Kārlis Streips: “Manā uztverē Romas katoļu baznīca ir bijusi grēcīga baznīca” 0
Šogad 8. maijā Romas katoļu baznīcas kardināli ievēlēja jaunu pāvestu pēc pāvesta Franciska aiziešanas mūžībā.
Viņa vārds ir Roberts Prevosts, un viņš ir dzimis tajā pašā pilsētā, kur es – Čikāgā. Pēc ievēlēšanas viņš pieņēma pāvesta Leona XIV vārdu.
1977. gadā Prevosts kļuva par mūku Augustīna ordenī, un par priesteri viņu ordinēja 1982. gadā. No 1985. gada līdz 1986. gadam un tad atkal no 1988. līdz 1989. gadam, viņš strādāja kā misionārs Peru Dienvidamerikā.
Tur Prevosts kļuva par priesteri, diacēzes pārstāvi, skolotājs seminārā un administrators.
No 2001. gada līdz 2013. gadam, Roberts Prevosts bija Augustīna ordeņa līderi, bet 2015. gadā viņš atgriezās Peru kā Čiklajas bīskaps.
2023. gadā pāvests Francisks Prevostu iecēla kā bīskapu diacēzes vadītāju, kā arī par pāvesta pārstāvi Latīņamerikā, un tajā pašā gadā Francisks viņu iecēla kardināla kārtā.
Prevosts ir Amerikas pilsonis pēc dzimšanas un Peru pilsonis pēc naturalizācijas. Līdz ar to, pāvests Leons XIV kļuva par pirmo pāvestu no Amerikas, kā arī otrs pāvests no Dienvidamerikas.
Leona vārdu Prevosts pieņēma tāpēc, ka pāvests Leons XII, kurš amatā bija no 1878. līdz 1902. gadam, bija ievērojams reformu atbalstītājs. Viņš izveidoja sociālu mācību Katoļu baznīcā.
Māte Robertam Prevostam bija bibliotekāre, bet tēvs – ASV jūras spēku veterāns. Tēvs vēlāk kļuva par skolas pārraugu turpat Ilinoisā. Jaunajam pāvestam ir divi gados vecāki brāļi Luiss un Džons.
Prevosta tēvs bija itālis un māte francūziete. Vectēvs mātes pusē bija dzimis Hispaniolā, bet māte – Ņūorleānā.
Bērnības laikā Roberts gāja katoļu skolā, dziedāja korī un darbojās kā altāra zēns. No bērnības viņš cerēja kļūt par priesteri.
Vidusskolā Roberts Prevosts saņēma uzslavu par akadēmisku izcilību, rediģēja semināra gadagrāmatu, kā arī bija skolēnu padomes sekretārs.
Augstskolā Roberts gāja Vilanovas universitātē, kur viņš saņēma bakalaura grādu matemātikā, un tad vēlāk no Katoļu teoloģiskās savienības saņēma maģistra grādu teoloģijā.
Studiju laikā Prevosts mācīja fiziku un matemātiku katoļu skolā Čikāgā. 1987. gadā sekoja doktorāts kanona likumdošanā no svētā Tomasa pāvesta universitātes Romā.
Disertāciju viņš rakstīja par vietējo priesteru lomu Augustīna ordenī. Vilanovas universitāte viņam piešķīra goda doktora grādu 2014. gadā.
Priestera ordinācija Robertam Prevostam atkal bija Romā. Pēc doktora grāda iegūšanas viņš devās uz Peru. Viņš bija veiksmīgs aicinot peruiešus kļūt par priesteriem. Kad Peru sāka niknoties par bēgļiem no Venecuēlas, Prevosts tos aizstāvēja.
Alberto Fudžimori prezidentūras laikā Prevosts skarbi kritizēja valsts bruņoto spēkus, kuri bija nogalinājuši neskaitāmi daudz cilvēku. Reizēm viņš uz attālām vietām jāja uz zirga. Viņš aizstāvēja peruiešu cilvēka tiesības un nosodīja marksistisko partizānu grupu Spīdošais ceļš.
Kā ordeņa vadītājs, Prevosts tur pavadīja divus sešu gadu termiņus. Viņš palīdzēja izveidot Augustīnu klosteri.
2014. gadā pāvests Francisks Prevostam piešķīra bīskapa pakāpi, un pirms uzņemt šo amatu, viņam bija jākļūst par naturalizētu Peru pilsoni.
