Kārlis Streips: Jau rīt ap brokastlaiku visi Latvijas puiši nolems kļūt par meitenēm un otrādāk 0
Šogad 30. oktobrī mūsu republikas likumdevējā, 16 deputātes sievietes nobalsoja denuncēt Eiropas Padomes konvenciju par vardarbības novēršanu pret sievietēm.
Šīs kundzes bija starp 56 deputātiem, kuri balsoja par atteikšanos no konvencijas, bet viņas uzsveru tāpēc, ka balsojums principā Latvijas sievietēm pateica, ka Saeimai ir vienaldzīgs viņu liktenis un tas, vai viņas savā dzīvē saskaras ar vardarbību, kuru, iespējams, varēja arī novērst.
Tajā skaitā to starpā bija deputāte vārdā Ināra Mūrniece, kura pirms kļūt par deputāti kādu laiku bija Saeimas priekšsēdētāja, kā arī Latvijas aizsardzības ministre.
Pieļauju, šo amatu laikā Mūrnieces kundze bieži vien sastapās ar ārzemju līderiem, kuri nebūt nav priecīgi, ja kāda ES vai NATO dalībvalsts sāk atpakaļceļu no demokrātijas un cilvēka tiesību principiem.
Taču arī Ināra Mūrniece bez jebkāda sakarīga iemesla nolēma atteikties no starptautiskas konvencijas par sieviešu pasargāšanu no vardarbības.
Ja kas, Mūrnieces kundze gan uz pirmo, gan arī uz otro lasījumu bija jautājuma galvenā referente.
Diskusijās par atteikšanos no starptautiskās konvencijas, kuru ir parakstījušas teju visas Eiropas padomes dalībvalstis un ratificējis lielākais skaits no tām, izskanēja divi iegansti, kāpēc kāds gribētu tā kaut ko atbalstīt.
Pavisam muļķīgais iemesls bija saistīts ar faktu, ka konvencijā ir atrodami vārdi “sociālais dzimums.” No tā atsevišķi demagogi no pirksta izzīda domu, ka tas principā nozīmē, ka jau rīt ap brokastlaiku visi Latvijas puiši nolems kļūt par meitenēm un otrādāk.
Jo “sociālais dzimums,” iespējams, attiecas uz transpersonām, un kārtīgam latvietim tā kaut kas ir kategoriski nepieņemams.
Tādā gadījumā iespējams, ka šādi aktīvisti nepārzina pašas Latvijas vēsturi, tajā skaitā faktu, ka pati pirmā dzimuma maiņas operācija visā Padomju Sociālistisko republiku savienībā notika tieši okupētajā Latvijā.
Operāciju veica ārsts Viktors Kalnbērzs, un tā bija operācija, kuras ietvaros sieviete vēlējās tapt par vīrieti. Līdz ar to nav tā, ka transseksuālisms būtu kaut kas svešs un no citurienes ievazāts. Tepat mūsu dievzemītē bija pirmā šāda veida operācija.
Histērija par transpersonām, lieki teikt, neeksistē tikai mūsu valstī vien. Pērn priekšvēlēšanu laikā Amerikā Republikāņu partijas galvenais uzsvars kampaņas reklāmās bija konkrēti uz domu, ka ļaunprātīgi liberāļi vēlas visiem Amerikas cilvēkiem nomainīt dzimumu.
Galvenais kandidāts Tramps nenoguris apgalvoja, ka esot skolas Amerikā, kur no rīta uz skolu dodas puisis, kurš mājās pārnākot ir pārtapis par meiteni.
Tas, protams, ir kliedzošs absurds. Pirmkārt, skolas medmāsas birojā nav ķirurģisku iespēju. Otrkārt, transpersonas pārtapšana nav saistīta ar vienu operāciju, kurā kaut kas tiek nogriezts un kaut kas piestiprināts. Tas ir ilgstošs process ar hormoniem un cita veida terapiju.
Otrs arguments, kāds izskanēja Saeimas debatēs, bija par domu, ka Latvijas likumdošanā ja esot pietiekami daudz aizsardzības sievietēm, kuras, iespējams, atrodas smagā situācijā, un tāpēc nekāda ārēja konvencija nav vajadzīga.
