Aurēlija Rancāne ar pašas darināto galvas rotu māsas Asnates Rancānes Saulaines tēlam.
Aurēlija Rancāne ar pašas darināto galvas rotu māsas Asnates Rancānes Saulaines tēlam.
Foto: Karīna Miezāja

“Katrai mūsdienīgai sievietei iekšā uguntiņa – ne jau tikai Jāņu naktī!” Saruna ar Aurēliju Rancāni 5

Vita Krauja, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Neticami, bet tava auto marka atklāj par tevi vairāk, nekā spēj iedomāties 64
Mākslīgais intelekts nosauc 6 vārdu īpašniekus, kuriem Līgo svētki būs īpaši izdevušies
Bārmeņi atklāj, kurus dzērienus nekad nevajadzētu pasūtīt “pīķa stundās”
Lasīt citas ziņas

Pagājuši seši gadi, kopš sešas meitenes apvienojušās etnomūzikas grupā “Tautumeitas”, kur katrai ir sava unikāla vieta. Dažreiz uzstājušās piecas vai četras, bet sastāvā neiesaistot nevienu no malas. Nu viņas redzamas arī jaunā videoklipā, kura tēlu autore ir grupas dibinātājas Asnates Rancānes jaunākā māsa AURĒLIJA RANCĀNE.

Jūs, sešas dziedošas meitenes jeb etnomūzikas ansambli “Tautumeitas”, uzreiz var pazīt pēc krāšņajiem kroņiem.

CITI ŠOBRĪD LASA

A. Rancāne: Kroņi kļuvuši par vienu no mūsu autorzīmēm. Ar prieku nēsājam Brigitas Strodas darinātos mākslas darbus. Nu jau mums katrai ir trīs kroņi un top jaunie – ceturtie. Arvien esam patīkami satrauktas redzēt jaunumus no Brigitas.

Pirmie “Tautumeitu” kroņi bija sudrabaini, bronzīgi, izskatā smagnējāki, ar dažādām mirdzošām detaļām, metāliski. Otrie krasi pretēji – no krāsainiem auduma gabaliņiem, kas atgādina ziedu vainadziņus, kā radīti Līgo vakaram ar Jāņu dziesmām.

Trešie atkal svinīgāki, cēlāki, mums visām melni, mirdzoši, taču mānīgi vizuļojoši, jo dienā parādās viena puse, bet skatuves gaismas starā kronim sākas cits stāsts. Un ceturtie kroņi nāks kopā ar jaunajiem tērpiem, tie būs vairāk zemes toņos, bet arī ar savu mirdzuma devu. Kādus tērpus un kroņus liekam galvā, tā ir intuitīva sajūta par uzstāšanās laiku un telpu, koncertzāli vai āra vidi, vai padomā ziemas saulgriežu, vai arī Jāņu dziesmas par raganu nakti.

Kā nonācāt pie idejas par kroni?

Reizē ar ansambļa nosaukumu. Kad izlēmām, ka būsim “Tautumeitas”.

Kas tā būtu par tautumeitu bez vainadziņa!

Nuja, ne tur goda, nekā. Savulaik mēs ar ansambļa dibinātāju, manu māsu Asnati Rancāni, meistari Brigitu Strodu nejauši satikām sarīkojumā un saņēmām drosmi pastāstīt par jauno projektu “Tautumeitas”. Māksliniece bija pretimnākoša. Tā viss sākās.

Jūsu dziesmās un vizuālajā veidolā ir tiešs pretmets stereotipajam priekšstatam par tautumeitu kā rātnuma un kautrīguma iemiesojumu. No jums staro šamaniskums un raganiskums.

Arī tā ir mūsu vizītkarte. Pietuvināt tautumeitas tēlu mūsdienu sievietei, kur katrai iekšā uguntiņa – ne jau tikai Jāņu naktī. Tautumeitas vieta nav tikai Dainu skapī vai senā pagātnē. Esam sievietes, kurām reizēm patīk aizrauties, patrakot, lai dzīve krāsaināka.

Reklāma
Reklāma

Tā ir dabiska esība, kas atspoguļojas tautumeitu tēlos. Skatāmies senatnē tautasdziesmās un ieraugām, cik daudz kas tur rezonē ar mūsdienām. Arī tas ir stereotips priekšstats, ka senatnē tautumeitas vienmēr bijušas čaklas, absolūti pareizas. Nē, palasiet vērīgāk, ne vienā vien latvju dainā šerpi apdziedāts meitu slinkums un nevīžīgums!

Etnomūzikas niša ir gana piesātināta. Kaut vai Ilga Reizniece un “Iļģi”, ar komponistu Uģi Prauliņu bieži kopā muzicējošā Biruta Ozoliņa… Kas ir īpašā, atšķirīgā “Tautumeitu” šķautne?