Prevosts Peru darīja visādas lietas, tajā skaitā darbojoties Peru episkopāļu konferencē. 2021. g. martā viņam bija privāta tikšanās ar Francisku, un radās baumas, ka viņam varētu būt jauna loma Čikāgā vai Romā.
Peru aktīvisti bīskapu apsūdzēja nevērībā pret seksuālu uzmākšanos mazgadīgiem peruiešiem.
Diacēze savukārt teica, ka bīskaps bija ievērojis visas nepieciešamās procedūras.
Prevosts aicināja upurus sazināties ar likumsargiem un allaž pauda atbalstu tiem, kuri tā darīja, bet arī citiem upuriem.
2023. gadā Roberts Prevosts paaugstināts arhibīskapa kārtā, un, kad Francisks viņu aicināja pārcelties uz Romu, viņš vispirms teica, ka labprātāk paliktu Peru, bet galu galā viņš aicinājumu pieņēma.
Par kardinālu Roberts Prevosts kļuva 2023. gada septembrī, un Francisks viņu iecēla komisijas vadībā, kura vērtēja priesterības kandidātus visā pasaulē. Tāpēc viņš tikās ar ļoti daudziem katoļu cilvēkiem un līderiem, un šī redzamība ļoti iespējams bija iemesls, kāpēc daudzi kardināli viņu atbalstīja pāvesta amatam.
Laikā pirms 2025. gada konklāva neviens īsti neuzskatīja, ka kardinālam no Amerikas būtu īpaši daudz izredžu. Baznīca raizējās, ka tas palielinās Savienoto Valstu ģeopolitisko spēku. Bija arī fakts, ka trīs pāvesti pēc kārtas – Jānis Pāvils II, Benedikts XVI un Francisks nebija itāļi. Viņi nāca no Polijas, Vācijas un Argentīnas.
Doma bija tāda, ka kardināli vēlēsies atgriezties pie itāļiem. Laika gaitā no 267 pāvestiem 217 ir bijuši itāļi.
Taču vienalga konklāvs ievēlēja Robertu Prevostu no Amerikas. Francisks iecēla apmēram 80 procentus kardinālu, kuri piedalījās konklāvā, un vēstīts, lai gan oficiāli, ka viņš klusu bija ieteicis ievēlēt tieši Prevostu. Bija vajadzīgi četri balsojumi divu dienu laikā, pirms virs Vatikāna parādījās baltie dūmi.
Salīdzinot, pāvestu Francisku ievēlēja piektajā balsojumā, un viņa priekšteci Benediktu ceturtajā balsojumā.
Jānim Pāvilam II bija vajadzīgi astoņi balsojumi, lai kļūtu par pāvestu.
Visgarākais konklāvs bija ļoti sen 1268. gadā, kad bija liels strīds starp Romas Katoļu impēriju un Francijas karali. Galu galā bija vajadzīgi trīs gadi, pirms ievēlēja kompromisa kandidātu, kurš kļuva par Gregoriju X.
Mūslaikos garākais konklāvs bija 1903. gadā, kad bija vajadzīgas piecas dienas, lai nonāktu pie Pija X.
Senāk, 1740. gadā, Benediktu XIV ievēlēja tikai 182. dienā un 255. balsojumā. Otrs garākais konklāvs bija 1691. gadā, kad ievēlēts Inocents XII. Tur bija vajadzīga 151 diena un arī vairāki simti balsojumu. Galu galā kardināli nonāca pie viņa lielākoties tāpēc, ka vasara bija karsta, un konklāvā karstums bija nepanesams.
Romas katoļu baznīcas pirmsākumi ir pašos kristietības pirmsākumos. Bībelē Jēzus vienā brīdī svētajam Pēterim saka vārdus “tu būsi tas akmens, uz kura es celšu savu baznīcu.” Romas katoļu tradīcijā ir pārliecība, ka tieši Pēteris bija pirmais Romas bīskaps un tātad – pāvests. Viņš it kā amatā esot stājies ap 30. gadu, un baznīcas vēsturē atzīmēts, ka pirmo pāvestu pēc viņa ievēlēja 64. gadā mūsu ērā.
Pirmajos gadsimtos baznīca bija visai neorganizēta. Romas imperators Konstantīns kristietību padarīja par impērijas oficiālo reliģiju 330. gadā, un nākamo gadsimtu laikā bija vairāki konsīliji, kuru laikā baznīca izstrādāja savus pamatnoteikumus. Sevišķi būtisks bija Nīkajas konsīlijs 325. gadā, kad noteikti pirmie baznīcas likumi, kā arī metode, ar kuru aprēķināt Lieldienu datumu (pamatā ir mēness ritējums). Tāpat izstrādāts Nīkajas ticības apliecinājums, kuru joprojām baznīcas izmanto ceremoniālos gadījumos.