Tādā gadījumā man būtu viens pamata jautājums. Latvijas Satversmē ir vesela atsevišķa nodaļa ar nosaukumu “Cilvēka pamattiesības.”
Nav tā, ka šī sadaļa tapa kopā ar pašu pamatlikumu. Satversmes sapulce pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā bija iecerējusi dokumentu ar divām daļām – vienu par valsts iekārtu un otru par cilvēka tiesībām.
Galu galā izrādījās, toreizējās “gudrās galvas” nespēja nonākt pie kopsaucēja par to, kādas tiesības būtu nodrošināmas un kam tās būtu vai nebūtu piešķiramas.
Otra Satversmes nodaļa tika noraidīta, un spēkā stājās tikai un vienīgi visai lakoniskā sadaļa par valsts iekārtu. Viena daļa par vispārējiem noteikumiem, sākot ar vārdiem “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”; viena par Saeimu, viena par Valsts prezidentu, viena par Ministru kabinetu, viena par likumdošanu, un viena par tiesām.
Atsevišķā nodaļa par cilvēka tiesībām pievienota vien 1998. gadā. Ja runa ir konkrēti par seksuālajām minoritātēm, 2005. gadā Saeima grozīja 110. pantu, lai noteiktu, ka vārds “laulība” ir definējams kā “savienība starp vīrieti un sievieti.”
Aizspriedumaini cilvēki laikā kopš tam Centrālajā vēlēšanu komisijā ir centušies savākt parakstus domai, ka minētais pants ir jāstiprina vēl vairāk.
Tas ir tāpēc, ka pēc tam, kad Satversmes tiesa pateica, ka likumdevējam vajag pieņemt likumu par partnerattiecībām, tajā skaitā viendzimuma pāriem, vairāki pāri devās uz Administratīvo tiesu ar mērķi pateikt lūk, mums ir kopīpašums, mums ir kaķis, mums ir bērni, arī mēs sevi uzskatām par ģimeni.
Vairākos desmitos gadījumu tiesa ir spriedusi jā, tā ir ģimene, un tai pienākas tajā pašā 110. pantā paģērētā aizsardzība ģimenei.
Galu galā ļoti negribīgi Saeima arī pieņēma ļoti šauru un neizteiksmīgu partnerattiecību likumu. Noteikumi par attiecību veidošanu un šķiršanu, un ar to apmēram viss ir pateikts.
Ja godīgi, nebūšu nemaz pārsteigts, ka aizspriedumu vāceles mūsu likumdevējā nolems pamēģināt atcelt arī to. Tā teikt – ja reiz esam pierādījuši, ka esam pāķu valsts, kurai starptautiski principi ir pie kājas, tad darīsim tā pēc pilnas programmas!
Par tiem starptautiskajiem principiem ir mans jautājums. Ja reiz nolemts, ka Stambulas konvencija nav vajadzīga tāpēc, ka Latvijas likumos it kā jau ir paredzēta visa vajadzīgā aizsardzība, vai no tā izriet, ka tāpēc, ka mūsu pamatlikumā ir nodaļa par cilvēka tiesībām, mēs arī varam iztikt bez ANO Cilvēka tiesību deklarācijas vai Eiropas Cilvēka tiesību konvencijas?
Ja kas, abos minētajos dokumentos ir atrodams vārds “sekss.” Kāds sekss? Normāls sekss, kurā džeks uzguļas virsū meitenei un viss notiek, vai varbūt kaut kas latviešu tikumīgajai sirsniņai šokējošs?
Varbūt aģitēsim par domu, ka drošības labad, vajag arī atteikties no ANO un Eiropas Savienības domām par cilvēka tiesībām?
Jo tāpat kā priekšteči Satversmes sapulcē pirms vairāk nekā simtu gadiem, mūsdienu “gudrās galvas” acīmredzot arī uzskata, ka ar tām cilvēka tiesībām nemaz tik vienkārši nav.
