Kārlis Streips: Gribu cerēt, ka Latvijas luterāņu baznīca ar laiku sajēgsies 0
Svētdien, 20. jūlijā, Anglikāņu baznīcā mācītāja runāja par faktu, ka bija 30 gadu, kopš anglikāņi sāka ordinēt sievietes un 50 gadu, kopš tā sāka darīt okupētās Latvijas luterāņu baznīca.
Okupētajā Latvijā, protams, režīms centās apspiest reliģiju, bet bija drosmīgi cilvēki, kuri šo aizliegumu ignorēja.
Cik ir profesiju, kurās strādā tikai vīrieši un sievietes? Nav runa par sporta komandām vai kaut ko tamlīdzīgu, bet padomāsim:
Skolotājs un skolotāja. Treneris un trenere. Medmāsa un brālītis. Prezidents un prezidente. Tā varētu turpināt vēl ilgi.
Es nekad neesmu sapratis, kāpēc baznīcas diskriminē pret sievietēm. Protams, Romas katoļu baznīca tā ir darījusi kopš pirmsākumiem.
Man šķiet, ka prasība priesteriem ievērot celibātu, ir viens liels iemesls, kāpēc bieži vien priesteri seksuāli izmanto altārzēnus vai kādu citu.
Savukārt Latvijas luterāņu baznīcā, tas bija arhibīskaps Vanags, kurš piepeši paziņoja, ka sievietes vairs neordinēs.
Viens iemesls, kādu arhibīskaps deva, bija tas, ka Mārtiņš Luters neesot pazinis nevienu sievieti mācītāju.
Cik absurdi! Es tobrīd uzrakstīju komentāru laikrakstam Diena, kurā es rakstīju, ka ļoti ceru, ka Mārtiņš Luters nesastapās ar infekciozām slimībām, jo tajā laikā neviens arī nezināja, kas ir penicilīns.
Neilgi pēc tam, baznīca paziņoja, ka gejiem turpmāk nebūs ļauts iet pie dievgalda.
Nezinu, kā mācītājs, kura priekšā ceļos ir nometušies daudz cilvēku, zinās, kurš ir gejs vai lesbiete. Uz pieres taču nevienam tā kaut kas nav rakstīts!
Mācītāji bieži apgalvo, ka viņi ir jutuši aicinājumu kļūt par garīdzniekiem.
Vai tiešām kāds padomā, ka sievietes šādu aicinājumu nekad nejūt?
Mums Anglikāņu baznīcā kopš tās atvēršanas no jauna 1992. gadā ir bijuši četri mācītāji.
Vispirms bija misionārs no Minesotas Ārdens Haugs.
Viņš piekrita baznīcu vadīt tikai pāris gadus. Viņam sekoja īsts leģenda luterāņu pasaulē Juris Cālītis.
Pēc Jura aiziešanas pensijā, kura notika pāris gadus vēlāk nekā Anglikāņu baznīca uzstāj, jo, protams, nav viegli atrast kādu citu.
Atradās. Atradās mācītāja Jāna Jēruma-Grīnberga, kura pirms kļūt par draudzes mācītāju, bija luterāņu arhibīskape Lielbritānijā.
Ne tikai latviešiem, bet visiem minētās valsts luterāņiem.
Jāna man reiz teica, ka viņa juta lielu atvieglojumu, atsakoties no arhibīskapes pienākumiem un pārņemot draudzi Latvijā.
Pēc Jānas aiziešanas pensijā, nākamā un arī pašreizējā mācītāja ir Elīza Zikmane, kura Lielbritānija bija mācītāja tajā draudzē, kuru Jāna bija vadījusi.
Evaņģēlija teksts šodien bija no Mateja evaņģēlija, un stāsts tur bija par dienu, kad Jēzus uzradās mājā, kur dzīvoja Marta un Marija.
Marta bija tā, kura apkopa māju, gatavoja ēdienu un visu pārējo. Viņa visai nenovīdīgā ziņā Jēzum pavaicāja, vai tas ir godīgi, ka Martai viss ir jādara, kamēr Marija sēž pie Jēzus kājām un klausās viņa sacītajā.
Mūsu mācītāja teica, ka jēdziens “sēž pie kājām” nav burtiski uztverams. Tas vienkārši nozīmē tos, kuri ieklausās Kristus teiktajā.
Viņa arī teica, ka Marta un Marija būtu uzskatāmas par Jēzus mācekļiem kopā ar tiem 12, kurus viņš vispirms atrada.
Sievietes Latvijā, kuras jūt aicinājumu, ir spiestas strādāt ārzemēs.
Manā dzimtajā Čikāgā Ciānas draudzē ilgi ir kalpojusi Gundega Puidza. Vašingtonā, kur arī esmu dzīvojis, draudzi vada mācītāja Anita Vārsberga.
