Andis Rinkevics: “Naida un draudu izplatītāju jau nav tik daudz, cik varbūt liekas. Pētījumi liecina, ka to ir pat ļoti maz, bet viņi ir ļoti aktīvi – viņu saražotais informācijas apjoms salīdzinājumā ar vidusmēra cilvēku ir milzīgs un daudzās un dažādās vietnēs.”
Andis Rinkevics: “Naida un draudu izplatītāju jau nav tik daudz, cik varbūt liekas. Pētījumi liecina, ka to ir pat ļoti maz, bet viņi ir ļoti aktīvi – viņu saražotais informācijas apjoms salīdzinājumā ar vidusmēra cilvēku ir milzīgs un daudzās un dažādās vietnēs.”
Foto: Paula Čurkste/LETA

“Esam nolēmuši ieviest “policistu internetā”, kas pārraudzītu iespējamu naida runu.” Saruna ar Valsts policijas pārstāvi Andi Rinkevicu 265

Artis Drēziņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
Putina draudi iebrukt Baltijā un izraisīt Eiropā jaunu karu ir jāuztver nopietni, brīdina bijušais ASV armijas ģenerālis 164
Klusā okeāna ūdeņos atklāta būtne, kuras dzīves ilgums ir cilvēka prātam neaptverams
Lasīt citas ziņas

“Latvijas Avīzes” 5. janvāra numura publikācijā “Naids internetā liels, tiesas procesu maz” stāstīju par konkrētu tiesvedību par naida runu internetā (portālā pie raksta “Seksuālo minoritāšu tiesību ievērošanas situācija Latvijā joprojām ir sliktākā Eiropas Savienībā” kāds komentētājs Jānis ierakstīja: “Nav ko ārstēt, vajag izšaut un miers, zarazas jālikvidē jau sākumā, jo savādāk tas būs letāli.” Par to viņam tiesa piesprieda 70 piespiedu darba stundas sabiedrības labā).

Tāpat kopā ar Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes studentu Armandu Onzulu, kurš par iespējamu naida runu policijai divu gadu laikā uzrakstījis 30 iesniegumus, vērtējām situāciju kopumā. A. Onzuls pauda neizpratni, kāpēc policija daudzos gadījumos atsaka ierosināt krimināllietu, un šaubījās arī par dažu atteikumu pamatotību. Par šiem un citiem jautājumiem saruna ar Valsts policijas Galvenās kārtības policijas pārvaldes prevencijas vadības nodaļas priekšnieku Andi Rinkevicu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Kāpēc noziedzīgus nodarījumus pēc Krimināllikuma 78. panta “Nacionālā, etniskā un rasu naida izraisīšana” skata Drošības dienests, bet pēc 1491. panta “Diskriminācijas aizlieguma pārkāpšana” un 150. panta “Sociālā naida un nesaticības izraisīšana” – Valsts policija? Šie panti nav gluži vienādi, bet arī ne tik atšķirīgi, lai neatrastos vienas iestādes pārraudzībā.

A. Rinkevics: Robeža patiešām grūti nodalāma, bet nevis starp pašiem pantiem, bet par piekritību. Likumā teikts, ka uz 78. pantu attiecas noziedzīgi nodarījumi, kas ir saistīti ar iespējamu apdraudējumu Latvijas nacionālās drošības interesēm. Savukārt uz 1491 un 150. pantu attiecas noziedzīgi nodarījumi, kas saistīti ar rasistisku, nacionālu, etnisku, reliģisku, sociālu naidu (ietver sevī vēršanos pret seksuālo orientāciju, sociālo izcelsmi, ģimenes stāvokli, konkrētas profesijas pārstāvi, politisko vai kādu citu pārliecību vai jebkurām citām pazīmēm).

Bet problēma ir tāda, ka ir dažāda izpratne par to, ko ietver jēdziens “nacionālās drošības intereses”. Par to var diskutēt dienām.

Nereti arī starp Drošības dienestu un Valsts policiju šai sakarā iesniegumi tiek sūtīti šurpu turpu. Jautājums, vai lietas, kas attiecas uz šiem abiem pantiem, vajadzētu būt viena resora pārraudzībā, ir vismaz desmit gadus. Bet risinājums nav rasts, jo katram dienestam ir sava specifika. Piemēram, Valsts policijai nav kompetences un resursu veikt izlūkošanas darbu, kas ir Drošības dienestam.

