Saule nevis dzeltena, bet ultravioleta 2
Dvēsele ierodas šaisaulē, harmoniskā savienībā ar cilvēka ķermeni nodzīvo nolikto zemes laiku un aiziet Viņāsaulē, kur turpina dzīvot. “Vediet mani dziedādami, nevediet raudādami,/ Lai iet mana dvēselīte pie dieviņa dziedādama.”
Latviešu senie avoti vēsta, ka nāvei piemīt metafiziska, fiziska ķermeņa robežām pāri stāvoša dimensija, “pāreja”, ko ilustrē ticējums: “Pirmā naktī pēc paglabāšanas cilvēka dvēsele apmeklē to vietu, kur viņš pirms tam bijis nolikts, tādēļ tai vietā, kur zārks stāvējis, jānoliek kāds krāģītis, lai dvēselei būtu kur atsēsties.”
Senos pierakstos lasām, ka latvieši ceturtdienas vakaros, saulei norietot, saposa sētu, lābā (lākturī) aizdedzināja skalu un, dziedot vai klusiņām tērgavojot, sagaidīja dvēseles. “Ja nu svētam klusumam istabā valdot, nejauši ap degošo skalu lidoja kods vai mazs tauriņš, tad daža laba māmuliņa vai vectēvs, rokas salikuši, žēli iesaucās: “Tā gan būs mana pokainīka (nelaiķa) dvēselīte. Ak, kā mēs mīļi dzīvojām, cik viņš (viņa) man bija mīļš, labs! Lai nelaiķa dvēsele dzirdētu, ka piederīgie to nav aizmirsuši, tad katrs to ņēmās teikt un slavēt.”
Ivars Kalviņš par savu pirmo (pirms gadiem 30) zinātnisko darbu stāstīja, ka viņa uzdevums bijis pārbaudīt, vai ir iespējams nostabilizēt elektronu pāra atrašanos slāpekļa atoma kodola vienā pusē, lai tie nemigrē uz pretējo pusi. Parasti šis elektronu pāris brīvi nokļūst no kodola vienas puses otrā ar regularitāti apmēram divi miljoni reižu sekundē. Zinātnieks pievērsa uzmanību it kā sīkumam, proti – lai elektronu pāris nokļūtu otrā pusē, tam jāpārvietojas cauri telpas apgabalam, kurā tas nekad nav konstatējams. “Turklāt pēc fizikas likumiem tas tur nekad un nekā nemaz nedrīkst parādīties un nekad arī neparādās. Bet tas tomēr regulāri nokļūst otrā pusē. Un ko gan tas nozīmē? Kā to saprast un kā izskaidrot? Ja tas tur nokļūtu, tas ietu bojā. Ja elektrons sastopas ar pozitronu, tie savstarpēji iznīcinās. Tas nevar būt nepareizi, jo tad jau visa teorija nav pareiza un visa pasaules uzbūves sistēma neklapē. Tā sanāk, jā. Vai nu mums jāatsakās no visa zināmā un jāatzīst, ka ir kaut kas, ko vispār nesaprotam, vai jāpieņem, ka tas elektronu pāris tomēr iziet cauri telpai un atkal atgriežas atpakaļ. Varam to saukt, kā vien gribam: ir “šī” pasaule un ir “tā” pasaule, vai kā tamlīdzīgi.”
Zinātnieks Pāvels Gurevičs uzskata, ka pagaidām nevar nedz apliecināt, nedz noliegt dvēseles esamību. Natālija Behtereva apgalvo, ka daļa no cilvēka turpina eksistēt citā formā.
Zinātnieki, izpētījuši Saules sastāvu, secināja, ka tā īstenībā nespīd dzeltenā krāsā, bet ultravioletā krāsā rentgenu diapazonā, kas cilvēka acij nevar būt redzama. Taču tā spīd debesīs! Spīd gan! Lūkojies, cik spēka, – tā ir un ir dzeltena. Pretruna! Noliegsim vienu un noliegsim otru? Vai varbūt pieņemsim jaunā laikmeta izaicinājumu un nenoliegsim to, ko vēl nevaram pierādīt. Pagaidām!
