Kārlis Streips: “Rīgā kādreizējie tumsas spēki ir dikti sacerējušies, ka pēc četriem gadiem trimdā tiem izdosies atgūt varu un atjaunot korumpēto sistēmu” 0
Nu, ko. Kārtējo reizi Eirovīzijas Dziesmu konkurss bijis un izbijis. Pats pirmais, ko par to gribu pateikt, ir fakts, ka konkurss ir kļuvis vienkārši absurdi garš. Aizvakar fināls ilga četras stundas un vienpadsmit minūtes, un gribu pieļaut, zālē fani bija sajūsmā visu to stundu garumā, mēs vienkāršie ļaudis pie saviem televizoriem tik ilgi ganīties nevaram. Es biju gultā jau pēc 11.30, jo nākamajā rītā bija jāasistē dievkalpojumā un bija jāizguļas. Absolūti neņemu ļaunā faktu, ka pēc 2013. gada Latvijas televīzija man atņēma procesa komentēšanas darbu. Sēdēt mazā telpiņā LTV mājā Zaķusalā līdz pustrijiem naktī? Ja Tomam Grēviņam un Marijai Naumovai tur bija labi, tad prieks par viņiem. Ne vairs priekš manis.
Manuprāt 13. vieta dziesmai, kura dziedāta latviešu valodā, bija sakarīga. Vien vienreiz citureiz kāds Eirovīzijā ir dziedājis latviešu valodā. Ivo Fomins un Tomass Kleins 2004. gadā, kad pirmoreiz Eirovīzijā bija pusfināls. Fomins un Kleins palika 17. vietā no 22 priekšnesumiem pusfinālā. Togad konkursā triumfēja ukrainiete Ruslana ar ugunīgo dziesmu par trakām dejām.
Man personīgi Tautumeitu dziesma kā tāda īpaši pie sirds negāja, bet gribu gan atzīt, ka meitenes milzīgi piestrādāja pie sava priekšnesuma. Ilgus gadus tas, kas tika demonstrēts uz skatuves Ventspilī vai Rīgā Supernovas kontekstā, viens pret vienu pārcelts uz Eirovīzijas milzīgo skatuvi, kur mūsu mākslinieki vienkārši pazuda. Sevišķi tas tā bija ar grupu PER. Dziesmai ne vainas, bet pieticīgs skatuves noformējums un pusfinālā 2013. gadā puiši palika pēdējā vietā ar tikai 23 punktiņiem no tautas.
Par Tautumeitām tā teikt nevar. Skatuves dizains bija dramatisks, meiteņu savstarpējā sadziedāšana un harmonijas – ne vainas. Zinu, ārvalstīs bija ļaudis, kuri dzirdēja vārdus “bur man, bur man” un saklausīja vārdu “woman” angļu valodā, kas protams dziesmas nozīmi pamatīgi mainītu.
Sestdien paguvu noskatīties austrieša priekšnesumu un atceros padomājis, o, jā, tam ir cerības nudien. Mākslinieks JJ ir kontrtenors Austrijas nacionālajā operā, un viņa dziesma bija dramatisma pilna ne tikai ar vareno balsi, bet arī ar elektronikas efektiem, kas nudien radīja iespēju, ka puisis dzied uz grimstoša kuģa.
Otru gadu pēc kārtas Eirovīzijā ir triumfējis gados jauns vīrietis ar specifisku personīgo identitāti. Ilgus gadus es iebildu pret domu, ka Eirovīzija principā ir geju pasākums, jo mākslinieku starpā tas tā nekad nav bijis. Taču pērn uzvarētājs Nemo no Šveices sevi apraksta ar vārdu “nebinārs,” kas nozīmē sevi uzskatīt kaut kur starp puisi un meiteni.
Šogad uzvarētājs JJ ir teicis, ka viņš ir “kvīru” kopienas dalībnieks. Preses konferencē pēc uzvaras mākslinieks teica, ka viņš cer, ka nākamgad konkurss būs Vīnē, viņš un Končita Vursta (bārdainais vīrietis garā sarkanā kleitā, kurš uzvarēja 2014. gadā) būs vakara vadītāji, un pasākums tiks rīkots konkrētā arēnā, jo netālu no tās dzīvo JJ romantiskais draugs, kurš arī ir puisis.
Labi. Gejiem Eirovīzijā mēdz klāties visai labi. Teiksim tā.