Bet varbūt attiecībā uz pantiem, kas ir Valsts policijas kompetencē, tomēr vajadzētu vienu nodaļu, kas ar to profesionāli nodarbojas, šīs lietas izmeklēs vienā vietā un pēc vienādiem principiem? Jo pieļauju, ka kāda rajona iecirknī inspektors nav īpaši apmācīts, lai skatītu lietas pēc tik jutīgiem pantiem.

Šīs lietas pēc sava satura nav augstākās sarežģītības, kā, piemēram, ekonomiskās lietas, kurās, lai saprastu un spētu izsekot niansēm, nepieciešama speciāla izglītība.

Aptuveni 70% gadījumu nodarījumi ir izdarīti rakstiski. Sarežģītākais ir iegūt datus par personām. Jā, protams, jautājums ir par to, kā tiek interpretēta paustā informācija. Par to ir pieņemts lēmums veidot nevis atsevišķu specializētu nodaļu, bet gan izveidot sistēmu, ka šīs lietas, kas attiecas uz sociālā naida un nesaticības izraisīšanu, diskrimināciju, izskatītu speciāli apmācītas amatpersonas. Lai nebūtu tā, ka lēmumu pieņem inspektors, kas tajā dienā dežurē. Tā mēs izvairīsimies no nepamatotiem atteikumiem.

Reklāma
Reklāma

Problēma pašreiz ir arī tā, ka šie nodarījumi tiek veikti rakstiskā formā un attiecībā uz 150. pantu jābūt radītam būtiskam kaitējumam. Un vienlaikus te parādās problēmas plašāka dimensija – tāda lieta kā vārda brīvība. Persona, kas pateikusi kaut ko netīkamu par kādu cilvēku vai cilvēku grupu, kad tiek saukta pie atbildības, bieži saka: jūs nedrīkstat ierobežot manu vārda brīvību! Šeit robeža nav strikti novelkama.

Pasaulē prakse ir dažāda. Mēs esam mēģinājuši saprast, kur šī robeža varētu būt. Jāsaprot, ka policija nav nekādu uzskatu policija.

Mūsuprāt, robeža tiek pārkāpta, kad tiek piedraudēts nodarīt kaitējumu. Šos draudus var izteikt dažādi, un ne vienmēr policija pēc esošajiem normatīviem var rīkoties tā, kā sagaida lielākā daļa sabiedrības. Robežu starp vārda brīvību un draudiem ir grūti novilkt, un nereti tas ir ļoti subjektīvs process, jo ir atkarīgs no cilvēka, pret kuru draudi ir vērsti.

Piemēram, ja personai sociālos tīklos vai komentāros pie raksta kādā portālā uzraksta, ka viņš ir gejs un viņu vajadzētu nosist, tad persona, kura nav homoseksuāla, vērsīsies policijā ar iesniegumu, ka viņai izsaka draudus. Savukārt šādā pašā piemērā homoseksuāla persona vērsīsies policijā ar iesniegumu jau ar pamatojumu, ka draudi izteikti, pamatojoties uz šīs personas seksuālo orientāciju, tas tātad ir 150. pants.

Tādēļ katrā šajā lietā ir jāpierāda personas, kura izsaka draudus, subjektīvā puse, tas ir, ko persona ar to ir vēlējusies izdarīt. Un šādos nodarījumos to izdarīt ir pietiekami sarežģīti, jo draudus var uzrakstīt dažādiem vārdiem, arī ar izlaistiem burtiem, neskaidri. Un tad jāņem palīgā valodas speciālisti, lai pierādītu, kas ir pateikts, skaidrota rakstītāja motivācija. Un liela daļa lietu dēļ paustā satura izčākst.

Tāpēc arī ir diskusija par to, vai kriminālatbildība vispār ir īstais ceļš un samērīga par šāda veida nodarījumiem un labāk nebūtu sodīt administratīvi. Bet tad atkal ir cita problēma: kā noskaidrot rakstītā autoru, kas parasti ir anonīms? Ar administratīvo lietvedību nepietiek, lai noskaidrotu datora adresi, datus par personu – nepieciešams kriminālprocess.

Administratīvā kārtā datu iegūšana no elektronisko sakaru komersanta ir pieļaujama tikai lietās par fizisku un emocionālu vardarbību pret bērnu. Uzsākt kriminālprocesu, lai iegūtu informāciju un lai to pārkvalificētu par administratīvu lietu, atkal ir liels resursu tēriņš.