Būsim godīgi. Zaļajiem zemniekiem pagājušās nedēļas lēmums pārkāpt koalīcijas principus un balsot kopā ar dzintariskajiem bāleliņiem, Kremļa interešu aptekalētājiem, kādreizējā satiksmes ministra pašreizējo politiskā biznesa projektu, un to acīmredzot gadījuma rakstura politikāņu grupu, kuri savākušies zem jēdziena “apvienots” – tas nebija nekāds pārsteigums.
Pēc mazāk nekā gada mūsu dievzemītē kārtējo reizi būs parlamenta vēlēšanas, un nebūt nebūs pirmā reize, kad politikāņi nolemj vērsties pie tautas ar apgalvojumu, ka tiem galvenais ir pasargāt tautas “tikumu” un “tikumību.”
Man drusku šaubas par to, cik lielā mērā 2025. gadā šis “princips” joprojām ir aktuāls, jo atšķirībā, piemēram, no 9. Saeimas vēlēšanām 2002. gadā, kur radās tā varza, kurai bija izmisīgi vajadzīgi Latvijas Republikas pamatlikumā ierakstīt prastu homofobiju, mūsdienās ir dati, kuri rāda, ka pēc šādas attieksmes mūsu valstī varbūt nemaz tik liela pieprasījuma nav.
Jau minēju atkārtotos Administratīvas tiesas spriedumus par jēdzienu “ģimene.” Arī varu pateikt, ka tajos gadījumos, kad tā dēvētā “Latvijas vīru biedrība” ir centusies vākt parakstus par domu, ka Satversmi vajag grozīt atkal ar tekstu “savienība starp vīrieti un sievieti un nekādā gadījumā ne starp diviem pediņiem vai divām lezbām kā dažs grib iedomāties…” nekad nav tikts ne tuvu vajadzīgajam parakstu skaitam.
Ja kas, tas pats, kas ar faktu, ka viena no mūsu diženajām politiskajām partijām – nav ko slēpt, runa ir par Šlesera kārtējo politiskā biznesa projektu, nākamajā dienā pēc 14. Saeima sāka savu darbu, uzradās Centrālajā vēlēšanu komisijā ar prasību sākt parakstu vākšanu par Saeimas atlaišanu.
CVK darbinieki aktīvistiem pateica, ka patiesībā likumā ir ierakstīts, ka Saeimas sesijas pirmā gada laikā priekšlikumi par tās likvidēšanu nav akceptējami, bet tad, kad bija viens gads plus viena diena, censoņi bija atpakaļ un šoreiz prasība pēc parakstu vākšanas tika akceptēta.
Arī tur ne tuvu vajadzīgajam parakstu skaitam atļautā gada laikā netika.
Nekad īsti neesmu sapratis, kāds ir Aināra Šlesera galvenais funktieris politikā. Cita starpā viņš ir vienīgais cilvēks Latvijas vēsturē, kura dēļ atlaista Saeima un rīkotas ārkārtas vēlēšanas.
Laikā, kad viņš bija satiksmes ministrs, viens redzams lēmums bija par gados jaunas personas iecelšanu augstā administratīvā amatā tāpēc, ka censoņa tētis kādreiz bija strādājis kā Šlesera šoferis. To sauc par nepotismu. Ja kas.
Covid pandēmijas laikā Šlesers bija viens no vairākiem politikāņiem, kuri nolēma kāpt uz ambrazūrām ar apgalvojumu, ka visa pasaules zinātne ir sazvērējusies pret nabaga mazajiem latvietīšiem ar uzstājību, ka vajag sev plecā durt kaut kādu nezināmu šļuru, kuru droši vien ir izstrādājuši ļaudis, kuriem pats galvenais ir sadot pa kaklu tiem pašiem nabaga mazajiem latvietīšiem. Tajā skaitā Bils Geits un droši vien arī Džordžs Soross. Kāpēc gan ne?
