Streips ir skarbs: Kopkoriem repertuārs – viens un tas pats, dejas skatīties nespēju, bet no Mežaparka projām tikt ir marasms 0
Šorīt devos uz Anglikāņu baznīcu asistēt dievkalpojumā. Tuvojoties sabiedriskā transporta pieturai, gar degunu aizbrauca 18. trolejbuss, kurš mani būtu aizvedis pa Čaka ielu un līdz centram.
Nekas. Tieši aiz tā bija 17. trolejbuss, vēl labāk – pa Brīvības ielu līdz Esplanādei, un no turienes baznīca būtu vēl tuvāk nekā no 18. trolejbusa pieturas.
Pieļauju, lasītāji zinās, kas tur notika. 17. trolejbuss nogriezās pa kreisi, iespējams, Matīsa ielā, un devās uz Čaka ielu. Jo Brīvības ielā, protams, tobrīd pulcējās 13. Latvijas Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētku dalībnieki šīgada pasākuma lielajam gājienam.
Izlēcu no trolejbusa Ģertrūdes ielas pieturā, jo arī Čaka ielā satiksme bija smaga, un diedzu baznīcas virzienā. Ievēlos pa durvīm apmēram divas minūtes pirms dievkalpojuma sākuma, un, lai arī biju pamatīgi apsvīdis, viss bija kārtībā.
Pirms spriest tālāk par svētkiem, pāris vārdi par šodienas dievkalpojumu. Evaņģēlija stāsts bija par cilvēku, kurš, pa ceļam dodoties, ir notverts un piekauts.
Divi pašlepni cilvēki viņu ieraugot pacēla degunu un aizgāja garām. Trešais bija samārietis, kas tālaika sabiedrībā bija svešinieks un ne savējais.
Samārietim sametās žēl, viņš ievainoto cilvēku apkopa un tad aizveda uz tuvāko krogu/viesnīcu. Palūdza īpašniekam cilvēku apkopt, un pateica, ka pēc pāris nedēļām atgriezīsies un samaksās atlikušo summu par cilvēka aprūpēšanu.
Šī stāsta konteksts bija cilvēks, kurš centās Jēzu apmuļķot sarunā par jēdzienu “mīli savu kaimiņu kā sevi pašu.” Cilvēks jautāja: “Bet kā gan man zināt, kurš ir mans kaimiņš?”
Jēzus atbildē pavaicāja, kurš tad bija tas, kurš mīlēja savu kaimiņu līdzībā, kuru viņš bija izstāstījis? Protams, tas bija samārietis.
Mācītāja savā sprediķi minēja vārdu “mīlestība” un pateica, ka mēs mēdzam to uztvert emocionāli, vai pozitīvā vai negatīvā nozīmē. Īsi sakot:
Viņš mani mīl. Viņš mani nemīl.
Mācītājā teica, ka mīlestība ir rīcība. Samārietis palīdzēja, citi palīdzēja.
Savukārt, kas attiecas uz Dziesmu svētkiem, kad biju bērns, biju tautas dejotājs Čikāgas Dzelmes grupā.
Bijām vairākos Dziesmu svētkos Amerikā, un par to bija prieks.
Minsteres Latviešu ģimnāzijā man piedāvāja vadīt tautas deju grupu “Circenītis.”
Bez problēmām. Kaut kādā brīdī man ienāca prātā doma, ka grupa varētu uzstāties Bostonas Dziesmu svētkos 1978. gadā.
Devāmies tūrē pa visu Vāciju, lai vāktu naudu šim ceļojumam. Minsterē bija skolotājs, kas bija skroderis, un viņš visiem puišiem uzšuva skaistus tautas tērpus.
Es no savas puses sagatavoju deju, “Raitais dancis,” un arīdzan sacerēju tai meldiņu.
Devāmies uz tiem svētkiem, un jaundeju skatē, mana deja ieguva sesto vietu. Visas pirmās piecās vietās ieguva tautas deju leģenda Zigurds Miezītis no Toronto, un tāpēc allaž esmu uzskatījis, ka mums bija otrā vieta.
Pirmie latviešu dziesmu svētki bija 1873. gada jūnijā. 53 kori pieteicās, bet tikai 46 uzradās. Svētkus organizēja Rīgas Latviešu biedrība, un svētkos bija apmēram 20 tūkstoši skatītāju.
Par šiem pirmajiem svētkiem pirms pāris gadiem tapa producēta filma “Zeme, kas dzied.” Es to tulkoju subtitru vajadzībām. Filmā uzstājās viss Latvijas aktieru zieds, un man šķita, ka tā bija skaista filma.
Filmā gatavojas vīru kori, un tie negribēja īsti tur pielaist sievietes. Sievietes vīrus bāra, un ar laiku tie bija gatavi tās pieņemt.