Tomēr tiek strādāts pie likumu grozījumiem, lai sociālā naida, nesaticības izraisīšanas, diskriminācijas lietas varētu skatīt administratīvi, cerot, ka Tieslietu ministrija atļaus prasīt datus par personām no komersantiem. Valsts policijai ir bijušas tikšanās ar seksuālo minoritāšu organizāciju pārstāvjiem, un esam vienisprātis, ka krimināltiesiskais ceļš ir neefektīvs un neko pozitīvu ar to nevar sasniegt, tas neko nemaina un labāk būtu administratīvās atbildības ceļš.

Diezgan sarežģītu ainu uzzīmējāt. Nedomāju, ka sabiedrība, kas publiski nemētājas ar stulbiem citu cilvēku apvainojumiem un visādu šļuru, var justies gandarīta. Garš un sarežģīts ceļš līdz sodam. Un biežāk rodas iespaids par nesodāmību – par to liecina, ka tiesvedības pēc 1491. un 150. panta burtiski ir uz pirkstiem saskaitāmas, kaut publiski portālos un sociālos tīklos naida runa gāžas aumaļām – tie ir daudzi tūkstoši gadījumu.

Ja skatās plašāk: kāda ir policijas loma sabiedrībā? Daļa sabiedrības uzskata, ka policija ir likuma sargs, bet daļa sabiedrības, īpaši jaunākā paaudze, arvien vairāk policiju uztver kā drošības sargu, kas jau ir daudz plašāk.

Un, šajā sakarā runājot par naida runu, domāju, ka daudzi gadījumi “neaizvelk” līdz likumpārkāpumiem, bet konkrētu cilvēku drošību noteikti apdraud.

Cilvēks, kurš saņēmis atteikumu policijā, jo nav konstatēts sastāvs likumpārkāpumam, jūtas bezspēcīgs, savukārt cilvēks, kas naidu vai draudus paudis, atkal jūtas iedrošināts.

Tad nu policijai nekas neatliek kā gaidīt būtisku kaitējumu…

Šajās lietās nepieciešams personas tiešs nodoms izraisīt naidu un nesaticību. To ietekmē personas, kura šīs darbības veica, sniegtās liecības, paskaidrojumi. Attiecībā uz 150. pantu ārkārtīgi svarīgi ir izprast pantā formulēto pārkāpumu, kurš paredz atbildību par sociālā naida un nesaticības izraisīšanu. Lai naida izraisīšanu konstatētu un pierādītu, tiek aicināti palīgā valodas eksperti. Un bieži tiek konstatēts, ka – nē, ar rakstīto netiek izraisīta nesaticība. Šeit ir ārkārtīgi liela loma interpretācijai.

Piemēram, es uzrakstu, ka “labs latvietis ir miris latvietis” vai “labs krievs ir miris krievs”, un policijā skaidroju, ka nevienu negribu nogalināt, tas ir tikai tāds izteiciens…

Ir nepieciešams uzsākt lietvedību, lai pārbaudītu faktu. Lielākā daļā gadījumu raksta cilvēki, dažādu emociju pārņemti. Mums tādu gadījumu nav, bet kaimiņvalstīs šāda pārbaude ir palīdzējusi identificēt personas, kuru rīcībā ir resursi, lai veiktu vardarbību. Zinu, ka vienā no ziemeļvalstīm, ja cilvēkam, kas izsakās, ka vajag iznīcināt kādas ādas krāsas vai konkrētas seksuālas ievirzes cilvēkus, ir ieroču turēšanas atļauja un policija to uzzina, tad skaidrs, ka viņš šo atļauju zaudēs.

Šādus cilvēkus vajag izķert. Cik man nācies runāt ar policistiem un prokuroriem, tad internetā var rakstīt visu ko līdz brīdim, kad kāds par tevi ziņo policijai vai Drošības dienestam – šīs iestādes jau pašas pēc savas iniciatīvas ne uz ko nereaģējot, kaut gan jau noteikti daļu naida ierakstu pamana gan pie portālu rakstiem, gan sociālajos tīklos, gan visādās interneta vietnēs, kuras jebkurš var izveidot.

Ar to, par ko mēs tagad runājam, cīnās visā pasaulē. Lai visam internetā izsekotu, trūkst resursu. Ir dažas lietas, kas tomēr tiek monitorētas gan tehniski, gan ar cilvēku palīdzību – par tām gan daudz nevaru stāstīt.