Jaunība! Minētie un vēl daudzi citi mākslinieki, tāpat kā mēs, iedvesmu rod folklorā un, izlaižot caur sevi, saviem instrumentiem, idejām, pārveido jaunā mūzikā, ar mūsdienīgu skanējumu radot postfolkloru. Kādu laiku esot folkloras vidē un dzīvojot līdzi šai mūzikai, jutām, ka ir par maz iespēju sadziedāties kopīgi tikai jaunām meitenēm, jo folkloras kopas veido dažāda vecuma cilvēki, ģimenes…

Kā Stalti…

… Vai mani vecāki Aīda Rancāne un Andris Kapusts. Bet, mums sešām sanākot, veidojās kas ­jauns, kam daudzi varbūt nepiekrita, tomēr mums bija prieks mēģināt, radīt jaunu mūzikas vidi, pamēģināt, piemēram, folklorai piejaukt hiphopu. Satikās jauneklīgas, trakulīgas idejas. Arī tas varbūt raksturo ansambli “Tautumeitas”.

Ja varētu izvēlēties mūziķi no jebkura laikmeta un vietas, ko jūs uzaicinātu uz vakariņām ar “Tautumeitām”?

(Iesmejas.) Mums katrai būtu kāds atšķirīgs mūziķis vai izpildītājs. Vēlos pateikt, ka lielā cieņā un godā turam ukraiņu etnomūzikas grupu “Dakha Brakha”, ar kuru mums jau ir palaimējies pasēdēt pie viena galda un uzstāties “Gorā”, dažās dziesmās kopīgi muzicējot.

Mans sapņu piepildījums, goda vārds, vai raudāju aiz laimes. Bijām pastāvējušas piecus gadus, kad satikāmies ar šo absolūti unikālo grupu, kuru balsis ceļ desmit centimetrus virs zemes. Viņi ir piedzīvojuši padsmit tūres Amerikā, un var tikai apbrīnot, ka tik īpatnēja mūzika pieņemta visā pasaulē. Personīgi es vēl labprāt satiktu un varbūt arī kopā padziedātu ar krievu etnodziedātāju Sergeju Starostinu. Viņa balss man izvibrē vai visas dvēseles stīgas.

Kāda ir “Tautumeitu” tālākā koncerttūre?

Ķīna 2018. un Japāna 2019. gada maijā. Kā grupai mums mīļāka bija tieši Japāna, jo tur kultūra un cilvēki dveš īpašu sirsnību. Starp citu, japāņi savas jūtas pauž smejoties un ļoti aktīvi pretstatā latviešiem, kuri nesmaida, bet teic, ka ir laimīgi. Austrumniekiem emocijas burtiski spurdz ārā. Bija dzirdēts, ka japāņi mīl klusinātu mūziku, ka vairāk patīkot kora māksla, līdz ar to baidījāmies, vai mūsu priekšnesums nebūs par skaļu un agresīvu, bet nē, viņi visu uztvēra.

Esmu dzirdējusi, ka “Tautumeitas” esot visai dārgas, ja uzaicinātas muzicēt korporatīvā pasākumā…

Hm, naudas jautājums?

Tautasdziesmās taču arī tiek apdziedāts tautumeitas pūrs.

Dārgi vai lēti – tas vienmēr ir relatīvi. Reizēm samaksa varbūt ir pilnīgs nieks salīdzinājumā ar to, ka uz skatuves ir deviņi cilvēki, un to, ko katrs no mums ilgu laiku ieguldījis savā izglītībā, folkloras, tautas tradīciju, svētku un rituālu apguvē, lai varētu šo, piemēram, pusstundas izvērsuma koncertu radīt tādu, kādu nu to bauda klausītājs. Visu savu pieredzi etnomūzikā vienā pusstundā izlaižam caur sevi, caur mūsdienu perspektīvu, lai aiznestu stāstu mūsdienu cilvēkam saprotamā veidolā. Nav tik vienkārši, kā varbūt no malas izskatās.

Bet atgriezīsimies pie “Tautumeitu” vizuālā veidola. Nupat tu pati esi izveidojusi sešas dažādas mūsdienīgas maskas – katrai dziedātājai savu. Masku elementi pārvērtušies tēlos, tā veidojot jūsu ansamblim vēl vienu tērpu kārtu. Kā atradi savu un pārējo ansambļa dalībnieču tēlus?

Es gan neizdomāju vispirms tēlu, kuram pielāgot izskatu, notika tieši otrādi. Intuitīvi veidoju tēlus, un, tikai ieraugot rezultātu, līdz galam saprotu, par ko būs katras maskas stāsts. Manu tēlu var saukt par Dievaini. Varbūt tādēļ, ka tas spēcīgāk izskatās tumsā izgaismots, ar krāšņu galvasrotu. Tā ir naksnīga, garu pasauli ietveroša maska. Ietērpjoties jūtos kā ar senčiem sastapusies. Manas māsas Asnates masku dēvēju par Saulaini, jo tajā izmantoti dzelteni, kaltēti zāļu stiebri un labība, kas it kā mudina uz tuvināšanos ar sauli.