Agrīnajos viduslaikos Romas katoļu baznīcā notika šķelšanās, kuras laikā no 1378. līdz 1417. gadam bija konkurējoši pāvesti Romā un Aviņonā.
Agrīnajos viduslaikos baznīca arī devās krusta karos. Livonijas bīskaps Alberts atbilstoši leģendai 1201. gadā bija Rīgas dibinātājs. Viņa laikā arī sākta Doma baznīcas celtniecība.
16. gadsimta vidū Eiropā uzradās teologs vārdā Mārtiņš Luters, kuram kremta Romas katoļu baznīcas korumpētība.
Luters līdz ar to izveidoja pats savu protestantu baznīcu, un Latvijā bija vairākas desmitgades, kuru laikā notika skarbas cīņas starp katoļiem un protestantiem.
Šķelšanās arī notika Lielbritānijā, kur karalis Henrijs VIII bija neapmierināts ar faktu, ka toreizējais Romas pāvests Klements karalim aizliedza šķirties no pirmās sievas un precēt citu. Tas bija 1525. gadā, un jau 1534. gadā pilnībā bija izveidota mūsdienu Anglikāņu baznīca.
Manā uztverē Romas katoļu baznīca ir bijusi grēcīga baznīca, gan minēto krusta karu dēļ, gan tāpēc, ka tā ilgus gadus pieprasīja naudu ar apgalvojumu, ka devējs automātiski nonāks debesīs.
Baznīcas uzstājība, ka priesteriem jāievēro celibāts, manuprāt ir galvenais iemesls, kāpēc baznīcā notikusi tik plaša uzmākšanās bērniem. Vīrietis nav dzimis celibāts, un altāra zēns līdz ar to ir ļoti kārdinošs objekts.
Baznīcas uzstājība, ka katoļi nedrīkst darīt neko, lai novērstu grūtniecību, nozīmē, ka trūcīgās valstīs sieviete ar astoņiem bērniem, kurus viņa nevar pabarot, ir spiesta dzemdēt devīto bērnu.
Tā visa dēļ man kremt, ka Romas katoļu baznīca joprojām uzstāj, ka tā ir galvenais morāles arbitrs visā pasaulē.
Pāvests Francisks bija nosacīti liberāls pāvests. Atceros video, kurā pie viņa pienāca mazs zēns un iečukstēja pāvestam ausī.
Pāvests pateica, ka zēns ir atļāvis atklāt teikto, proti – puikas tētis bija neticīgais, un zēns bija noraizējies, ka tāpēc nesen mirušais tēvs nebūs ticis debesīs.
Bez jebkādas minstināšanās, Francisks paziņoja, ka reiz cilvēks bija uzaudzinājis tik brašu dēlu, tad nav nekāda jautājuma, ka arī kā neticīgais, viņš nokļuva debesu valstībā.
Tas nebija paziņojums no Romas katoļu baznīcas galvas. Tas bija cilvēcīgs paziņojums no cilvēka.
Tāpat Francisks reiz bilda, ka nav iemesla noraidīt geju, ja gejs ir dievticīgs cilvēks.
Viņš pamatīgi veicināja sieviešu iekļaušanu baznīcas procesos, tajā skaitā iekļaujot trīs sievietes tajā komisijā, kuras vērtē kandidātus uz bīskapa amatu.
Ir iemesls domāt, ka Leons XIV būs līdzīgi liberāli noskaņots. Francisks iecēla 80 procentus to kardinālu, kuri balsoja minētajā konklāvā, un no tā viedokļa raugoties šķiet skaidrs, ka vairākums gribēja pāvestu, kurš baznīcu modernizēs tālāk, nevis tādu, kurš uzstās uz pretējo.
Taču pēdējais, ko gribu bilst par jauno pāvestu, ir fakts, ka viņš atbalsta Chicago White Sox beisbola komandu. Viņš uzauga pilsētas dienvidos, kur atrodas White Sox stadions, un tas varbūt tāpēc ir saprotami.
Taču es kā mūžsens Chicago Cubs atbalstītājs daudz labprātāk redzētu pāvestu, kurš arī tāds ir.
Saprotu, tas nav būtiski. Vēlu pāvestam Leonam visu veiksmi ļoti sarežģītā amatā!