Mēģināšu minēt. Ja uzrakstīšu, ka man ir spridzeklis un es to gatavojos likt lietā, tad mani jūs monitorēsiet.

Uzraudzību var veikt gan tehniskiem līdzekļiem (robots, filtrs), gan personai fiziski monitorējot. Nezinu nevienu valsti, kas var izfiltrēt pilnīgi visu, kas tiek rakstīts un ievietots internetā. Skandināvijas valstis pēdējā laikā mēģina vairot policistu klātbūtni internetā.

Bet skaidrs, ka neviena valsts nevar iztikt arī bez tehnoloģijām, kas filtrē internetu, īpaši cilvēku ziņojumus. Tieši cilvēku sniegtajām ziņām ir liela nozīmē.

Latvijā šobrīd iztrūkst policijas klātbūtnes interneta vidē. Esam nolēmuši ieviest “policistu internetā”, kas iespēju robežās pārraudzītu internetu, tostarp iespējamu naida runu. Kā tas darbosies, cik efektīvi, to redzēsim ar laiku. Latvijā tas nav pētīts, bet informācija no citām valstīm liecina, ka naida un draudu izplatītāju jau nav tik daudz, cik varbūt liekas.

Pētījumi liecina, ka to ir pat ļoti maz, bet viņi ir ļoti aktīvi – viņu saražotais informācijas apjoms salīdzinājumā ar vidusmēra cilvēku ir milzīgs un daudzās un dažādās vietnēs.

Tad viņi jāizķer, ja reiz ir tik maz! Un sodīt tā, ka viņiem vairs nekad negribētos rakstīt draņķības internetā.

Par sodiem varētu diskutēt. Mēs dzīvojam reģionā, kur ir fokuss uz sodiem. Bet vai tas atrisina problēmas? Kā jau teicu iepriekš, tas ir arī stāsts par vārda brīvību un visatļautību. Katram taču ir tiesības paust, ka kāds viņam nepatīk. Tomēr, tiklīdz tiek izteikti draudi, tad šādai rīcībai ir jābūt sodāmai. Piemēram, paužot, ka persona jāsadedzina krāsnī, un šie vārdi nekvalificēsies noziedzīgam nodarījumiem, jo nebūs kaitējums vai subjektīvās puses, tad, no vienas puses, likumpārkāpuma nav. Tajā pašā laikā cietušā sajūtas par drošību būs iedragātas. Bet ar sajūtām uz tiesu neaiziesi… Tāpēc ir valstis, kas likumos šāda veida psiholoģisku draudēšanu sašaurina, jo veiktās psiholoģiskās vardarbības tiešu ietekmi, cēloņsakarības pierādīt ir ārkārtīgi grūti.

Ja skatās uz interneta vidē paustajiem draudiem, tie nav individuāli gadījumi. Daļā veidojas atkārtotība, kur no personu puses redzama skaidra sistemātiska rīcība. Un tas mūs dara bažīgus. Ja jūs radāt drošības riskus un laikus pa pirkstiem jums neuzsit, tad jūsu visatļautības robežas palielinās. Par laimi, Latvijā šādas pieredzes nav, bet par citu valstu traģēdijām zināms, ka tās īstenojošie radikāļi sākuši ar mazumiņu, pamazām sevi uzkurinājuši interneta vidē. Protams, visus radikāļus nekad nebūs iespējams apturēt, bet daļu noteikti var.

Sabiedrībai un policijai jābūt vērīgai.

Jā. Naida un nesaticības izpausmes nevar atstāt bez ievērības. Policija, kā jau teicu iepriekš, domā, kā uzlabot savu darbu. Lai apzinātu naida noziegumu problemātiku Latvijā, pērn 30. jūnijā ar Iekšlietu ministrijas rīkojumu tika izveidota darba grupa ar mērķi izvērtēt iespējamos šķēršļus naida noziegumu identificēšanā un atklāšanā, kā arī apzināt iespējamos rīcības virzienus iekšlietu jomā, tostarp, kā apzināt reālo situāciju un uzlabot reālo darbu. Pārmaiņas sociālajā, ekonomiskajā un tehnoloģiskajā vidē ir sekmējušas naida runas pieaugumu. Šis process ir globāls, Latvija nav izņēmums. Arī kovids un ar to saistītās izmaiņas cilvēku dzīvē pastiprina naida izpausmes, mūsu reģionā – arī pēdējā laika ģeopolitiskās kolīzijas.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.