taisīt izrādi. Jaunatnes teātra vietā tagad esot Jaunais Rīgas teātris un sakarīgs mākslinieciskais vadītājs Juris Rijnieks. Ar viņu viss jau esot sarunāts. Izrāde būšot pēc Stīvena Soderberga scenārija filmai “Sekss, meli un video”. Iespējamais izrādes nosaukums “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”. Alvis arī pats tikko bija atgriezies Latvijā pēc vairāku gadu prombūtnes. Tas būšot jauns teātris, tāds, kāds šeit vēl nav redzēts.”

Tas ir fragments no aktrises Elitas Kļaviņas atmiņām. “Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās” kļuva par Alvja Hermaņa pirmo iestudējumu uz Jaunā Rīgas teātra skatuves 1993. gada 20. janvārī.

Reklāma
Reklāma

Kā atklāja JRT teātrī visilgāk nostrādājusī aktrise Elita Kļaviņa, nekādi burtu (zīmju) vai tēmas ierobežojumi netika doti, katrs varēja rakstīt, par ko un kādā stilā vēlas. Līdzīgi kopdarbu raksturo arī aktrise Baiba Broka: “Ja kāds grib gūt priekšstatu par Jauno Rīgas teātri, to var rast, tikai izlasot grāmatu kopumā. Man patīk mūsu teātra brīvība, Alvis (Hermanis) nekontrolēja, kurš un par ko rakstīs, varējām atļauties absolūtu lidojumu katrs savas izpratnes un bezkaunības līmenī. Un katra rakstītais dod savu skatpunktu arī uz vienu un to pašu notikumu. Varbūt tieši tāpēc mums joprojām citam ar citu ir interesanti.”

Skatuves mākslinieks An­dris Keišs atcerējās – kad Dailes teātris pārcēlās no Lāčplēša ielas uz jauno ēku Brīvības ielā, notika teatralizēts gājiens. JRT uz ko tādu neesot tendēts – līdz ar to somas un dekorāciju kastes publiski nestas no vienas mājas uz otru netiks, bet ielu pārgājiena vietā nu būs šī grāmata. Kā atgriešanās.

“Nupat sākām mēģināt uz lielās skatuves atjaunotajā ēkā Lāčplēša ielā,” sacīja Andris Keišs. “Bijām jau aizmirsuši, cik mūsu skatuve ir aptverama un vienlaikus liela un svinīga. Daudziem tā ir atgriešanās, bet JRT jaunajiem aktieriem – pirmie mirkļi uz vēsturiskās skatuves. Un, kaut arī skatītāju krēsli vēl iepakoti plastikāta pārvalkos, sajūta ir ļoti iedvesmojoša.”

Arī tāpēc grāmatu rakstījuši tie, kuri nu atgriežas sava teātra vēsturiskajās mājās Lāč­plēša ielā. Bet stāstos, protams, pieminēti vēl daudzi, daudzi citi.

Grāmata ir unikāla. Redaktora tai nav, bet korektore Guna Kalniņa jaunā izdevuma autorus raksturo tā: “Tas, ka grāmatā atkārtojas viena un tā pati epizode no teātra dzīves dažādās lappusēs dažādā mērcē, ir šī izdevuma spēks un nevis vājums. Ir interesanti sekot, kā autori raksta katrs savā stilā. Elitai Kļaviņai tā ir apziņas plūsma, Gunai Zariņai ir ne tikai savs stils, bet arī sava gramatika – lai tā būtu! Baibas Brokas rakstu lasīju pirmo, arī simptomātiski, viss kārtībā, lappušu malas izraibināju ar jautājumiem – izrāžu nosaukumus kursīvā vai pēdiņās? Vai katrai izrādei iekavās rakstām, ka režisors Alvis Hermanis vai iztiekam bez tā… Bet, lasot Andra Keiša rakstu, man radās aizdomas, ka teksts ir ierunāts un tur strādājuši “rēgu” rakstnieki – visu ierakstījuši, pēc tam atšifrējuši… (Tas nu patiesi bija kompliments. – V. K.) Kad beigās nonācu līdz Gundegas Palmas rakstam ar brīnišķīgo nosaukumu “Var jebko, ir tikai jāizdomā, kā to izdarīt”, viss nostājās savās vietās. Tieši tas ir izdarīts, uzrakstot šo grāmatu.”

Grāmatas dizainu veidojusī daudzu izrāžu kostīmu māksliniece Kristīne Jurjāne atzinās ļoti aizkustinošā sajūtā, kad visa dzīve starp diviem vākiem: “Man pašai šajā teātrī bijusi sajūta kā ģimenē, kur vari strīdēties, bet vienmēr salabsti. Kā teicis pašlaik ļoti aktuālais Anšlavs Eglītis, bijušie laimes brīži ir kā kruķi, uz kuriem lēkt tālāk arī tad, kad kājas salauztas. Ceru, ka kruķi tik ātri nebūs jāizmanto, bet laimes brīži šajā grāmatā patiesi ir.”

Vēl personiskās atmiņās grāmatā dalījušies aktieri Guna Zariņa, Sandra Kļaviņa un Kaspars Znotiņš, kurš sacīja: “Lai kā mēs atcerētos, kā mums, aktieriem, klājies un cik labi būs atjaunotajā mājā, grāmata ir stāsts par mūsu skatītājiem, un tā ir viņiem. Un arī atgriešanās svētki būs teātra publikai.”

Tāpēc būtiski taču arī zināt, kur grāmatu pārdos. Ja internetā, tad jums to piegādās mājās, bet digitāli ne tik “glancēti” JRT (un skatuves mākslas vispār) cienītāji šo izdevumu skaistos cietos vākos varēs nopirkt (cena 38 eiro) Jaunajā Rīgas teātrī pirms izrādēm. Ja kāds uzreiz nevarēs izšķirties par pirkumu, nav liela bēda. Jo, kā man sacīja aktieris Gundars Āboliņš, eksemplāru nodrukāts pietiekami.

“Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās”.

Autori: Alvis Hermanis, Elita Kļaviņa, Kaspars Znotiņš, Guna Zariņa, Gundars Āboliņš, Vilis Daudziņš, Baiba Broka, Andris Keišs, Sandra Kļaviņa, valdes locekle Gundega Palma un ārējo sakaru daļas vadītāja Elīna Adamaite. Grāmatas māksliniece Kristīne Jurjāne. Korektore Guna Kalniņa. Izdevējs: Jaunais Rīgas teātris.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.