“Kā visefektīvāk sa*ist bērnam vēlmi mācīties?” Vecāki nobažījušies, ka centībai nav nozīmes – visu izšķir rezultāts 0
Sociālo mediju platformā “Threads” Marija aktualizējusi tematu, par kuru, iespējams, aizdomājušies daudzi vecāki, kuru bērni mācās skolā, vai sākumskolā būtu jāvērtē bērnu sportiskās un muzikālās spējas.
Viņas ieraksts izraisījis plašas diskusijas par to, vai skolās pietiekami tiek novērtēta bērnu centība un attieksme, nevis tikai rezultāts vai talants.
Viņa raksta: “Kā visefektīvāk “sa*ist” bērnam vēlmi mācīties jau 2. klasē? Ļoti vienkārši – sākt vērtēt nevis centību un interesi, bet dziedāšanas kvalitāti un sportiskās spējas.
Mūzikā, nevis prieku par to, ka bērns piedalās un mēģina, bet atzīmi par to, cik “pareizi” viņš nodzied dziesmu. Sportā, nevis kustību prieku un veselību, bet to, cik ātri skrien un cik tālu lec. Un tad mēs brīnāmies, kāpēc bērns sāk izvairīties, baidīties kļūdīties un zaudē motivāciju.
Par kādām sportiskajām spējām mēs vispār runājam 2. klasē? Tas ir vecums, kurā attīstība ir ļoti nevienmērīga – viens aug ātrāk, cits vēlāk, viens ir koordinētāks, cits vēl tikai mācās kontrolēt savu ķermeni. Tas nav profesionālais sports, tas ir pamats kustībai un pārliecībai.
Ja agrā vecumā bērnam iemāca, ka viņa vērtība ir atkarīga no tā, cik labi viņš dzied vai skrien, mēs paši ieliekam pamatu nedrošībai un nepatikai pret mācībām.
Varbūt tomēr vajadzētu vērtēt attieksmi, centību un progresu, nevis “talantu” astoņu gadu vecumā.”
Ligita skumst, ka nekas nav mainījies: “Skumji, ka šis, kā izskatās, nav mainījies 30 gadu laikā. Man vispār šķiet, ka fiziskās aktivitātes būtu jāiekļauj skolas ikdienā katru dienu, bet ne kā stunda ar vērtējumu. Tas varētu būt normāls laiks dienā, kas atvēlēts kustībām un vingrošanai.
Mūzika un zīmēšana ir lieliski hobiji, ko tieši tā arī būtu jāuztver, skola piedāvā iespēju, un bērns iesaistās vairāk vai mazāk atkarībā no spējām un vēlmēm. Atkal jau – bez vērtējuma. Kam nepieciešams vērtējums, tam ir mūzikas un mākslas skolas.”
Arī Daira piekrīt: “Diskusija sena kā pasaule. Gadi iet, un diemžēl nekas nemainās. Sports, mūzika un vizuālā māksla bērna vispusīgai attīstībai ir ļoti nepieciešami, bet vērtēt šīs individuālās prasmes pamatizglītībā nav un nebūs godīgi.”
Kāda lietotāja norāda: “Ir bērni, kuriem patīk sacensties. Un fizkultūrā rezultāti uzreiz parāda tavu sagatavotību. Varbūt nevajag likt atzīmes fizkultūrā, jo rezultātus jau paši redz un izvērtē, bet sacensību gars ir apsveicams. Es negribētu tūļīgus un tizlus cilvēkus apbērt ar medaļām tikai par ierašanos uz stundu.”
Laurai savukārt ir pozitīva pieredze: “Priecājos, ka mūsu bērniem šos priekšmetus – sportu, zīmēšanu un mūziku – vērtē bērniem labvēlīgi. Redzu, ka tur ir 8, 9 vai 10, ļoti reti kāds zemāks vērtējums. To saku par 4. un 5. klasi, bet arī iepriekš sliktus vērtējumus neesmu redzējusi.”
Diskusijā iesaistījās arī Ivo: “Kad studēju Sporta akadēmijā, mūs mācīja vērtēt izaugsmi un attieksmi. Ja bērns cenšas un izrāda vēlmi darīt, tad par to arī jāliek labāks vērtējums.
Ļoti svarīgi ir vērtēt ne tikai rezultātu, bet arī tehnisko izpildījumu, jo rezultātus dažādās disciplīnās ietekmē arī antropometriskie rādītāji, piemēram, augums. Dažās vietās tas ļoti palīdz, bet citur – tieši traucē. Man šķiet, ka katra kustība jāmāca pakāpeniski un jāvērtē bērna kopējais ieguldītais darbs, nevis tikai rezultāts.”
Vēl kāds lietotājs nāca klajā ar ideju: “Es domāju, ka E-klasē vajadzētu aizliegt veidot šos topus un salīdzināties ar klasesbiedriem. Lai katrs redz tikai savu vērtējumu, nevis kopvērtējumu.”
Kā vēsta ziņu aģentūra LETA, arī politiķi arvien biežāk uzsver nepieciešamību pārskatīt pieeju izglītībai.
Ministru prezidente Evika Siliņa, atklājot izglītības inovāciju forumu Latvijas Universitātē, norādīja, ka jauniešu prasmes, vajadzības un pasaule ap viņiem mainās ļoti strauji, tādēļ izglītības sistēmai jāspēj gudri līdzsvarot zināšanas, tehnoloģijas un cilvēciskās vērtības.
Kā domā citi vecāki?