Jūrmalā dzīvojošais Šlesers arī ir bijis visai svaidīgs attiecībā uz savu darba vietu valsts vai pašvaldību līmenī. 2009. gadā pēc desmitgades parlamentā nolemts kandidēt uz Rīgas domi ar solījumu, ka Latvijas galvaspilsētā obligāti tapšot radītas 50 tūkstoš jaunas darba vietas.
Lieki teikt, nekas tamlīdzīgs nenotika.
Mazliet vairāk nekā gadu, kāds pavadīts pašvaldības amatā, Ainārs Šlesers atkal pievērsās Saeimai un atkal tapa ievēlēts tur. Tā bija 10. Saeima, kura viņa personīgās vainas dēļ tapa padzīta ar mietu un ārkārtas vēlēšanās vēlētāji šīs jezgas galvenajam vaininiekam parādīja izteiktu pigu.
Kādu laiku Šlesera kungs pavadīja politiskajā trimdā, bet uz 14. Saeimas vēlēšanām viņš atkal sarosījās, un šoreiz fortūna uzsmaidīja un cilvēks atkal kļuva par deputātu.
Tas bija 2022. gada rudenī. Pērn rudenī deputāta Šlesera uzvārds atkal bija atrodams Rīgas pašvaldību vēlēšanu vienā no sarakstiem.
Pēc vēlēšanām, bija viens konkrēts politikānis, kurš gluži kā pašreizējais Amerikas prezidents Tramps apgalvoja, ka tajās notikusi masīva krāpšanās, kuras dēļ būtu nepieciešams anulēt rezultātus un rīkot jaunas vēlēšanas.
Tas bija Šlesers, un tas bija par spīti faktam, ka viņa tobrīd pārstāvētā partija galvaspilsētā izcīnīja vislielāko procentu balsu un līdz ar to vislielāko skaitu mandātu.
Saeimā tas noteikti bija liels atvieglojums, jo deputāts Šlesers bija no tiem, kuri ir gatavi pierakstīties uz dalību absolūti jebkurā sarunā par absolūti jebkuru likumprojektu absolūti jebkurā lasījumā un runāt visas atļautās 15 minūtes, jo deputātam dikti patika klausīties pašam savā balsī.
Nu šī attieksme ir aplaimojusi kolēģus Rīgas pašvaldībā. Tur tāpat kā 14. Saeimā attiecīgā partija dirn opozīcijā.
Lūk, kāpēc pagājušajā nedēļā “gudrās galvas” pavadīja 13 stundas ņemoties ap Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības novēršanu pret sievietēm. Pēc mazāk nekā gada būs vēlēšanas. Iespējams, spļaušana pasaules sabiedrībai acīs ir tieši tas, kas būs vajadzīgs, lai kādu no mūsu politiskajām partijām celtu saulītē.
Varbūt. Man personīgi gribas domāt, ka mēs vairs neesam tā valsts un sabiedrība, kurā galvenais katrās vēlēšanās ir citu cilvēku nicināšana un diskriminācija pret tiem.
Varbūt gluži tik knauzerīga mūsu tauta vairs nav.
Saeimas lēmums par izstāšanos no starptautiskas konvencijas tagad ir uz Valsts prezidenta galda, un viņš ir solījis to izskatīt ļoti rūpīgi.
Portālā Manabalss mērkaķa tempā savākti gandrīz 55 tūkstoši parakstu zem aicinājuma prezidentam šo brāķi likvidēt un piespiest referendumu par to.
Salīdzinājums šajā gadījumā nav ar Valda Zatlera lēmumu par 10. Saeimas likvidēšanu kā šķiru, jo tur korumpētības smaka bija kļuvusi pavisam neciešama.
Salīdzinājums ir ar Zatlera kunga priekšteci Vairu Vīķi-Freibergu, kura 2006. gada pašā nogalē no Saeimas saņēma sēriju grozījumu, kuros bija paredzēta valsts nacionālās drošības likuma pārkārtošana.
Konkrēti ar mērķi vārdā nenosauktām “trešajām personām” dot tiesības iepazīties ar nacionālās drošības dokumentiem par, piemēram, krimināllietām, kurās, iespējams, bija iesaistīts viens otrs politikānis.