Vēl viena doma par šī gada Eirovīziju. Otrajā vietā bija Izraēlas pārstāve, kura teicās esam to starpā, kuri bija koncertā Izraēlas dienvidos aizpērn oktobrī, kad tur uzradās teroristi no Hamās organizācijas, apslaktēja 1200 cilvēku un sagrāba vairākus simtus kā gūstekņus. Dziedātāja Juvala Rafaela todien izglābās, un viņas dziesma aizvakar bija par tur piedzīvoto.
Gaidīju redzēt, vai viņas priekšnesuma laikā zālē būs ūjināšana, jo laikā pirms konkursa bija ļoti daudz cilvēku, kuri aicināja Izraēlu izslēgt sakarā ar genocīdu, kādu tur valdošais režīms jau sen ir veicis Gazas joslā un ne tikai. Līdz pēdējam brīdim, kad paziņots tautas balsojums austrietim, Rafaela bija pirmajā vietā. Tā radot jautājumu, vai tiešām nākamgad Eirovīziju rīkot valstī, kuras premjers ir krimināli apsūdzēts un līdz kliņķim korumpēts kadrs, kurš turklāt arī ir starptautiski apsūdzēts kara noziegumos un noziegumos pret cilvēci.
Tiesa, laika gaitā Eirovīzija rīkota diktatoriskajā Azerbaidžānā, kura nojauca milzīgu skaitu mājvietu, lai uzbūvētu jaunu arēnu, kā arī līdz kliņķim diktatoriskajā Krievijā 2008. gadā, kad uzvarēja Dima Bilans. Nezinu, vai tādā kontekstā koncerts diktatoriskā Izraēlā būtu solis par tālu.
Attiecībā uz Izraēlu un genocīdu, nupat aizgājušajās brīvdienās bija viens no lielākajiem uzbrukumiem Gazā kopš konflikta sākuma pirms pusotra gada. Oficiālā Telaviva tūdaļ sāka dievoties, ka uzbrukts tikai un vienīgi teroristiem un viņu mērķiem, esot no trases novākti pāris desmiti teroristu. Bet arī nācies klusiņām un pieticīgi atzīt, ka šajā procesā apslaktēto civilistu skaits droši vien bija tā ap 200.
Tā tas ir bijis visu laiku kopš šī barbarisma sākuma. Oficiālā Izraēla allaž ir teikusi, mērķis ir iznīcināt Hamās organizāciju un panākt visu pirms pusotra gada sagrābto gūstekņu atbrīvošanu.
Uzbrukts vietai, kur it kā ir paslēpies terorists un paralēli nogalināti padsmit civilisti. Bieži vien apgalvots, ka terorists ir paslēpies slimnīcas pagrabā, un tas nekas, ka bombardējot pagrabu arī tiek sagrauta pati slimnīca.
Nogalināto palestīniešu civiliedzīvotāju skaits jau kādu laiku ir bijis pāri 50 tūkstošiem. Gandrīz pilnībā sagrauta Gazas joslas veselības aprūpes sistēma, un ārsti no visas pasaules, kuri tur ir darbojušies, ir stāstījuši par maziem bērniem ar šautu brūci galvā. Par cilvēkiem ar zaudētiem ķermeņa locekļiem, kā arī par daudziem bērniem, kuri vienkārši nomirst badā, jo visa konflikta garumā ar dažiem izņēmumiem Izraēlas režīms arī ir bloķējis visa veida humanitāru palīdzību.
Nupat brīvdienās kabinets Telavivā klusiņām nobalsoja daļēji atjaunot humanitāro palīdzību Gazā. Lēmums pieņemts bez balsojuma, jo kabinetā ir patiešām radikāli kretīni, kuri uzskata, ka Gazas josla principā ir jānoslauka no zemes virsas.
Šis nav jauns jautājums. Jau kopš Izraēlas izveidošanas 1947. gadā palestīnieši, kuri attiecīgajā teritorijā bija dzīvojuši kopš senlaikiem, principā palika pie sasistas siles.
Daudzu gadu garumā starptautiskā kopiena centās atbalstīt kaut kādas palestīniešu kvazivalstiņas izveidošanu Gazas joslā un Izraēlas sen un nelikumīgi okupētajā Rietumkrastā.
Izraēla nekad tā kaut ko nav gribējusi. Papildus genocīdam Gazā, tā jau labu laiku arī ir uzbrukusi palestīniešu ciematiem Rietumkrastā, tos nojaukusi un tur cēlusi jaunus ciematus migrantiem no Izraēlas. Migranti mēdz būt ļoti kareivīgi noskaņoti par domu, ka Rietumkrasts ir teritorija, kuru kaut kad pirms daudziem tūkstošiem gadu pats Dievs esot apsolījis ebrejiem, un līdz ar to arābiem minētajā teritorijā nekādu tiesību nav.
