Kārlis Streips: “51 minūti es improvizēju līdz brīdim, kad Valdis Zatlers stājās pie podesta…” 0
Šonedēļ 24. oktobrī būs 80 gadu, kopš dibināta Apvienoto Nāciju organizācija.
Tā paša gada 25. aprīlī Sanfrancisko sākās ANO konference par starptautisku organizāciju. Tika izveidota un parakstīta harta, kas nodibināja ANO cerībā, ka nebūs vēl viena pasaules kara tāda, kuru pasaule nule bija piedzīvojusi.
Doma par ANO radās 2. pasaules kara laikā pēc tam, kad pirmskara Tautu padome bija tuvojās likvidēšanai. Amerikas prezidents Franklins Rūzvelts un Lielbritānijas premjers Vinstons Čērčils izstrādāja tā dēvēto Atlantijas hartu. Tas bija 1941. gada augustā, un septembrī astoņu nacistu okupētu valstu trimdas valdības, PSRS un brīvās Francijas pārstāvji parakstīja politikas principus, kuri bija iekļauti hartā.
Rūzvelts bija tas, kurš izdomāja vārdu Apvienoto Nāciju organizācija, un Čērčils to akceptēja. Pirmais variants ANO deklarācijai izstrādāts 1941. gada decembrī. Tajā iekļāva ieteikumus no PSRS, un viena maiņa no Atlantija hartas bija reliģiskas brīvības princips, kuru Staļins pieņēma tikai tad, kad Rūzvelts viņu piespieda tā darīt.
ANO sākotnējo deklarāciju parakstīja 1942. gada Jaungada dienā, paredzot “lielo četrinieku” – ASV, Lielbritānija, PSRS un Ķīna. 22 citu valstu pārstāvji to arī parakstīja.
1943. gadā Maskavā bija konference, kurā deklarāciju parakstīja minētā “lielā četrinieka” pārstāvji, rakstot, ka “pēc iespējas ātrāk jāizveido vispārēja starptautiska organizācija.” Pirmais paziņojums, ka bija plāns veidot organizāciju Tautas savienību vietā.
Drīz pēc tam Teherānā Rūzvelts, Staļins un Čērčils plānus diskutēja tālāk.
Būtisks elements procesā bija konference Vašingtonā 1944. gadā, kuras laikā lielā četrinieka pārstāvji piekrita ANO mērķiem, struktūrām un funkcijām. Jaltas konferencē 1945. g. februārī pabeidza sarunas ar PSRS, lai atrisinātu visus strīdus.
24. oktobrī ANO sāka darbu, jo vairums valstu to bija ratificējušas hartu, tajā skaitā Ķīna (kas tobrīd bija mūsdienu Taivāna), Francija, PSRS, Lielbritānija un Amerika. Tās visas kļuva par ANO Drošības padomes locekļiem.
ANO sākotnēji tikās Londonā, Parīzē un citur, jo vēl nebija uzcelta ANO mītne Ņujorkā.
Teritorija, kuru nosedz ANO mītne ir aptuveni septiņu hektāru platībā. Zemi noziedoja Džons Rokefelers, kas bija viens no Amerikas bagātākajiem cilvēkiem.
Izveidoja arhitektu padomi, kura ķērās pie darba. Tas sākās 1947. gada februārī. Padomē bija tādas zvaigznes, kā Lekorbusjē no Francijas, Oskars Nīmeiers no Brazīlijas un citi.
Tapa iesniegti vairāki priekšlikumi, un izvēlējās Nīmeiera un Lekorbusjē projektus. Ģenerālasamblejas mītne būs gara un horizontālā celtne, kamēr sekretariāta telpas būs tornī.
Bija plāni būvēt 45 stāvu sekretariāta celtni, 30 stāvu biroja ēku, kā arī zemākas celtnes, tajā skaitā tā, kura bija domāta Ģenerālasamblejā.
Pirms sākās dizains, bija strīds starp valstīm, kuras gribēja ANO mītni tur. Cita starpā bija daudz cilvēku, kuri aicināja to izvietot Tautas padomes ēkā, Ženēvā. Citi iedomājās kuģi, kuram būs augsta celtne. Bija arī citas pilsētas Amerikā, kuras gribēja ANO celtni, bet galu galā izvēle krita uz Ņujorkas pleciem.
Amerikas prezidents Harijs Trūmans un Kongress apstiprināja 65 miljonu dolāru bez procentiem, lai uzbūvētu ANO mītni. Kongress apstiprināja aizdevumu 1948. gadā ar noteikumu, ka ANO to pakāpeniski atmaksās reizi mēnesī no 1951. g. jūlija līdz nākamā gada jūlijam.
