Kārlis Streips: 24., 25. vai 26. decembris? Lūk, kā tapa mūsdienu Latvijas svētku kalendārs 0
1990. gada 3. oktobrī bija divi notikumi, kurus šonedēļ, kad pagājuši 35 gadi, vērts atcerēties un mazliet apspriest.
Iekšzemē okupētās Latvijas Augstākā padome pieņēma likumu par svētu un atceres dienām. Internetā var atrast stenogrammas no AP sēdēm, un šajā gadījumā izrādās, tā ir interesanta lasīšana.
Pirmkārt, AP priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs sēdi sāka ar pārdomām par dažādiem citiem likumprojektiem, tajā skaitā par privatizāciju, kas protams ar laiku izvērtās par jautājumu, ap kuru šķēpi lauzti vēl daudzu, daudzu gadu garumā. Tāpat jautājums par nodokļiem, jo “iestādes un uzņēmumi nezina, kā dzīvot nākamajā gadā, nezina, kā veidot budžetu utt.” Gorbunova kungs piebilda, ja kādreiz par šādām lietām domāja Ministru padome un valdība, tad “tagad viss šis jautājumu loks attieksies uz parlamentu.”
Liels jautājums bija par attiecīgo dokumentu pavairošanu, jo Padomju Savienībā kopējamie aparāti bija liela deficīta prece, vismaz daļēji tāpēc, ka režīms baidījās, ka ļaudis tādus izmantos samizdata un neatļautas literatūras pavairošanai.
Pēc posma, kuru Anatolijs Gorbunovs aprakstīja ar vārdiem “piecas minūtes ilga vispārēja informācija,” bija laiks ķerties pie tālākiem darbiem. Vispirms deputātu reģistrācija, kur vispirms piereģistrējās 100 no tālaika 201 deputāta, bet atkārtotā mēģinājumā sanāca visi 162 deputāti.
Runājot par svētku un atceres dienām, sēdes vadību pārņēma AP priekšsēdētāja viens no vietniekiem Andrejs Krastiņš, un referents bija otrs no vietniekiem Dainis Īvāns, kurš todien pārstāvēja atbildīgo komisiju.
Īvāna kungs sāka ar diskusiju par Ziemassvētkiem, konstatējot, ka pirmā doma bija tos atzīmēt 25. un 26. decembrī, bet tad “lielākā daļa deputātu” nāca ar domu, ka vajadzētu “brīvdienas noteikt 24. decembrī, tas ir, Ziemassvētku vakaru, kad ir jāgatavojas Ziemassvētkiem, un 25. decembri, nevis 26. decembri.”
Jautājumā par divām dienām, kuru laikā 1941. un 1949. gadā notika masveida deportācijas, “konsultējoties ar valodniekiem, gan mūsu kolēģiem, pieņemamākais starp šiem variantiem ir lielinieki un komunisti, tātad komunisma terora upuru diena, tas, ir, sistēmas terora upuru diena. Protams, daži izteicās, ka labākais būtu bijis nosaukums staļinisma represiju upura diena, bet vakar šis variants piekrišanu neguva.”
Bija diskusija par to, vai šo dienu definīcijā labāk būtu iekļaut vārdu “komunistu” vai “lielinieku”. Te piebildīšu, ka mūsdienu svētku un atzīmējamo dienu kalendārā abas deportāciju dienas ir definētas ar vārdiem “Komunistiskā genocīda upuru piemiņas diena.” 23. augustā, kad ir Molotova Ribentropa pakta piemiņas diena, tā ir “staļinisma un nacismu atceres diena.” Plus vēl decembra pirmajā svētdienā ir “pret latviešu tautu vērstā totalitārā komunistiskā režīma genocīda upuru piemiņas diena.”
Citreiz portālā esmu rakstījis, ka manuprāt šīs trīs dienas, plus vēl “Latvijas Republikas okupācijas diena” 17. jūnijā – tas ir pārāk liels tautisks mazohisms. Ak, mēs nabadziņi! Neviena tauta nekad nav tik ļoti cietusi, cik mēs.
Tiesa, nākamais jautājums Augstākajā padomē bija par citu tautu, kura mūsu valstī pieredzēja vēl daudz lielāku iznīcību, nekā tas bija ar latviešiem.
Runa ir par ebrejiem, kuru skaits 2. pasaules kara un nacistu okupācijas laikā saruka par apmēram 95 procentiem, un pietiekami bieži dzīvi palika tie ebreji, kuriem bija “palaimējies” nonākt deportāciju sarakstā kā “budžiem” vai “buržujiem.”
Augstākās padomes stenogrammā atzīmēts, ka ebreju tautas upuru piemiņas diena varētu būt 3. jūlijā, jo, kā vēstīja deputāts Mavriks Vulfsons, “3. jūlijs tātad ir sinagogas aizdedzināšanas diena.” Runa ir par lielo sinagogu Gogoļa ielā, kuru nacisti nodedzināja 1941. gada 3. un 4. jūlijā, vien pāris dienas pēc tam, kad vērmahta spēki ieradās Rīgā.