Valsts prezidente grozījumus atmeta atpakaļ, cita starpā tāpēc, ka visai skaļus iebildumus pret tiem bija cēluši Latvijas partneri NATO aliansē, kur bijām iestājušies vien pāris gadu pirms tam.
Tur bija vajadzīgs Manabalss petīcijā piesauktais referendums. Savākts nepieciešamais parakstu skaits, un 2007. gada jūlijā tauta devās uz referendumu par politiskās šķiras patvaļu.
Galu galā referendumā kvorums nesavācās, bet tas bija lielā mērā tāpēc, ka pa to starpu “gudrās galvas” likumdevējā strīdīgos grozījumus bija atcēlušas, un līdz ar to referendums bija nevajadzīgs. Vienalga, gandrīz 340 tūkstoši vēlētāju devās uz iecirkni, un 96% no tiem toreizējai valdībai parādīja smuidri izstieptu rokas vidējo pirkstu.
Nezinu, ko nolems pašreizējais Valsts prezidents Rinkēvičs attiecībā uz šo jautājumu. Viņš pirms kļūšanas par valsts pirmo personu pārstāvēja Jauno Vienotību, kura pagājušajā nedēļā braši stāvēja Stambulas konvencijas sardzē, un turienes desmit sievietes visas nobalsoja pret konvencijas denuncēšanu.
Pieļauju, Rinkēviča kungam simpātijas ir tajā “pret” pusē. Bet būs gudri jāpadomā, vai vēlēšanu gadā pieļaut risku, ka paraksti nesavāksies un līdz ar to tauta būs pierādījusi, ka cilvēka tiesību jautājumi tai nav pietiekami svarīgi.
Tik daudz par pašmāju politiku un politikāņiem manā tēvzemē. Šonedēļ arīdzan pāris vārdu par to, kas patlaban darās manā dzimtenē.
Tur jau kopš šī gada 1. oktobra bijušas pārtrauktas valsts funkcijas tāpēc, ka turienes “gudrās galvas” nepaguva pieņemt nākamā gada valsts budžetu vai esošā budžeta pagarinājumu.
Vēl pirms tam, 20. septembrī, Kongresa apakšpalātas spīkers Maiks Džonsons paziņoja, ka viņa palāta dosies pārtraukumā, un šis pārtraukums šī komentāra rakstīšanas brīdī ir iestiepies sestajā nedēļā, kuru laikā deputātiem alga ir maksāta, bet viņi slinko.
Iemesls šai Konstitucionāli paredzētās iestādes iesaldēšanai ir tikpat muļķīgs, kā Starptautiskās konvencijas par vardarbības novēršanu pret sievietēm tāpēc, ka tekstā ir atrodami vidējam latvietīšu censonītim nesaprotamie un līdz ar to acīmredzot “bīstamie” vārdi “sociālais dzimums.”
Amerikas Kongresa gadījumā jautājums ir par nelaiķi Džefriju Epstīnu, kurš dzīvē bija pazīstams kā cilvēks, kuram patika gados jaunas meitenes. Tajā skaitā tādas, kuras vēl nebija sasniegušas pilngadību.
Epstīna kungs pirms pāris gadiem cietumā uztaisīja pašnāvību. Taču viņam bija dažādi dokumenti un faili, kuros bija visai rūpīgi pierakstīti visi tie, kuri bija piedalījušies viņa tusiņos un orģijās.
Laikā, kad Amerikas prezidents bija Džo Baidens, republikāni bļāva un brēca, ka Epstīna dokumentus vajag nodot atklātībā, jo sabiedrībai ir tiesības zināt, kuri no tās redzamākajiem dalībniekiem ir uzskatāmi par pedofiliem.
Partijas galvenais kandidāts pagājušā gada vēlēšanās arī par Epstīna dokumentiem runāja atklāti un ar domu, ka tur vajadzīga atklātība un dokumentu publicēšana.
