Armands Puče: Patiesībā arī Alvis visu radošo mūžu ir pārticis no valsts dotācijas…
0
Šajās dienās latvju rakstu zīmēm un ornamentiem pievienojusies arī Stambulas konvencija un režisors Hermanis. Tik elektrizēti kāda sabiedrības daļa ir pieņēmusi minētās dabas parādības savās pārdomu ēdienkartēs, vērtību sistēmās un uztveres indeksos.
Ārlietu ministre Baiba, kas joprojām mums nevar jēdzīgi paskaidrot, kāpēc viņa līdz 1993. gadam gribēja būt latviešu komjauniete ar starptautisku orientāciju, savos vēstījumos par Stambulu ņemas kā Tomuļu māte no skroderdienām. Pret rītiem un vakariem… Tiek piemeklētas kartes un krāsas, un sarindotas partijas – kas vedot mūs pretī Krievijai.
Man jau šķita, ka zemessardze – ko ministre ir izmēģinājusi uz savas ādas un kauliem – spēj cilvēku tā kā padarīt adekvātāku. Tagad redzams, ka tas nav pašsaprotami.
No ārlietu sektora būtu tā kā laiks mums visiem sagaidīt nevis histēriju par kaut kādiem starptautiskiem mušpapīriem, bet parastu atskaiti.
Piemēram, par mūsu diplomātisko pārstāvniecību atdevi. Jā, jā – tieši atdevi, jo mēs šiem galdiem un krēsliem dažādās zemeslodes pusēs tērējam lielu naudu. Latvijas valsts pašmērķis nav atrasties visām pudelēm par korķiem, tāpēc lietderības audits šajā sakarā noderētu.
Tāpat ministre beidzot varētu ieviest skaidrību par savu iedomu un pārliecības pasauli. Jo ar tiem slavenajiem sankciju sarakstiem mums ir tieši tāpat kā ar bitēm – mini, nu! Kāpēc mēs joprojām nesaprotam, kādā veidā citas zemesasardzes Reiznieces–Ozolas tiešais priekšnieks, tāds Arkādijs Dvorkovičs, kas ir šī brīža kremļa režīma tīrasiņu šunelis, mierīgi vasarā uzspēlēja Jūrmalā šahu un, pēc tam devās tālāk?
Tā, it kā Latvija viņam pusmāsa… Vai mēs esam sapratuši, kas tie bija par diviem Latvijas īpašajiem pilsoņiem, kurus Lukašenko viņmēness atbrīvoja Minskā no cietuma? Nu, nav tā, ka vari iekļūt starp 14 izredzētajiem tāpat vien. Tramps lūdza? Valsts noslēpums? Pieņemsim, lai gan izskatās, ka ministrei pašai arī tas ir liels noslēpums.
Ja tā, tad pie mums ir vēl viena paralēlā ārpolitika. Starp citu, kopš vasaras nogales teju vai ik piektdienu kādā Jūrmalas savrupmājā pulcējas bijusī padomju nomenklatūra, miljonāri un čekisti, kam Kremļa sakars atspīd, sākot jau ar pieri. Viņiem blakus jaunie krievi – naftas biznemeņi. Visi kā viens ar citu valstu papīriem. Kā viņi tiek iekšā Latvijā?
Visu no vienas ministres jau nevara prasīt, tam domāti arī citi resori – kas atbild par drošību. Tikai kaut kā neveikli sanācis, ka ārlietu ministrei ļoti gribas būt galvenajai par daudziem jautājumiem, un tad nu galdiņš pats gribot negribot uzklājas.
Cik ilgi skatīsimies kā čekists Savickis savus Latvijas aktīvus eleganti pārformē? Kā tur palika ar mūsu vietējām sankcijām? Kur vēl skaidrāka Kremļa nauda un iztikšana!
Vai šīs mākslīgās pauzes un izlikšanās ir vajadzīgas tāpēc, lai ļautu kādam aiz sevis nokopt pagalmu? Un, pēc tam kāds ministrs vai ministre plātīs rokas un teiks, ka formāli te vairs neko nevar darīt…
Ārpolitika vai iekšpolitika? Radikālisms un stingrie principi pret vieniem, neiet kopā ar citiem līdzīgiem gadījumiem, kas laikam kaut ko pastāsta par amatpersonu klajo angažētību vai slēpto aprobežotību. Kāpēc svētā Jura sakarā neko nedzird no koalīcijas sērkociņiem kliedzam par prokremliskajiem rēgiem, vai viņa naudas patieso izcelsmi? Tāpēc, ka viņš ziedo katoļiem?
Režisors Hermanis arī kaut kā netieši starp rindām atgādināja par šo pašu: sak, mēs jau būtu varējuši savā kolektīvā ņemt arī prezidentu Rinkēviču, taču pārāk labā atmiņā esot palicis skats, kā viņš savulaik Putinam pasniedzis Rīgas “Dinamo” kreklu. Viss pareizi – tā bija pielaizīšanās un mērkaķošanās, tikai tādu kreklu pasniedzēju mums joprojām uz katra klusā centra stūra. Ja vajadzēs, pasniegs vēlreiz…
Nevar īsti saprast, vai Hermaņa politiskais pieskāriens laicīgajai Latvijai ir neviltots, vai tas ir tāds kā radošais plenērs. Jo pats izgājiens jau nav slikts – tas parāda, ka viņam un tiem dažiem, nav vienalga. Ar to bieži vien pietiek, lai sāktos pārmaiņas.
Kad Jurēvics no JēVē izteica dzēlīgas piezīmes par Hermani un kosmosu, viņam metās virsū Šlesers – sak, ko tu bārdainais puika saproti no lietām, visu mūžu atrazdamies nodokļu maksātājiem uz kakla. Hermanis – tā ir cita līga, viens no Latvijas izcilniekiem! Savā virinātavā rakstīja Šlesers. Patiesībā arī Alvis visu radošo mūžu ir pārticis no valsts dotācijas… Tā kā te nodokļu maksātājus piesaukt ir galīgi nevietā.
Starp citu, lielā mērā JRT ar Hermani priekšgalā iepriekšējās desmitgadēs ir apstāvējuši esošās varas un varnešu dzīres un mielastus, veidojuši saturu uz skatuvēm, uzrunājuši un potējuši paaudzes, pretendējuši būt par pareizās gaumes autortiesību turētājiem, un – arī dažkārt liekuļojuši, izdabājuši. Vai tad citādi teātris tiktu pie saviem materiālajiem labumiem, visa veida izšķērdību un nesaimnieciskumu ieskaitot?
Šajā ziņā minētais Rīgas “Dinamo” krekls ne ar ko nav ne labāks, ne sliktāks. Cita lieta, vai Hermanis saprot, ka radošā inteliģence līdz šim Latviju izšķirošajos brīžos pārsvarā ir nodevusi, nevis cēlusi? Kā valsti. Tā sanācis… Tāpēc apņemšanās kaut ko darīt vai runāt tikai līdz nākamajam rudenim, lai “iegrūstu procesu”, nav godīga. Jo uzsāktie darbi ir jāpabeidz. Rudenī nekas nebūs vēl beidzies un nevajadzētu beigties arī Hermanim. Ja reiz viņš nācis.