Ideja par mūsdienīgām maskām aizsākās ļoti sen. Esmu piedzimusi folkloristu ģimenē, un no pirmās dienas folklora man bijusi klātesoša. Mana mamma Aīda Rancāne, folkloras pētniece, uzrakstījusi grāmatu “Maskas un maskošanās Latvijā”. Tā kā mana māsa Asnate Rancāne dzīvē aizgāja tradicionālāku virzienu, mācoties etnomuzikoloģiju, man kļuva skaidrs, ka vēlos iet citu ceļu, caur kuru tradīciju vērst mūsdienīgāku. Izvēlējos vizuālo mākslu un šobrīd Mākslas akadēmijā studēju vizuālo komunikāciju.

Savulaik mana mamma, pētot maskošanos, atklājusi, ka tā bijusi aktuāla visu cauru gadu, jo senatnē latvieši maskojās ne tikai gadskārtu tradīcijās, bet arī kāzās un pat bērēs un krustabās. No veļu gariem novembrī, Ziemassvētku čigāniem līdz budēļiem un ķekatām meteņos februārī.

Visās antropomorfajās un zoomorfajās maskās tik daudz ko smelties iedvesmai! Daudzu gadu garumā brīnišķīgu pieredzi esmu guvusi arī masku festivālos dažādās pilsētās februārī, kur folkloras kopas uz divām dienām sabrauc vienuviet un piekopj maskošanās tradīciju. Iet no mājas uz māju, vēlot svētību, un sanāk vietējā kultūras namā vakarā ar masku izrādīšanos un izdarībām, kas ir tik jocīgas un jestras – kaut ko sagāž, nozog, mēģina izprecināt… Vesels jandāliņš! Ietērpjoties maskā, tu kļūsti neatpazīstams, nojauc cilvēciskās robežas, kļūsti par citu…

Pirms sešiem gadiem, jau absolvējot Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolu, diplomdarbu saistīju ar maskām. Mākslas akadēmijā pēc pirmā kursa bija vasaras prakses darbs. Un, ja manī ideja par maskām bija tik ilgi dusējusi, nolēmu pamēģināt.

Aizbraucu uz saviem laukiem, uz Baltinavu, kur mīļajā, radošajā vidē sajutos visdrošāk eksperimentiem, gāju dabā, nolūkoju interesantākos augus ar lielākām, neparastākām lapām, savdabīgāku veidolu. Ieniru vectēva, kurš diemžēl jau viņsaulē, darbnīcā ar drāšu un virvju pinumiem, senu lietu detaļām. Tās kombinēju ar augiem, veidojot maskas un līdz ar tām – tēlus. Pirms dažiem gadiem bija tikai trīs, šogad tapa vēl pieci un gada nogalē “Tautumeitām” vēl seši…

Jēdzienam “maska”, nemaz nerunājot par sērgas laika deguna un mutes aizsegiem, ir arī negatīva nozīme tādā izpratnē, ka cilvēks dzīvo it kā ar masku uz sejas…

Varbūt tāpēc, ka tāds cilvēks nekad nav ietērpies, iztrakojies īstā maskā. Varbūt, izdzīvojis kādu citu savas esības pusi, viņš pēc tam pats pie sevis atgrieztos patiesāks un pat stiprāks.

Cik lielā mērā tradīcijas ir dzīvas tavā ģimenē?

Mums tradīcijas nestāv muzejā, svinam visas gadskārtas ar dziesmām, rituāliem. Un tie nav tikai ārēji atribūti, bet satur dziļu jēgu. Cilvēki daudz ko zaudē, tos nezinot. Kādreiz jautā, kāpēc ziemas saulgriežos velk nāves masku. Redz, ja tu ar nāvi izdejo deju, tas garantē veselību, svētību visu nākamo gadu. Tā mūsu senči ticēja.

Visaizraujošākie man ir vasaras saulgrieži ar krāšņo vainagu pīšanu, kad visas maņas gavilē. Bet, pateicoties mammas pētniecībai, esam sākuši svinēt arī Vasarsvētkus, arī tajos piedien vainagu pīšana, bet raksturīgas ir dejas, ar krāšņām lentēm rotājot maija koku. Latvijā Vasarsvētkos centrā ir bērzs, kurā meitas uz visu dienu enerģijas uzsūkšanai iekar savas krelles un gredzenus.

Pag, kā tu teici – atstāj gredzenus un krelles bērzā?

Tāpēc jau latviešiem sētas bija plašas, lai kaimiņš nedzīvotu pie paša pakša. Bet šajā sērgas laikā šai distancētībai atkal sava jauna aktualitāte!

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.