Tam pa vidu ir amerikāņu pērn novembrī ievēlētais kadrs, kuram par situāciju Tuvajos Austrumos ir interese tikai tiktāl, ka turienes bagātie imami un šeihi ir viņa tipa cilvēki. Pagājušajā nedēļā Amerikas prezidents bija Saūda Arābijā un pret turienes absolūto diktatoru nudien izturējās kā kautrīga meitene, kura mēģina ielenkt puisi.
“Tu man dikti patīc,” tā Amerikas prezidents paziņoja Saūda Arābijas diktatoram. “Varbūt pat pārāk daudz. Tāpēc es tev tik ļoti daudz esmu devis. Varbūt pārāk daudz devis.”
Saūda Arābijas diktators sēdēja un smaidīja. Tāpēc, ka viņš zināja, ka aizkulisēs Amerikas prezidents ir gatavs apstiprināt vēl vairāku simtu miljonu dolāru vērtē ieroču piegādāšanu Tuvo Austrumu lielvalstij. Plus vēl šis nav tas amerikānis, kurš centīsies braukt augumā par krasiem un masīviem cilvēka tiesību pārkāpumiem Saūda Arābijā. Pašreizējais Amerikas prezidents nav tas, kuram cilvēka tiesības šķiet interesantas un atbalstāmas.
Attiecībā uz Gazas joslu, Amerikas prezidents jau pirms kāda laiciņa paskaidroja savas domas par joslas nākotni. Amerikai vajag to pārņemt savā kontrolē, jo prezidents tur ir iecerējis skaistas pludmales un dzīvokļus bagātniekiem un kazino un restorānus un visu pārējo, kas Gazu padarīs “veiksmīgu.”
Amerikas prezidents nekad nav paskaidrojis, kāda vieta šajā fantāzijā ir pašiem palestīniešiem. Hamās jau pateica, ka josla nav kaut kāda prece, kura izlikta uz veikala plaukta vairāksolīšanai. Un pašiem palestīniešiem nav kur mukt. Turpat Gazas joslā viņi ir dzimuši un auguši. Un vispār, ja Izraēla turpinās pret viņiem izturēties ar agresiju un barbarismu, teroristu skaits joslā tikai un vienīgi pieaugs.
Centrāla nelaime palestīniešiem ir apstāklī, ka Telavivas barbara vienīgais mērķis šajā sāgā ir sargāt pašam savu politisko pakaļu. Jau pasen pret barbaru izvirzītas smagas apsūdzības korupcijā, un ir skaidrs, ka tikai premjerministra amats viņu glābj no aresta un cietuma.
Ja tādam cilvēkam svaru kausā ir viņa nākotne vienā pusē un 200 palestīnieši, lielākoties sievietes un bērni, kuri apslaktēti tāpēc, ka Izraēla “medī teroristus,” tad nav nekādu šaubu, kurā virzienā šie kausi nosvērsies.
Oficiāli rietumi turpina uzturēt domu, ka vajag divas kaimiņvalstis Izraēlu un Palestīnu, kuras turpmāk dzīvos mierā un saticībā un draudzībā.
Pie pašreizējā režīma Telavivā šis sapnis varbūt vēl nav pilnībā apglabāts, bet slims un vārgs tas ir nudien.
Šonedēļ arī gribu parunāt par vairākām valstīm Eiropā, kurās vēlētājiem dota izvēle starp kandidātu, kurš atbalsta Eiropu un civilizāciju, un kandidātu, kurš atbalsta ciešākas saites ar Kremļa fašistu un iebilst pret tālākas palīdzības sniegšanu viņa apkarotajai Ukrainai.
Galvenā valsts šajā stāstā ir Rumānija. Tur pērn novembrī bija vēlēšanas, kurās vislabākie rezultāti bija nudien aptrakotam populistam, kurš bļāva par Eiropas neadekvātumu un par vajadzību pārtraukt visu palīdzību Ukrainai.
Kremļa fašista atbalsts šim cilvēkam bija automātisks un tik acīmredzams, ka Rumānijas Konstitucionālā tiesa rezultātus atcēla pavisam un populistiskajam kandidātam aizliedza kandidēt vēlreiz.