Anita ir sena ģimenes draudzene, un pirms kļūt par mācītāju, viņa strādāja ASV valdībā iestādē, par kuru viņa nedrīkstēja neko stāstīt. Acīmredzot slepens dienests.
Anitas tētis bija vēl viena leģenda luterāņu baznīcā Vilis Vārsbergs.
Vilis bija jautrības iemiesojums, it īpaši korporāciju pasākumos. Neviens nezināja vairāk rupju anekdošu, cik viņš.
Latvijas Luterāņu baznīcas ārzemēs arhibīskape bija Lauma Zušēvica, kuras vietā nesen stājās vārda brālis Kārlis Žols.
Man visi četri mūsu mācītāji ir patikuši pavisam labi. Es kopš pašiem pirmsākumiem esmu piedalījies kā asistents dievkalpojumos. Tā tas arī bija šodien.
Bībeles tradīcijās atzīts, ka pirmā sieviete mācekle bija Tabita, kura ir minēta Apustuļu darbos.
16. gadsimtā, tā dēvēto Kveikeru sektā kļuva par mācītāju.
1815. gadā Klarisa Danforta tika ordinēta Jaunanglijā ASV austrumkrastā. To darīja Brīvās gribas Baptistu baznīcā.
1830. gadā ordinēja Emmu Heilu Smitu Pēdējo dienu svēto baznīcā.
1853. gadā ordinēta Antoinete Brauna Blakvela Kongregācijas baznīcā, lai gan tā to īsti neatzina.
Vēlāk Antoinete kļuva par Unitāriešu baznīcas locekli. Tā vēlāk apvienojās ar Apvienoto Kristus baznīcu, kura allaž ir ordinējuši sievietes.
1861. gadā sekoja Mērija Vila, kura bija pirmā Metodistu baznīcas mācītāja.
1862. gadā Londonas anglikāņu bīskaps ordinēja Elizabeti Ferārdu kā baznīcas pirmo diakoni.
1863. gadā Unitāriešu baznīcā ordinēja Olimpiju Braunu, lai gan baznīca baidījās no publicitātes. Piecpadsmit gadu laikā viņa kalpoja kā pilna laika mācītāja, bet vēlāk kļuva par tikai daļēja laika mācītāju, jo viņa gribēja pievērsties sieviešu tiesībām un balsstiesībām.
1865. gadā dibināta Glābšanas armija (Salvation Army) ordinēja gan vīriešus, gan sievietes.
1866. gadā Metodisti ordinēja Helenoru Dāvisonu kā deakāni, bet 1880. gadā Anna Hauarda Šova kļuva par pirmo ordinēto sievieti tajā pat baznīcā.
1883. gadā Elena Vaita kļuva par pirmo ordinēto sievieti Septītās dienas adventistu draudzē Mičigānā.
1884. gadā Mariona Makfārlena kļuva par pirmo ordinēto sievieti Anglikāņu baznīcā Austrālijā.
1888. gadā Fidēlija Žilete kļuva par pirmo ordinēto sievieti Kanādā. Viņa darbojās Ontārio Universālistu draudzē.
Presbiteriešu baznīca Amerikā ordinēja Luīzu Vusliju kā pirmo sievieti mācītāju.
1890. gadā Mērija Sterlinga kļuva par pirmo ordinēto sievieti Vācijas Baptistu brāļu baznīcā Amerikā.
1911. gadā Anna Alebaha kļuva par pirmo menonītu mācītāju.
1912. gadā Amerikā dzimusī Olīvija Vinčestera kļuva par pirmo ordinēto sievieti Lielbritānijas Nazarēnas baznīcā.
1917. gadā Anglijas Kongregācijas baznīcā ordinēta pirmā sieviete. Tai sekoja Apvienotā Reformētā baznīca, kura ordinēja citas sievietes.
1918. gadā Alma Bridvela Vaita, kura dibināja Uguns pīlāra baznīcu Amerikā, kļuva par pirmo ordinētu bīskapu.
1920. gados sievietes ordinēt sāka vairākas Baptistu nodaļas.
1922. gadā ebreju reformu kustība paziņoja, ka nebija neviena iemesla, kāpēc sieviete nevar kļūt par rabīnu, bet pirmā sieviete, kura par tādu kļuva – tas bija tikai 1972. gadā.
Tiesa, tas bija tikai Amerikā. Pirmā sieviete, kura kļuva par rabīnu, bija Regīna Džonasa Vācijā.
Pirmā Evaņģēliski luterāņu baznīcas sieviete, kura kļuva par mācītāju bija Jantīne Haumersene Nīderlandē.