Galu galā “Ebreju tautas genocīda upuru piemiņas diena” noteikta 4. datumā.
Bija diskusija Augstākajā padomē, kura ik pa laikam ir uzplaiksnījusi arī mūsdienu Saeimā, proti – par pareizticīgo baznīcas Ziemassvētkiem un Lieldienām.
AP sēdē viens no opozīcijas deputātiem apgalvoja, ka Latvija plānoja izveidot “luterāņu valsti,” kura pret citām reliģijām būtu diskriminējoša.
Tāpēc, ka Krievijas pareizticīgā baznīca atteicās pieņemt jauno kalendāru, arī liturģiskais kalendārs tur ir citādāks nekā citām konfesijām. Līdz ar to Ziemassvētku un Lieldienu datums mēdz būt atšķirīgs. Šogad pareizticīgo svētki būs 7. janvārī.
Nekad Saeima nav piekritusi pareizticīgo svētkus atzīmēt kā svētku vai atzīmējamo dienu. Man personīgi šķiet, labs iemesls tam ir fakts, ka Krievijas pareizticīgā baznīca ir bijusi entuziastisks un aktīvs Kremļa fašista rīkotajā Ukrainas genocīda atbalstītāja.
Vēl piefiksēšu, ka pirmajā balsojumā deputātu vairākums nobalsoja par Ziemassvētku atzīmēšanu 25. un 26. decembrī. Galu galā kalendārā mūsdienās Ziemassvētki tiek atzīmēti visos trīs datumos – 24., 25. un 26. datumā.
Personīgi nekad neko īpašu 26. decembrī svinējis neesmu. Lielbritānijā pastāv tradīcija, ka tieši tajā dienā cilvēks var nest dāvanu, kura viņam nav īpaši gājusi pie sirds, atpakaļ uz veikalu un iegādāties kaut ko jaunu un tīkamāku.
Man personīgi tas allaž it šķitis kā briesmīgi nepieklājīgs gājiens pret dāvinātāju, bet neesmu brits, un tāpēc “Boxing Day” jautājums man aktuāls nav un nekad nav bijis.
No otras puses, 24. datums kā svētvakars ir būtisks. Manā ģimenē gan Amerikā, gan arī šeit Latvijā svētvakarā ir ierasts pulcēties, labi uzēst, paciemoties, dāvanas atvērt. Katru gadu top lasīts evaņģēlija teksts par Jēzus piedzimšanu.
Augstākajā padomē arī bija visai plaša diskusija par 9. maiju. Kā zināms, Eiropa 2. pasaules kara beigas atzīmē 8. maijā, jo tajā dienā 1945. gadā parakstīts Vācijas bezierunu kapitulācijas līgums.
Taču Staļins ar to nebija mierā un uzstāja, ka vajadzīga otra kapitulācijas dokumenta parakstīšanas ceremonija. Tā notika brīdī, kad jau bija pāri pusnaktij, un tāpēc Krievijā iegājās, ka tā dēvētā “Lielā Tēvijas kara” uzvaras diena bija 9. datumā.
Latvija 9. maiju oficiāli nekad nav atzinusi, bet dažādas nevalstiskas organizācijas to savulaik atzīmēja ar vērienu. Tas tā bija it īpaši pēc tam, kad Maskavā pie varas stājās pašreizējais Kremļa fašists, kamēr Latvijā saimniekoja viņa labie draudziņi no partijas “Saskaņas centrs” ar kādreizējo politikas “zelta puisēnu” Ušakovu priekšgalā.
Genocīda sākums Ukrainā cita starpā Latvijai lika nojaukt galveno uzmanības punktu šīm reakcionārajām svinībām, proti, Okupācijas puļķi Pārdaugavā. Šogad Valsts policija pēc 9. maija ziņoja, ka pārkāpumu īpaši daudz nav bijis.
Tiesa, viens censonis Bolderājā ir nācis ar visai savdabīgu skaidrojumu, kāpēc viņš ir izšāvis salūtu laikā, kad tas atļauts nebija. Cilvēks apgalvoja, tas esot bijis par godu viņa mammas mūžībā aiziešanas gadadienai. Policija dēlam vienalga uzlika naudas sodu.
1990. gadā pēc garām debatēm AP svētku un atceres dienu likumu pieņēma ar 115 balsīm par. Laikā kopš tam tas grozīts visai bieži, bet pamata svētku dienas palikušas nemainīgas.
Otra lieta, kuru šonedēļ vēlos apspriest, ir fakts, ka tajā pašā 1990. g. 3. oktobrī notika abu Vācijas pušu atkalapvienošana pēc gara posma, kurā pastāvēja Vācijas Federatīvā Republika rietumos un Vācijas Demokrātiskā republika austrumos.
Lieki teikt, Austrumvācijai piesavināties vārdu “demokrātiskā” bija zaimojoši un nepieņemami. Vienpartijas valsts, kura reizēm sabiedrības apspiešanā pacentās vēl drusku vairāk nekā “mātuška” Krievijā.