Rumānijas populisti piemeklēja citu, varbūt mazliet mazāk bļaustīgu kadru, kurš šogad 4. maijā pirmajā kārtā izcīnīja mazliet vairāk par 40 procentiem balsu. Otrajā vietā bija Bukarestes mērs, kurš nav bļaustīgs populists.
Vakar bija otrā kārta. Ja pirmajā kārtā populists saņēma par 1,8 miljoniem balsu vairāk, tad otrajā kārtā Bukarestes mēram bija par 900 tūkstošiem balsu vairāk nekā populistam. Tajā skaitā tam kandidātam, kurš stingrāk stāvēs pret Amerikas prezidentu un viņa ekscesiem.
Polija. Valsts prezidenta vēlēšanu pirmā kārta ar izvēli starp patlaban valdošās partijas kandidātu un kādreizējā režīma kandidātu, un kandidātu no ironiski nosauktās “Likums un tiesiskums” partijas, kura Polijā saimniekoja desmit gadu garumā.
Valdošās partijas kandidāts ir Varšavas mērs, un viņš vakar saņēma 31,4% balsu. Kādreizējā režīma pārstāvis ir vēsturnieks, kurš saņēma 29,5% balsu. Zem iepriekšējā režīma Polija bija uzticams balsotājs pret Eiropas Savienības kopējām interesēm. 2013. gadā oponenti izcīnīja vairākumu parlamentā, bet prezidents joprojām bija no režīma partijas un viņš tāpēc bloķē daudz no tā, kuru oponenti ir iecerējuši.
Nu 1. jūnijā būs vēlēšanu otrā kārta, un arī poļiem būs iespēja izvēlēties kandidātu, kurš atbalsta poļu tautas intereses, un tādu, kurš fano par Kremļa fašistu un viņa draudziņu Vašingtonā.
Portugālē brīvdienās bija ārkārtas vēlēšanas tāpēc, ka iepriekšējās vēlēšanās portugāļi parlamentā ievēlēja vairākas savstarpēji kašķīgas partijas. Rezultāts bija mazākuma valdība, kuru nesen opozīcijai izdevās gāzt, un tā rezultātā valsts prezidents atlaida Nacionālo asambleju un izsauca ārkārtas vēlēšanas.
Vakar notika apmēram tas pats. Portugāles parlamentā ir 230 mandātu, un vislielākais mandātu skaits bija 89 Sociāldemokrātiem. Partijas līderis un premjers tūdaliņ paziņoja, no tā izriet, portugāļi grib to pašu valdību un to pašu premjeru. Tas, protams, būs atkarīgs no koalīcijas sarunām un no tā, vai šoreiz izdosies atrast variantu ar vairākumu Nacionālajā asamblejā.
Mums šeit Latvijā pavisam drīz būs pašvaldību vēlēšanas. Ja tas notiks atbilstoši “tradīcijai,” tad līdz iecirkņiem aizvilksies knapi trešā daļa vēlētāju vai mazliet vairāk par to.
Par to žēl, jo konkrēti Rīgā kādreizējie tumsas spēki ir dikti sacerējušies, ka pēc četriem gadiem trimdā tiem izdosies atgūt varu un atjaunot līdz kliņķim korumpēto sistēmu, kāda pastāvēja desmit gadu garumā zem tā dēvētā Ušmerika tandēma kontroles.
Par visu vairāk atcerēsimies, ka tā varza 2020. gadā izrādījās tik ļoti korumpēta un nekompetenta, ka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram nācās vispirms no amata atstādināt mēru. Pēc tam izrādījās, ka bez viņa attiecīgās partijas bija pilnībā kā no laivas izmestas, un rezultāts bija domes atlaišana un ārkārtas vēlēšanas, kuru rezultātā Rīgas domnieki šajā sasaukumā ir strādājuši mazliet ilgāk, nekā tie, kuri ievēlēti kārtējās vēlēšanās nākamajā 2021. gadā.
Ceru, ka neesmu vienīgais, kurš uzskata, ka tā nav varza, kurai uzticību atjaunot. Kaut kur savos visdziļākajos sapņos arī ceru, ka Ventspils iedzīvotāji šogad beidzot izlauzīsies no sava Stokholmas sindroma sakarā ar krimināli sen apsūdzēto un nu jau labu laiku krimināli notiesāto kadru, kurš tur ir saimniekojis kopš PSRS laikiem.
Droši vien ventspilnieki tik drosmīgi nebūs. Bet attiecībā uz Rīgu man cerības šo komentāru rakstot vēl nav pazudušas.
