“Visu skolēnu priekšā…” Sieviete darbavietā piedzīvo mobingu un seksismu, bet vadība piever acis
0
Lai arī cik skaļi un plaši par šo tēmu runātu – mobings un bosings joprojām diemžēl skar daudzas darba vides, darba kolektīvus. Mobings ir plaši izplatīts bērnu un jauniešu vidū, bet kāds brīnums, ja paši pieaugušie rāda tādu piemēru. Šajā rakstā izstāstīšu kādas sievietes – mobinga upures, pieredzes stāstu, četrarpus gadus strādājot labi zināmā, kristīgās ievirzes izglītības iestādē Latvijā.
Pat tajās skolās, kas no ārpuses šķiet kārtīgas un glītas, iekšpusē var norisināties neiedomājamas lietas. Pedagogi un darbinieki saskaras ar necieņas pilnu attieksmi, pēkšņiem un neizskaidrojamiem lēmumiem, kā arī ar būtiskiem darba apstākļu trūkumiem, kas ietekmē gan skolas vidi kopumā, gan fizisko un emocionālo labsajūtu darbiniekam individuāli.
Sieviete, ar ko sarunājos, aizgāja no darba izglītības iestādē mobinga dēļ. Viņa bija gan skolotāja, gan strādāja skolas bibliotēkā. Nepatīkamās situācijas, kuras nācās piedzīvot, emocionāli atstājušas tik dziļus pēdu nospiedumus, ka sieviete konkrēto iestādi nevēlas pat uzrādīt savā CV.
Ļoti izteikti jūtami bijuši necaurspīdīgi lēmumi no iestādes vadības puses. Tā, piemēram, bez paskaidrojumiem skolotājai pēkšņi noņemta nost viena klase, kurai nedēļā tika pasniegtas aptuveni piecas mācību stundas.
“Bez nekādiem brīdinājumiem, ka daru kaut ko nepareizi, mani vienkārši nolika fakta priekšā. No sākuma minēja, ka ir kaut kāda vecāku vēstule. Kad lūdzu, lai iedod man iepazīties ar vēstules saturu – atteica. Vēlāk iemesls šādai rīcībai tapa zināms – darbā pieņēma skolotāju, kas bija tuvu stāvoša persona skolas vadībai. Man atņemtās mācību stundas viņai pielika klāt,” stāsta nu jau bijusī skolas darbiniece.
Spilgti atmiņā palikusi epizode, kad sieviete tika pazemota skolēnu acu priekšā. “Pasniedzu vidusskolas klasei fakultatīvo priekšmetu reizi nedēļā. Agrā nodarbība ap astoņiem no rīta. Ņemot vērā, ka tas bija agri, daudzi skolēni stundu neapmeklēja, kā rezultātā, man nebija iespējams attiecīgi novērtēt viņu zināšanas. Gan kopā ar skolas vadību, gan ar mācību daļas pārzini tika nolemts, ka mācību gada beigās būs jānokārto pārbaudījums, lai varētu skolēniem ielikt atzīmi. Dienā, kad norisinājās šis pārbaudījums, skolas direktore, skaļi aurodama, visu skolēnu priekšā mani pazemoja, sakot, ka es nodarbojos ar patvaļību, lai gan viss ar viņu bija sarunāts.”
Sieviete stāsta, ka tik pazemota nav jutusies nekad. “Mēs nedarījām neko nelikumīgu. Tas viss bija atrunāts.”
Jau pēc šī gadījuma sieviete vēlējās mainīt darbavietu, tomēr, kā tagad saka – izdarīja lielu kļūdu – palika strādāt turpat, piedzīvojot nākamās situācijas, kas atstājušas psiholoģisku traumu.
Uz jautājumu, vai mobinga epizodes darbavietā izjuta arī citi kolēģi, sieviete atbild apstiprinoši, minot piemērus par kolēģiem, kuri pēkšņi pameta darbu. Šī sakarā jāmin savdabīgs fakts – aplūkojot skolas mājaslapā publicēto darbinieku sarakstu, tur joprojām redzami cilvēku vārdi un uzvārdi, kuri izglītības iestādē vairs nestrādā. Jau krietnu laiku nestrādā…
Atminoties piedzīvoto, sieviete norāda, ka pat saistībā ar fizisko darba vidi, piedzīvojusi necieņas pilnu attieksmi. “Skolā pildīju arī bibliotekāres funkcijas. Skolas vadība bija izdomājusi, ka lasītavā vajag nojaukt sienu, bet es to uzzināju, kad tas jau bija izdarīts. Man uz vietas nebija jābūt visas dienas nedēļā. Sienu nojauca tad, kad es nebiju skolā. Vai tiešām cilvēciski nevarēja man par to paziņot? Tā bija klaja necieņa. Es atnācu uz darbu, bet mana darba vieta, personīgās mantas bija putekļos, grāmatas nezin kur noliktas…
Bija vēl viens gadījums. Netālu no bibliotēkas atrodas skolotāju labierīcības, kuras 2024./2025. mācību gada vidū tika paredzēts remontēt. Tika noņemts pods, ko tehniskais darbinieks ienesa lasītavā – manā darba telpā, un tur tas mēnešiem arī stāvēja vienā stūrī. Pods bija ar defektu, to vajadzēja mest ārā, respektīvi, nebija paredzēts to pēc remonta likt atpakaļ. Protams, visi, kas bibliotēkā ienāca, īpaši jau skolēni, par to podu ļoti uzjautrinājās.”
