Kārlis Streips: 1990. gada 4. maijā nekāda neatkarība atjaunota netika 0
Nu, sveiki, latvieši Amerikā! Kā labi sviežas? Sevišķi gribu uzrunāt tos no jums, kuri pērn novembrī nolēmāt, ka balsot par notiesātu noziedznieku ir prāta darbs valsts prezidenta vēlēšanās.
Jums vēl kāds laiciņš būs jāpagaida, iekams varēsit labot savu kļūdu. 2026. gada novembrī būs Kongresa vēlēšanas. Visticamāk, Demokrātu partija atgūs ievērojamu vairākumu apakšpalātā un varbūt arī Senātā.
Bet ir valstis, kurās jūsu lielā varoņa agresija ir nodrošinājusi negaidītus rezultātus politikā. Konkrēti Kanāda un Austrālija.
Abos gadījumos valdošā partija pie teikšanas bija bijusi jau kādu laiku, un šī gada sākumā tā vien šķita, ka kārta būs pienākusi tai, kura līdz šim ir bijusi opozīcijā.
Kanādā Liberālā partija un Austrālijā Leiboristi bija tie, kuri pirms vēlēšanām bija vairākumā. Attiecīgi uz ļoti labiem rezultātiem cerēja Konservatīvā partija Kanādā un Nacionālā koalīcija Austrālijā.
Bet tad Amerikā uzradās Tramps ar saviem tarifiem un melošanu, un agresiju pret ārvalstīm.
Un ne tikai abās minētajās valstīs esošā varas partija saglabāja un palielināja savu vairākumu … abos gadījumos partijas priekšsēdētājs un līderis zaudēja pats savā vēlēšanu apgabalā. Tas no vēlētāju puses ir uzskatāms par pamatīgu pliķi un noraidījumu.
Vismaz tik daudz, ka abām partijām tagad nāksies meklēt jaunu un varbūt daudzsološāku līderi. Taču abos gadījumos nākamās vēlēšanas tik drīz nebūs, un tāpēc attiecības ar Ameriku un tās infantilo līderi kārtos tie, kuri bija pie teikšanas tad, kad viņš stājās amatā.
Visbīstamākais Amerikas razbainieks ir pašmājās. Cik var spriest, viņa “instinkts” ir graut visu pēc kārtas, tajā skaitā tad, kad kāda federāla tiesa pasaka nedrīkst, tiesas spriedumu vienkārši ignorējot.
Tas nozīmē, ka Amerikas pašreizējā pārvaldes sistēma ir apņēmības pilna sagraut visu to, kas Amerikas demokrātiju ir veidojis gandrīz 250 gadu garumā.
Ignorēt tiesas spriedumus nozīmē tiesiskuma iznīcināšanu. Un tad vēl ālēšanās ar ekonomiku, kura nupat nodrošināja tautsaimniecības sašaurināšanos pēc liela skaita ceturkšņu, kuros pieredzēta izaugsme.
Pieļauju, pat tie letiņi, kuri ir šī pērtiķa lielie fani, zina, kas bija pie teikšanas 2024. g. 4. ceturksnī un kas – šī gada 1. ceturksnī, bet, ja smadzenēs notikusi intensīva puve, tad pērn bija Džo Baidens un šogad ir Donalds Tramps.
Pēdējais ir dikti bļāvis, ka pie lejupslīdes vainīgs ir priekštecis. Tas ir piemērs par šī cilvēka demenci un nevis par kaut kādiem faktiem.
Bet dievs ar tiem no jums, kuri pērn novembrī demonstrējāt marasmu. Kad būs pazudusi jūsu federālā pensija, kaimiņiene, kas ilgus gadus pieskatīja jūsu bērnus, deportēta, un jūsu darbs zaudēts tāpēc, ka tarifu laikmetā jūsu uzņēmums vairs nevar atļauties jums maksāt algu? Tad parunāsim vēlreiz. Zinu, joprojām ir cilvēki, kuri uzskata, ka balsojums pērn bija pareizais. Bet, kā pasaules labākais Karlsons savulaik teica Bokas jaunkundzei: “Neskumstiet. Visi nevar būt apdāvināti.” Tas būtu sakāms kvadrātā par jebkuru, kurš balsoja par notiesāto noziedznieku ar demenci.
Tā vietā konstatēšu, ka komentāru rakstu 4. maijā, un tāpēc gribu parunāt ne par muļķiem trimdā, bet gan par 138 cilvēkiem šeit pašmājās Latvijā.
Pusapaļi 35 gadi pagājuši kopš dienas, kad Latvijas Padomju Sociālistiskās republikas Augstākā padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu.”
Todien es pats arī tur biju. Mans uzdevums iepriekšējā dienā, kad jaunievēlētā Augstākā padome vēlēja savus līderus, kā arī 4. maijā, kad bija debates un balsojums par minēto deklarāciju, bija tulkot notiekošo visai lielam baram ārvalstu žurnālistu, kuri tur bija sapulcējušies.