Bet reiz kandidāts atkal kļuva par prezidentu, tonis mainījās. Kādā intervijā taujāts, vai viņš būs gatavs atklāt Epstīna dokumentus, prezidents atbildēja “Jā, nu varbūt jā, bet tur būs jābūt uzmanīgiem, jo tajos ir ļoti daudz nepatiesas informācijas (“fake news,” kas ir viens no šī cilvēka mīļākiem epitetiem).
Jo nepārprotams fakts ir tāds, ka daudzu gadu garumā Džefrijs Epstīns un Donalds Tramps bija tuvi draugi un sabiedrotie. Savulaik Tramps atklātā tekstā pateica, ka Epstīns ir foršs džeks, kurš Trampam labi patīk, tajā skaitā tāpēc ka viņiem abiem patīk daiļas sievietes, un Epstīna kunga gadījumā tās mēdz būt gados jaunas sievietes.
Donalda Trampa vārds un uzvārds Epstīna dokumentos ir atrodams atkārtoti un nepārprotami. Un tāpēc republikāņu spīkeram Kongresā šķiet, ka sešu nedēļu garumā ignorēt konstitucionālos pienākumus ir absolūti pieņemami.
Jo palātā patlaban ir savākti 217 paraksti petīcijai, kura forsētu atklātu balsojumu plenārsēdē par dokumentu atklāšanu vai neatklāšanu. Tas ir par vienu mazāk nekā vajadzīgs.
Un te mēs nonākam pie pierādījuma, ka republikāņi manā dzimtenē ir kļuvuši par fašistisku varzu.
Šogad 23. septembrī vienā no Arizonas štata apgabaliem bija ārkārtas vēlēšanas, jo iepriekšējais kongresmenis bija aizgājis mūžībā.
Uzvarēja viņa meita, tāpat kā tētis no Demokrātu partijas. Parasti tādos gadījumos zvērestu ievēlētais deputāts pieņem nākamajā dienā pēc ievēlēšanas tā, lai attiecīgā apgabala vēlētāji nepaliek bez reprezentācijas.
Šoreiz nē. Kopš vēlēšanu dienas pagājis gandrīz pusotrs mēnesis, un Kongresa spīkers ir konkrēti atteicies nodrošināt zvērestu, kurš kandidātei ļaus kļūt par deputāti.
Jo viņa ir teikusi, ka viņa būs 218. minētās petīcijas parakstītāja, un tas ir pats pēdējais, kas Kongresa līdz kliņķim fanātiskajam spīkeram ir vajadzīgs.
Un līdz ar to, bez jebkādas īstas vajadzīgas, Amerikas Savienoto Valstu Kongresa apakšpalāta jau krietni vairāk nekā mēneša garumā ir dīkstāvē.
Nepārtraukti apgalvo, ka pie vainas ir nevis viņi, bet gan Demokrāti, jo demokrātu prasības par budžeta lietām esot neracionālas un te nu jau tuvu šantāžai.
Bet man jau gribas domāt, ka demokrātiem šajā ziņā ir taisnība, un došu vienu konkrētu piemēru par to, kāpēc tas tā ir.
1939. gadā Amerikas valdība ieviesa tā dēvēto Papildu uztura atbalsta programma. Īsi sakot, tajos gadījumos kad kāda amerikāņu ģimene nepelnīja pietiekami daudz naudas, lai pabarotu ģimeni, valsts nāca palīgā ar subsīdiju.
Tā dēvētās “food stamps” vai “pārtikas kuponi” ļāva iegādāties papildu ēdienu ar mērķi novērst situāciju, kurā pasaules bagātākajā valstī bērni vakarā iet gulēt izsalkuši, jo pārtikas nav.
Šogad 1. novembrī finansējumus Papildu uztura atbalsta programmai beidzās. Un vairāk nekā 40 miljoni amerikāņu palika pie sasistas siles.
Kongress jau sen programmai paredzēja ārkārtas fondu, ar kuru finansēt subsīdijas arī tādā gadījumā, ja ierasto budžeta procesu kontekstā radusies aizkavēšanās.
Bet Amerikas prezidents ir paziņojis, ka viņam neesot tiesību šo fondu izmantot programmas finansēšanai tālāk.