1930. gadā Mauda Roidena nodibināja grupu Anglikāņu baznīcā, kura aģitēja par sieviešu tiesībām kļūt par mācītājām.
Pirmā budistu mācītāja bija Sunja Gladisa Prata, un tas bija Vašingtonas štatā un 1940. gadā.
Pirmā anglikāņu mācītāja bija Florence Li Tim Oi, un tas bija Ķīnā, kur bija liels mācītāju trūkums. Pēc otrā pasaules kara, viņa amatu zaudēja, bet 1971. gadā viņu atkal atzina kā mācītāju. Viņa vēlāk pārcēlās uz Kanādu un turpināja tur darboties.
Luterāņu baznīca sievietes sāka ordinēt 1947. gadā. Dānijas luterāņu baznīca sekoja nākamajā gadā.
Nīderlandes reformētajā baznīcā pirmā mācītāja tika ordinēta 1954. gadā. Divus gadus pēc tam, Amerikas Presbiteriešu baznīca ordinēja pirmo sievieti.
Zviedrijas baznīca sievietes sāka ordinēt 1960. gadā. Norvēģijas baznīca – 1961. gadā.
Dienvidu Baptistu baznīcā Amerikā pirmā ordinētā sieviete bija Adija Elizabete Deivisa.
Dienvidu baptisti sieviešu ordināciju pārtrauca 2000. gadā, lai gan tām sievietēm, kuras tur jau bija mācītājas, ļāva turpināt savu darbu.
Skotijas baznīcā pirmā ordinētā sieviete bija 1969. gadā. Amerikas luterāņu baznīcā tas bija 1970. gadā.
1988. gadā Amerikas Evaņģēliski luteriskā baznīca sāka ordinēt sievietes. Vēl pirms tam, ordinētu sieviešu skaitā bija Voramaja Taizemē, un divas ordinētas
sievietes Honkongas anglikāņu baznīcā.
1972. gadā dibināta Metropolitāna kopienas baznīca, kas bija domāta konkrēti LGBT kopienas locekļiem. Pirmā ordinētā sieviete bija Freda Smita tajā pašā gadā.
Kad dzīvoju Vašingtonā, MCC baznīcā viena no mācītājām bija Kandisa Šultisa.
1991. gada barikāžu laikā es strādāju Amerikas latviešu apvienībā, un vienu rītu pēc garas nakts dežūras, es devos uz baznīcu, un Kandisa aizlūdza par Baltijas valstu drošību nelūgta.
Episkopāļu baznīcā pirmās sievietes ordinētas 1974. gadā.
Gadu vēlāk tas pats notika Latvijas baznīcā, bet, kā jau minēju, Vanags to atkal aizliedza.
Jau minētā Lauma Zušēvica par ordinētu mācītāju kļuva 1978. gadā.
Somijas Evaņģēliski luteriskā baznīca sievietes ordinēt sāka 1988. gadā.
1990. gadā Penija Džeisona kļuva par pirmo Anglikāņu bīskapu, lai gan Anglikāņu baznīcas sinode sieviešu ordinēšanu apstiprināja vien 1992. gadā.
Romas katoļu baznīcai ir dažās grupas, un dažas no tām ir ordinējušas sievietes, lai gan visbiežāk tās un to ordinētāji tiek sodīti ar ekskomunikāciju.
2010. gads bija pirmais, kura laikā Anglikāņu baznīca ordinēja lielāku skaitu sieviešu, nekā vīriešu.
Presbitēriešu baznīca Amerikā nobalsoja par sieviešu tiesībām 2011. gadā, lai gan vairākas draudzes no centrālās baznīcas tāpēc izstājās.
Ļoti daudz sieviešu ir bijušas ordinētas.
1992. gadā Anglikāņu un Luterāņu baznīcas parakstīja tā dēvēto Porvo līgumu (Porvo bija pilsēta Somijā, kur tas tika izdarīts).
Abas baznīcas atzina, ka starp tām nepastāv nekādu atšķirību attiecībā uz komūniju un citiem baznīcas elementiem.
Varat trīsreiz minēt, kura no Eiropas luterāņu baznīcām atteicās tur piedalīties.
Pareizi, tā bija Latvijas baznīca, un arī tas bija konkrēti sieviešu ordinēšanas dēļ.
Nav nekā tāda, ko sieviete nevar darīt baznīcā. Sievietes taču ir aprūpētājas slimnīcās, aprūpes namos un citur.
Sieviete protams prot sacerēt sprediķus. Viņa prot dot padomu cilvēkiem ar problēmām.
Gribu cerēt, ka Latvijas luterāņu baznīca ar laiku sajēgsies. Tā vismaz man būs prieka pilna diena.