Kas bija pēdējais piliens, pēc kura sieviete saprata, ka šādā darba vidē vairs nevēlas strādāt? Skolas tehniskā darbinieka rīcība, kas radīja milzīgu diskomfortu un nopietnu privātās telpas pārkāpšanu, bet skolas vadība uz to visu pievēra acis.
“Vairākkārt piedzīvoju mobingu un pat seksismu no skolas tehniskā darbinieka puses. Bieži, kad gāju viņam garām, saņēmu aizskarošus jokus, piezīmes. Viņš skaļi svilpa manā virzienā. Vienreiz viņš man iebakstīja dibenā ar garu mietu… Un privāti sūtīja sievietes cieņu aizkarošu video un provokatīvas fotogrāfijas,” atminas izglītības iestādes bijusī darbiniece.
Sieviete dalās stāstā par situāciju, kuru pati nepiedzīvoja, bet dzirdējusi par to no citiem kolēģiem. Šī gada 11.aprīlī tehniskais darbinieks iesita pļauku vienam no skolēniem. Skolas vadība šo gadījumu paslaucīja zem paklāja.
“Ejot prom no skolas, es vadībai prasīju, kāpēc viņam momentā netika uzteikts darbs par tādu rīcību. Fiziskā vardarbība pret bērnu nav akceptējama nekādā veidā. Un tikai tāpēc, ka es jautāju, kā tā drīkst, skolas vadība viņam izteica divus rakstveida rājienus ar atpakaļejošu datumu maija beigās.”
Pēc mūsu sarunas sieviete man atsūtīja skolas vadības parakstītus rīkojumus. Vienā no tiem tiešām lasāms fakts par pārkāpumu bērnu tiesību aizsardzības jomā, kas fiksēts šī gada 11.aprīlī.
Par to, ka tehniskais darbinieks ir tuvu stāvoša persona skolas vadībai, liecināja arī fakti, ka viņam bija privilēģijas – bezmaksas pusdienas, iespēja darbavietā un darba laikā tikties ar saviem draugiem. Par to visu skolas vadība bija informēta.
Kad sievietei mērs bija pilns, viņa vērsās pie vadības. “Vienam no mums bija jāiet prom. Es neuzskatīju par iespējamu turpināt darbu vienā kolektīvā ar viņu.”
Iznākums no raksta jau ir skaidrs, bet sieviete atklāj vēl kādu detaļu: “Kad bija konflikta eskalācija, man lietvede teica, ka tehnisko darbinieku viņi nevar atlaist, jo ģimnāzijā strādā vēl viens cilvēks (ārzemnieks) – palīgs saimnieciskajos darbos, kura alga tiek maksāta tehniskajam. Respektīvi, tas cilvēks strādā nelikumīgi. To, ka tas cilvēks strādā, protams, visi zināja, bet ne to, ka nelegāli. Es vēl toreiz tā nobrīnījos – dara nelegālas lietas un tik droši jūtas, ka to pat neslēpj.”
Sieviete stāsta, ka nolēmusi padalīties ar savu pieredzi, jo nevēlas, ka cilvēki, kuri iet cauri līdzīgai pieredzei klusē un cieš. Ir jāmeklē palīdzība, ja nepieciešams, jo neviens nav pelnījis tikt pazemots vietā, kurā pavada liekāko daļu savas ikdienas.
Šis pieredzes stāsts izgaismo, cik bieži mobings un bosings tiek normalizēts vai pat attaisnots. Pat vietās, kurās cieņai, empātijai un godīgumam vajadzētu būt pamatvērtībām, tiek pievērtas acis uz klaju necieņu un netaisnību. Tas, ka konkrētā skola ir ar kristīgu ievirzi, liek uzdot jautājumus par mūsu sabiedrību jo īpaši kritiski.
Varbūt šajā stāstā atpazināt kādu situāciju? Varbūt esat ar mieru padalīties savā pieredzē? Rakstiet uz [email protected] vai ZIŅO!