Jo pašreizējā režīma galvenais lozungs attiecībā uz tautu ir: “Ļaunprātība ir galvenais.”
Sākot ar Amerikas viceprezidentu un turpinot ar zemāk stāvošām amatpersonām, amerikāņiem atkārtoti pateikts, ka tuvākajā laikā viņiem nāksies ciest. Nāksies ciest intensīvas sāpes, kuras kļūs vēl sliktākas.
Jo kaut kad neparedzamajā nākotnē Amerikas diženais prezidents Tramps sabiedrību iecels saulītē ar saviem tarifiem un saviem tirdzniecības kariem, un tad visiem būs daudz naudas un visi varēs dzīvot laimīgi.
Gribu piedāvāt jautājumu, ko vēlētāji Latvijā teiktu, ja viena no mūsu politiskajām partijām nākamgad priekšvēlēšanās nāktu ar galveno lozungu “ļaunprātība ir galvenais,” ar to nozīmējot, ka vajag likvidēt visas ģimenes atbalsta programmas pēc kārtas. Jo tas ir dārgs prieks – lai ģimenes pašas tiek galā!
Gribu ticēt, ka šādai partijai vēlēšanās rezultāts būtu ap leģendāru nulle koma nullpadsmit. Vēlētāji varbūt ir gatavi akceptēt arhaisku pieeju cilvēka tiesībām, it īpaši, ja tās var neattiecināt uz citiem, kuri vēlētājam šķiet neadekvāti esam.
Bet pamēģini vidējam latvietim atņemt pensiju vai bērnu pabalstu, un tad gan lāpas tiks aizdedzinātas un cilvēki sāks protestēt!
Amerikā nelaime lielā ir apstāklī, ka tur ir tikai divas politiskas partijas, un viena no tām patlaban ir pilnībā nobraukusi no racionalitātes ceļa un pa tiešo iekšā grāvī.
Tas ir tāpēc, ka pie galvenās teikšanas Baltajā namā ir notiesāts noziedznieks ar demenci, kuram likums un Konstitūcija ir pilnībā pie pakaļas. Viņš var rīkoties kā vien viņam labpatīkas.
Tajā skaitā izveidojot nacistu Gestapo līdzīgu slepenpoliciju, kura dodas Amerikas ielās medīt “noziedzīgus migrantus,” kuri bieži vien izrādās pavisam nevainīgi un bieži vien Amerikas pilsoņi un nevis migranti.
Izveidota Staļina Gulagam līdzīga koncentrācijas nometņu sistēma, kurā šos nelaimīgos pazudināt ar galiem.
Šajā kontekstā Amerikas prezidents valsts lielākajās pilsētās ir iesūtījis bruņotos spēkus, jo viņa slimajā prātā pilsētas, kurās pie teikšanas ir Demokrātu mērs un padome, noziedzība ir pilnībā ārpus kārtas un pilsēta principā deg zilās liesmās.
Nekur tas tā nav, bet Amerikas prezidentam tā liekas, un tāpēc bruņotie spēki, lai arī Konstitūcijā ir melns uz balta pateikts, ka Amerikas bruņotos spēkus iekšzemes lietu kārtošanai lietot nedrīkst.
“Varu sūtīt armiju, jūras spēkus, gaisa spēkus un desantspēkus, un nevienai tiesai un nevienam citam nebūs tiesību pret to iebilst” – tā Amerikas prezidents nesen skaidroja žurnālistu priekšā.
Vai zināt, patiesībā man negribas šo kadru salīdzināt ar Hitleru un Staļinu, lai arī cik autoritāri noskaņots viņš būtu vai nebūtu.
Patiesībā no vēstures labākais analogs pašreizējam ASV prezidentam ir kādreizēja Francijas daiļava Marija Antuanete, kura vislabāk ir pazīstama ar domu, ja tautai maizes nav, tad tauta var ēst kūkas un eklērus. Visticamāk Marija nekad tā neteica, bet tas ir iegājies apritē.
Pagājušajā mēnesī Amerikas prezidents pavadīja desmit dienas tūrē pa Āziju, kur viņš baudīja visu to, ko viņš nesaņem mājās – nekritisku cieņu un godu tikai tāpēc ka viņš ir prezidents.