Bija paredzēts, ka 25 miljoni dolāru nāks no Pārbūves finanšu kompānijas, taču sākumā aizdevumu atturēja, jo ANO darbinieks Valentīns Gubičevs un čekas spiedze Džūdita Koplona bija apsūdzēti spiegošanā.
Kongress negribēja sniegt aizdevumu tāpēc, ka tas raizējās, ka ANO abiem apsūdzētajiem piešķirs imunitāti.
Galu galā nauda tika atrasta. ANO atteicās pieņemt ziedojumus no privātpersonām, jo tāda bija organizācijas politika.
Celtniecība sākās 1948. gada septembrī, un mērķis bija 58 dalībvalstīm un 48 ASV štatiem (tobrīd vēl nebija Havajas salu un Aļaskas) izstrādāt plānus konferenču telpām. Doma bija tāda, ja pietiekami daudz valstu nodrošinās dizainu savām telpām, tad ANO līdz ar to ietaupīs līdzekļus.
Bija paredzēts, ka celtne būs gatava 1951. gadā, bet 1950. gadā ziņots, ka celtniecība bija aizkavējusies.
ANO sekretariāta mītni atklāja 1950. gada augustā, un tur sāka strādāt 450 ANO darbinieki. Oficiāli celtne nodota ekspluatācijā nākamā gada janvārī, kad darbinieku skaits jau bija 3300.
Komplekss kā tāds bija gatavs 1952. g. oktobrī pēc 65 miljonu dolāru izdošanas. 21 valsts ziedoja mēbeles un rotājumus ANO celtnei.
1952. gadā arī proponēta jauna ANO bibliotēka. Esošā struktūra bija pārāk maza, un tajā bija vietas 170 tūkstošiem grāmatu. ANO gribēja to paplašināt līdz 400 tūkstošiem. 1961. gadā iesvētīta ANO pirmā ģenerālsekretāra Dāga Hamarskjolda vārdā, jo viņš neilgi pirms tam bija gājis bojā aviokatastrofā.
Bibliotēkā, tā vēstīja laikraksts The New York Times, bija 250 tūkstoš grāmatu “visās pasaules valodās.”
Jau 1962. gadā telpas sāka pietrūkt, un tāpēc ANO īrēja celtnes citur Ņujorkā, tajās izvietojot ANO Bērnu fondu un ANO Attīstības programmu. Citas struktūras atradās citur, un ANO uzsvēra, ka diplomātiskā imunitāte attieksies tikai uz galveno mītni.
2005. gadā sākās masīvs ANO mītnes pārbūves projekts, kurš turpinājās līdz 2012. gadam. ANO darbinieki tur ievācās tā paša gada jūlijā.
Te piebildīšu, ka šogad savā ANO uzrunā Amerikas prezidents Donalds Tramps remonta procesu skarbi kritizēja, sakot, ka viņš būtu bijis gatavs to uzņemties. “Marmora vietā te ir travertīns, un koksnes vietā plastmasa” – tā viņš paziņoja.
ANO hartu 1945. gada jūnijā parakstīja 50 valstu pārstāvji, un neilgi pēc tam tāpat arī izdarīja Polija.
Dibinātājvalstu starpā arī bija Baltkrievijas PSR un Ukrainas PSR, jo Staļins baidījās, ka no Amerikas būs pārāk liela pretestība. Amerikā bija cilvēki, kuri uzskatīja, ka tādā gadījumā esot dalībvalsts tiesības piešķirt vairākiem štatiem, tajā skaitā Ņujorkai, bet tur nelaime bija tāda, ka dalībvalstis visas ir suverēnas valstis (protams, ar atrunu, ka minētās divas PSRS republikas suverēnas nebija vis). Plāns izčākstēja.
Ķīnas vietu ANO pildīja nacionālistu frakcija, bet 1971. gadā ANO nobalsoja to atdot Ķīnas Tautas republikai.
1946. gadā ANO iestājās Afganistāna, Īslande, Zviedrija un Taizeme. 1947. gadā Pakistāna un Jemena. 1948. gadā sekoja Burma (mūsdienu Mjanma), gadu vēlāk Izraēla un tā tālāk.
Liela paplašināšanās bija 1960. gadā, kad sabruka koloniālo varu spēks Āfrikā.
1991. un 1992. gadā ANO iestājās PSRS republikas pēc centra sabrukuma, kā arī valstis, kuras iznira no Dienvidslāvijas sabrukuma.
Mūsdienās ANO ir 193 dalībvalstis, pēdējā bija Dienvidsudāna, kura pēc gara pilsoņu kara atdalījās no Sudānas.