Augstākās padomes vēlēšanas bija 18. martā ar otru kārtu aprīlī tur, kur neviens nebija ticis pie vairākuma. Mērķis bija pavisam vienkāršs: Ievēlēt pietiekami lielu vairākumu, lai ar divu trešdaļu balsojumu varētu grozīt Padomju Latvijas konstitūciju.
Galvenā neatkarības atbalstītāja bija 1988. g. oktobrī dibinātā Latvijas Tautas fronte. Tās nebija pirmās vēlēšanas, kurās tā varēja izmēģināt savu prasmi un savas iespējas.
1989. g. martā bija PSRS Tautas Deputātu kongresa pirmās vēlēšanas. Mihaila Gorbačova režīmam šis kongress bija analogs Valsts domei, kuras izveidošanu pieļāva pēdējais Krievijas impērijas cars Nikolajs II. Abos gadījumos nolūks bija sabiedrībā nolaist tvaiku ar domu – re, re, mēs arī jums ļaujam piedalīties lēmumu pieņemšanā.
Tautas frontes atbalstītie kandidāti vēlēšanās ieguva apmēram 80 procentus mandātu, tajā skaitā uz Maskavu devās tādi dižgari, kā Mavriks Vulfsons, Jānis Peters, Raimonds Pauls, Dainis Īvāns un Džemma Skulme.
Ar palīdzību no deputātiem no okupētās Lietuvas un Igaunijas šie cilvēki 1989. gada pašās beigās panāca bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa pakta atzīšanu un denunciāciju.
Tā paša 1989. gada decembrī Latvijā bija pašvaldību vēlēšanas, un visiem par lielu pārsteigumu Rīgā, kur latvieši bija mazākumā, sanāca Tautas frontes frakcija ar 61 deputātu un opozīciju ar 59.
Tāda bija priekšvēsture AP vēlēšanām 1990. gadā. Man uzdeva kandidātu biogrāfiju pārrakstīšanu datorā. Nevarētu teikt, ka visiem kandidātiem rokraksts bija īpaši salasāms, bet kaut kā ar citu cilvēku palīdzību tiku galā.
Galu galā pēc divām kārtām vēlēšanu, Tautas frontes deputātu skaits Augstākajā padomē bija 131. Tā dēvētajā “Līdztiesības” frakcijā tādu bija 57.
AP kopumā bija 201 deputāts, un tas nozīmēja, ka divas trešdaļas būs 134. Tas nozīmēja, ka dienā, kad notika balsojums par deklarāciju, neviens nevarēja būt pavisam drošs, ka tās divas trešdaļas sanāks, lai gan atpakaļ skatoties pēc 35 gadiem, man nešķiet, ka TF frakcija jautājumu būtu likusi uz balsojumu, ja tā nebūtu rēķinājusies ar nepieciešamo atbalstu.
Galu galā par deklarāciju nobalsoja 138 deputāti. Atceros divas lietas. Pirmkārt, aiz loga bija milzīgs pūlis Latvijas neatkarības atbalstītāju, kuri procesa laikā kļuva skaļāki un trokšņaināki. Sēdes vadītājam nācās vairākkārt izmisīgi lūgt ļaudis apklust, bet tas nebija tas brīdis.
Otra lieta – jo tuvāk balsojums tika vairākumam, jo ciešāk es raudzījos grīdsegā, jo labi zināju, ja ar kādu saskatīšos, tad sākšu raudāt, jo mirklis man šķita ļoti triumfāls.
Pēc balsojuma mūs visus ieveda AP plenārsēžu zālē, kur tapa dziedāta valsts himna “Dievs svētī Latviju.” Es nedziedāju. Tajā brīdī gan devu vaļu asarām.
AP namā bija ierīkotas vairākas telefona līnijas, caur kurām varēja zvanīt uz ārzemēm bez ierastās trīs dienu gaidīšanas, lai čeka varēja sarunāt kādu, kurš noklausās.
Zvanīju mammai uz Čikāgu, bet viņa necēla telefonu. Zināju, tobrīd pie manas ģimenes Čikāgas priekšpilsētā viesojās latvieši no Latvijas. Iespējams, viņi bija devušies kaut kur nosvinēt notikušo.
Pēc balsojuma Daugavas krastmalā bija liela manifestācija. Es tajā nepiedalījos. Devos mājup, jo pēc divām dienām, kuru laikā nepārtraukti sinhroni tulkoju, biju noguris līdz kaulam. Atceros padomājis, kāds taču būtu varējis sarīkot salūtu par godu notikušajam.
Bet tūdaļ pat arī sapratu, ka deklarācijas pieņemšana patiesībā nebija okupācijas beigas. Tas bija pārejas perioda pirmsākums.
Visu nākamo pusotru gadu Latvijā bija divvaldība. Ivars Godmanis vadīja Ministru padomi, bet Maskavā turpināja saimniekot Kompartija un Gorbačovs.