Tajā skaitā Dienvidkorejā Amerikas prezidentam uzdāvināta sena zelta kroņa reprodukcija, lai atzīmētu tā nēsātāja ciešām saitēm ar dievu.
Savukārt pašmājās Donalds Tramps pilnīgi bez jebkādas atļaujas vai tiesībām lika nojaukt vienu no Baltā nama vēsturiskajiem spārniem tāpēc, ka uz attiecīgā zemes pleķa Amerikas prezidents ir nolēmis uzbūvēt lepnu un greznu telpu ballēm un cita veida tusiņiem.
Projekts, kurš maksās varbūt 200, varbūt 300, varbūt 350 miljonus dolāru. Intervijās Amerikas prezidents ir apgalvojis ka visi viņa priekšteči to vien gribēja, kā lielu balles telpu ārpus Baltā nama sienām.
Tās, protams, ir kārtējās muļķības no cilvēka, kuru vārdi “patoloģisks melis” pat nesāk aprakstīt.
Taču Marijai Antuanetei gribas balles telpu un tāpēc balles telpai būt.
Turklāt Marijai Antuanetei konkrēti nupat aizgājušajās brīvdienās, kad 40 miljoniem amerikāņu tika pateikts, ka uztura papildināšanas programma tiem nav vajadzīga, bija cita lieta, par kuru dižoties publikas priekšā.
Baltajā namā, lūk, bija izremontēta viena no tualetes telpām. Ar marmoru un zeltu un visu, kas Marijai Antuanetei liekas vajadzīgs.
Brīvdienās savā soctīklā Marija nopublicēja pārdesmit fotogrāfiju, kurā bija redzami šī remonta rezultāti.
Un ar to arī pabeigšu šīs nedēļas komentāru. Amerikas prezidents ir cilvēks, kurš grib savu tautu apmētāt ar kakām. Pirms pāris nedēļām viņš savā soctīklā izplatīja mākslīgā intelekta radītu video, kurā viņš bija redzams kā Gaisa spēku pilots, kurš no savas lidmašīnas nudien sabiedrību apmētā ar fekālijām.
Tāpēc laikam vajadzīga vulgāri grezna tualetes telpa.
Jo Amerikas iedzīvotāju dzīve šī režīma ietvaros katru dienu pasliktinās.
Bet Marija Antuanete uzskata, ka viņu rīcībā joprojām ir eklēri, tāpēc – kāda problēma?
Nākamgad rudenī Amerikā paredzētas Kongresa vēlēšanas, kurās teorētiski tautai būs iespēja šim marasmam pateikt nē.
Republikāņi ir darījuši visu iespējamo, lai nodrošinātu, ka vēlēšanas nebūs ne godīgas, ne brīvas, ne demokrātiskas. Viņi jau ir runājuši par bruņoto spēku nosūtīšanu vēlēšanu iecirkņu “monitorēšanai,” bet tikai tajos reģionos, kur dzīvo daudz demokrātu, lai būtu iespējams pēc vēlēšanu noslēguma apgalvot, ka ir bijusi baisa krāpšanās un rezultāti līdz ar to nav uzticami.
Vēlēšanas arī notiek mūsdienu Kremļa barbara valstī un viņa pakalpiņa valstī Baltkrievijā, lai attiecīgais fīrers labticīgai tautai iekšzemē un ārzemēs var pateikt lūk, lūk, arī pie mums ir demokrātija.
Nekad savos gados nebūtu domājis, ka arī Amerikas Savienotās Valstis kļūs par teritoriju, kurās vēlēšanas ir tikai un vienīgi fikcija.
Bet uz to patlaban Republikāņu partija velk.
Vai zināt? Šajā ziņā laikam jāsaka, ka mūsu pašu politikas lielais “buldozers” ir iesācējs un nezinītis. Negribu viņam dot padomu par to, kā Latvijas demokrātiju graut vēl tālāk.
Un tāpēc patlaban un tik tiešām: Viss.