Tajā skaitā ar Berlīnes mūri un slēgto robežu starp rietumiem un tā dēvēto “socbloku”. Taču reiz uzradās Mihails Gorbačovs ar domu par glastnostj (atklātība) un perestroika (pārkārtošanās), patiesībā ir pārsteidzoši, cik ļoti ātri viss sāka brukt un jukt.
Vēl pirms vēlēšanām 1990. g. pavasarī, kurās ievēlēta tā Augstāka padome, kura tā gada 4. maijā pieņēma neatkarības deklarāciju, iepriekšējā AP bija darījusi visai daudz darba, lai rehabilitētu dažus no neatkarīgās Latvijas būtiskākajiem elementiem, tajā skaitā un konkrēti sarkanbaltsarkano karogu, latviešu valodas statusu, arīdzan izpratni par Jāņiem, Lieldienām un Ziemassvētkiem.
Citur socblokā jaunas vēsmas sāka pūst arvien pamatīgāk un pamatīgāk. Berlīnes mūris pretstāvei starp abām pusēm bija intensīvs simbols. 1987. gada jūnijā Amerikas prezidents Ronalds Reigans nostājās pie Brandenburgas vārtiem Berlīnē un nāca ar vārdiem “Gorbačova kungs, nāciet un noplēsiet šo mūri!”
Vēlāk pasaule uzzināja, ka Reigana Baltajā namā padomnieki par šo teikumu nemaz nebija pārliecināti. Daudzi domāja, ka Gorbačovu īpaši kaitināt nevajag. Bet prezidents Reigans pirmkārt bija aktieris, kurš labi zināja laba teksta nozīmi. Teikums palika tekstā un kļuva par leģendāru paziņojumu nudien.
Berlīnes mūra krišana nesākās nākamajā dienā pēc Reigana uzrunas. Bija vajadzīgi vēl pāris gadi un pāris mēneši, un tas bija 1989. g. 9. novembrī, kad Austrija un Ungārija jau bija atvērušas Dzelzs priekškara robežu savā starpā, un jautājums bija par to, kad Austrumvācija darīs tāpat.
Preses konferencē ar milzīgu ārvalstu žurnālistu pieplūdumu kāds aparatčiks samulsa, apjuka un atbildēja “cik zinu, tas notiks tūliņ pat.”
Pēc pāris intensīva neizpratnes brīžiem vārti Berlīnē arī tika atvērti un tūkstošiem un desmitiem tūkstoši austrumvāciešu devās uz rietumiem, kur rietumvācieši viņus gaidīja ar ziediem un šampanieti.
Mazāk nekā gads pēc tās dienas bija vajadzīgs, lai uzliktu punktus uz visiem “i” un panāktu abu Vācijas pušu apvienošanu. Tā bija lieta, kura Padomju savienībā radīja lielas vēdergraizes, jo mitoloģija par komentārā jau minēto “Uzvaras dienu” arī bija saistīta ar domu, ka nacisti bija viens drausmīgs oponents, un līdz ar to nekāda pretimnākšana tai nevarēja būt.
Taču rietumiem tas, ko par šo lietu domāja kadri Kremlī, nebija īpaši interesanti. Rietumi momentā sāka austrumeiropiešiem sūtīt padomniekus un dažāda veida palīdzību. Vācijas atkalapvienošana bija pirmais šāviens procesā, kurš nozīmēja varas maiņu visās kādreizējā socbloka valstīs, kā arī rietumu lielo organizāciju gatavību, pakāpeniski tās ņemt savā pulciņā.
Mūsdienās Vācija ir vienota valsts, kurā ir problēmas ar radikālo un ksenofobisko Alternatīva Vācijai partiju. Ārpus tās, gan Eiropas Savienība gan NATO ir uzņēmušas vairumu kādreizējā socbloka dalībvalstu, lai gan konkrēti PSRS republiku gadījumā, pagaidām tās ir un paliek tikai bijušas trīs Baltijas valstis.
Intensīvas sarunas par Ukrainu un Moldovu, bet abos gadījumos tās patlaban nav tādā stāvoklī, ka būtu loģiski iestāties Eiropas Savienībā, kur nu vēl NATO.
Šonedēļ komentāru pabeigšu ar vēl vienu svētku un atceres dienu elementu. Proti, 5. oktobris, kad rakstīju komentāru, Latvijā ir Skolotāju diena.
Man Amerikā viena māsa ir vidusskolas skolotāja un otra latviešu bērnudārza vadītāja. Es pats ilgus gadus vadīju lekcijas par žurnālistikas lietām Latvijas Universitātē. Nekas cilvēka dzīvē nav būtiskāks par labu izglītību. No tā neizriet, ka visiem pēc kārtas vajadzīga universitāte. Arī tehniskie darbinieki mums ir ļoti vajadzīgi.
Vēlu veiksmes visām skolotājām un skolotājiem visos izglītības līmeņos pēc kārtas. Zinu, lielākoties jums nekādi naudas kalni maksāti netiek, un līdz ar to jūsu apņēmība audzināt nākamās paaudzes, ir visaugstākajā mērā apsveicama!