ANO struktūrā ir Ģenerālasambleja, Drošības padome, Ekonomikas un sociālo lietu padome, Starptautiskā tiesa un ANO sekretariāts. Tiesa ir Hāgā, bet pārējās četras ANO mītnē.
Citas lielas aģentūras ir bāzētas ANO telpās Ženēvā, Vīnē un Nairobi, kā arī citur pasaulē.
ANO ir sešas oficiālas valodas – arābu, ķīniešu, angļu, franču, krievu un spāņu valoda. ANO nodrošina tulkojumu visās valodās. Ja kāds grib to uzrunāt citā valodā, tulks jānodrošina attiecīgajai valstij.
ANO laika gaitā ir bijuši deviņi ģenerālsekretāri, tajā skaitā Kurts Valdheims, kuru apsūdzēja sakaros ar nacistiem 2. pasaules kara laikā, bet kuru vienalga ievēlēja kā Austrijas prezidentu.
ANO galvenais uzdevums ir miera uzturēšana, un tās miera uzturēšanas spēki darbojas daudzviet pasaulē. Lielā nelaime ir pretstāve starp PSRS un rietumiem un mūsdienu Krieviju un rietumiem.
Šī pretstāve principā ir paralizējusi ANO Drošības padomes spēju darboties. PSRS uzliek veto jebkurai rezolūcijai par Ukrainu, savukārt Amerika tāpat dara attiecībā uz Izraēlu.
Attiecībā uz Izraēlu, jau 1947. gadā – gadu pirms Izraēlas dibināšanas, ANO Ģenerālasambleja pieņēma rezolūciju par domu, ka tur varētu būt ne tikai Izraēla, bet arī Palestīnas valsts.
Palestīna netika brīva. Palestīnieši nodarbojās ar terorismu, laupot lidmašīnas un vienā gadījumā kruīza kuģi.
1992. gadā parakstīts Oslo līgums, kurš Palestīnai deva Rietumkrastu un Gazas joslu.
Varu tur pārņēma palestīniešu Fatah organizācija Rietumkrastā, un ar laiku Hamās teroristu grupa Gazas joslā.
2023. gadā Hamās teroristi iebruka Izraēlas dienvidos, un sekoja karš, kura laikā Izraēla sāka bombardēt Gazas joslu pavisam pamatīgi. Vairākkārt tika sarunāta uguns pārtraukšana, kuras laikā tika atbrīvoti izraēļi, kurus Hamās bija nolaupījis. Visus nē, bet pret to tika atbrīvoti simtiem palestīniešu cietumnieki, kuri bija smakuši Izraēlas cietumos.
2025. gadā atkal tika panākta uguns pārtraukšana, bet tikai pēc tam, kad apmēram 70 tūkstoši palestīniešu bija nogalināti. Izraēla allaž apgalvoja, ka tā tikai medīja Hamās teroristus, bet civilisti tika nogalināti.
Man par ANO ir divi personīgi stāsti stāstāmi. Pirmkārt, 1995. gadā, kad tuvojās ANO 50. jubileja, valsts prezidents Guntis Ulmanis mani lūdza viņam mācīt angļu valodu. Tā es darīju.
Ulmaņa kungs atgriezās no ANO sēdes un man piezvanīja un laimīgs stāstīja, ka viņš esot varējis sarunāties ne tikai ar pasaules grandiem, bet arī ar “tumšādaino šoferi, kurš mani vadāja.”
Otrkārt, 2015. gadā valsts prezidents Valdis Zatlers devās turp uz 70. gadu jubilejas pasākumiem.
Es biju Latvijas televīzijas studijā. Bijām informēti, ka sēde Ņujorkā sāksies 9:00 no rīta, kad Latvijā bija 17.00.
Parādījās televīzijas signāls, un Ģenerālasamblejas zāle bija pilnīgi tukša. Sāku stāstīt visu to, ko zināju par ANO. Ar laiku cilvēki sāka uzrasties, un es publikai varēju teikt lūk, tur ir Amerikas ārlietu ministre. Lūk, Francijas prezidents u.tml.
51 minūti es improvizēju līdz brīdim, kad Valdis Zatlers stājās pie podesta. Viņš runāja angļu valodā, un es to visu tulkoju savai auditorijai.
Pēdīgi pateikšu, ka 2026. gadā Latvija kļūs par nepastāvīgu valsti Drošības padomē. Jācer, ka latviešu delegāti pamatīgi kritizēs Krieviju par karu Ukrainā un citiem grēkiem.
ANO ir lieliska organizācija, ja arī ar dažādām kļūmēm un problēmām. Taču pasaule nebūtu labāka vieta, ja tādas nebūtu.