Tajā skaitā notika uzbrukums pret televīzijas torni Viļņā un barikāžu laikmets Latvijā, kura laikā vairāki cilvēki zaudēja dzīvību arī mūsu valstī.
Atjaunotās neatkarības laikā Saeima nolēma, ka Latvijas svētku un atzīmējamo dienu kalendārā 4. maijs turpmāk būs ar šādu nosaukumu:
“Latvijas neatkarības atjaunošanas diena.”
1990. g. 4. maijā nekāda neatkarība atjaunota netika. Kā minēju, sākās divvaldības laikmets, kurš beidzās tikai 1991. g. 21. augustā, kad sabruka reakcionāru rīkotais un neveiksmīgais pučs Maskavā.
Tieši tajā brīdī Latvija atguva pilnu un starptautiski atzītu neatkarību. Man kopš laika gala ir licies, ka 21. augustā būtu vajadzīga valsts svētku diena un brīvdiena.
Svētku un atzīmējamo dienu kalendārā 21. augusts ir aprakstīts šādi:
“Konstitucionālā likuma ‘Par Latvijas Republikas valstisko statusu’ pieņemšanas diena.”
Tā tas bija, bet tā kā tikai tad Latvijas Republikas valstiskais statuss kļuva par patiešām neatkarīgu valsti, svētku diena būtu vajadzīga arī tur.
Tiesa, šogad sakarā ar svētkiem Latvijā bijušas piecas brīvdienas. Sākot ar 1. maiju, kurš jau izsenis bijis zināms kā diena, kad tiek atzīmētas strādnieku tiesības.
Padomju savienība 1. maiju kooptēja savām vajadzībām, uzsverot ne tik daudz strādnieku, kā proletariāta šķiras svinības.
Taču konkrēti Latvijas gadījumā 1. maijā varējām arī atzīmēt citas lietas.
Pirmkārt, 1920. gada 1. maijā darbu sāka togad ievēlētā Latvijas Republikas Satversmes sapulce. Šogad līdz ar to ir 105. gadskārta.
Satversmes sapulces vadītājs bija Jānis Čakste. Interesantā kārtā deputātu skaitā bija sešas sievietes, tajā skaitā rakstniece un scenāriste Aspazija.
Saku interesantā kārtā, jo Latvijas pirmās brīvvalsts laikā Saeimā ievēlēta tikai viena sieviete. Viņas vārds bija Berta Pīpiņa, un tā bija 4. Saeima – tā pati, kuru valsts “Vadonis” likvidēja apvērsuma laikā.
Salīdzinot, 14. Saeimā sieviešu ir 30.
Satversmes sapulces izstrādātais pamatlikums bija lakonisma paraugeksemplārs ar tikai 88 pantiem.
Cita starpā, sapulce centās izstrādāt otru daļu par cilvēka pamattiesībām, taču deputāti nespēja nonākt pie kopsaucēja par to, kādas tiesības būtu piešķiramas un kam.
Galu galā Saeimā jauno pamattiesību nodaļu Satversmei pievienoja vien 1998. gadā.
Un tad vēl fakts, ka 2004. g. 1. maijā Latvija kļuva par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti.
Tas bija ievērojams sasniegums. Latvijas tautsaimniecība nebija īpaši laba, un no tā var secināt, ka Brisele mūsu valstij iedeva uzticības kredītu.
Pirms tās dienas Latvijā notika referendums par to, vai iestāties savienībā. Oponentiem bija dažādi viens par otru muļķīgāki “argumenti,” tajā skaitā doma, ka gan vārdos “Eiropas Savienība” un vārdos “Padomju Savienība” atrodams vārds “savienība,” ES varētu būt tas pats, kas PSRS.
Pilnīgākais nonsenss. Referendumā 67% nobalsoja par iestāšanos, un tā tas arī notika.
Divas dienas pirms iestāšanās Eiropas Savienībā bija vēl lielāks sasniegums – Latvija kļuva par NATO dalībvalsti, un tur pilnīgi noteikti uzticības kredīts bija vēl lielāks, jo bruņotie spēki mūsu valstij bija visai pieticīgi, un bija cilvēki rietumos, kuri no sirds uzskatīja, ka būtu bīstami NATO dibināšanas līguma 5. panta noteikumus attiecināt uz mums.
Mūsdienās Latvija ir aktīva NATO un ES dalībvalsts. Abos gadījumos iestāšanās bija pozitīvs pavērsiens. NATO gadījumā vajag tikai padomāt, kas notiktu, ja Lietuva un Igaunija būtu dalībvalstis, bet mūsējā – nē.
Ukrainas piemērs uzskatāmi pierāda, ko nozīmē atrašanās ārpus pasaules varenākā militārā bloka. Gadījumā, ja Latvija no tā būtu atteikusies, kāds grib domāt, ka Kremļa fašista asiņainais skatiens arī nebūtu pievērsts Daugavpilij un Latgalei?
Nē. Par to, ka alianse mūs ņēma pretī, varam būt tikai un vienīgi svētlaimīgi.
Dievs, svētī Latviju!