Tiesa, 1857. gadā vācbaltieši sagatavoja savus dziesmu svētkus. 1864. gadā Juris Neikens sarīkoja svētkus vīriešu koriem. Pēc tam bija dažādi reģionāli un vietēji svētki, bet Rīgas latviešu biedrība sarīkoja svētkus 1873. gadā, kā jau minēju.
Nosaukums bija Vispārīgie latviešu Dziedāšanas svētki. Krievijas impērijas laikā, bija pieci dziesmu svētki.
Ceturtie svētki bija nevis Rīgā, bet gan Jelgavā, un pie to gatavošanas ļoti aktīvi piedalījās vēlākais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste. Tas bija 1895. gadā, un kopš tā laika nevieni svētki nav notikuši ārpus Rīgas.
Otrā pasaules kara laikā protams svētku nebija. Padomju okupācijas laikā bija deviņi dziesmu svētki, un 1948. gadā pirmoreiz tur arī piedalījās deju grupas.
1955. gadā svētki bija Mežaparka estrādē, un turpat tie ir bijuši visu laiku kopš tam.
Padomju laikā svētki nereti veltīti Padomju Latvijas vai PSRS gadskārtām. 14. svētki 1965. gadā veltīti Padomju Latvijas 25. gadadienai. 1970. gadā svētki veltīti Ļeņina simtgadei.
Pirmie Skolu jaunatnes deju svētki bija 1960. gadā, un tie notiek reizi piecos gados. 2020. gadā diemžēl plosījās Covid-19 epidēmija, un togad svētki izpalika. Tomēr tie notika 2021. gadā.
Dziesmu svētkus arī rīkoja trimdinieki. Pirmie bija 1953. gadā Čikāgā, un tiem sekoja svētki Ņujorkā 1958. gadā, Klīvlendā 1963. gadā, tad atkal Klīvlendā 1968. gadā un 1973. gadā. Man šķiet, mūsu tautas deju grupa piedalījās 73. gada svētkos.
Tur arī piedalījās grupa “Čikāgas Piecīši,” un pēdējās dziesmas, “Hei laili” laikā arī mani uzvilka uz skatuves dziedāt līdz.
1978. gadā bija jau minētie Bostonas dziesmu svētki, kur piedalījāmies ar “Circenīti.”
1983. gadā svētki bija Milvoki. Dziesmu un deju svētki arī rīkoti Austrālijā, Anglijā, Vācijā un citur.
2002. gadā atkal bija Dziesmu svētki Čikāgā. Devos viens pats uz tautas deju lieluzvedumu, jo neviens no ģimenes līdz negribēja nākt.
Biju līdz asarām aizkustināts, kad grupas sāka dejot “Raito danci.”
1990. gadā bija 20. Vispārējie Dziesmu svētki, un tas bija īsi pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas, un tur pirmoreiz arī drīkstēja piedalīties kolektīvi no rietumiem.
Tur atlidoja manas māsas. Svētku gājienu noskatījos no balkona Brīvības ielā. Redzēju māsas, bet viņas neredzēja mani.
1990. gada svētki bija ārpus kārtas. Svētki laikā kopš tam ir bijuši 1993. gadā, 1998. gadā, 2003. gadā, 2008. gadā, 2013. gadā, 2018. gadā un 2023. gadā.
Skolēnu dziesmu svētki savukārt pēc 1960. gada notika sešreiz okupācijas laikā un septiņreiz laikā kopš tam, tajā skaitā tie, kuri notika šogad.
Bija žēl, ka pagājušajā piektdienā zibens trāpīja pa skaņu sistēmu stadionā, kur notika deju svētki. Dejotāji bija gatavi dejot arī bez skaņas, bet organizētāji nolēma pasākumu tomēr pārtraukt.
Es personīgi biju 1990. gada lielkoncertā un tautas deju uzvedumā, bet laikā kopš tam nekad tur neesmu devies. Pirmkārt, diezgan bieži tie sakrīt ar laiku, kad ciemojos pie māsām Amerikā.
Bet, otrkārt, kopkoru koncertos repertuārs parasti ir apmēram viens un tas pats. Turklāt no Mežaparka pēc koncerta projām tikt ir pilnīgs marasms.
Savukārt deju priekšnesumus es nespēju skatīties, jo tas, ko Latvijas grupas liek uz skatuves – tās nav tautas dejas. Organizētāji tās sauc par skatuves dejām, un tas ir pavisam kas cits.
Trimdā horeogrāfi radīja dejas atbilstoši senajiem principiem par tautas dejām. Sevišķi spilgta bija trupa Saules josta no Austrālijas, kuras dejas bija vienkārši fantastiskas.
Ceru, ka komentāra rakstīšanas dienā lielkoncerts aizgāja bez starpgadījumiem!
