Laukos
Graudkopība

“Mēs savu zemi mērķtiecīgi pārvēršam sterilā stepē.” Lauksaimniekiem jāpārskata saimniekošanas metodes14

Anita Pirktiņa, “Agrotops”, AS “Latvijas Mediji”

Eiropas striktais zaļais kurss uz videi saudzīgāku saimniekošanu liek lauksaimniekiem pārskatīt savas saimniekošanas metodes, līdz šim izmantoto agrotehniku, augu aizsardzības līdzekļus un paņēmienus, kā arī mainīt tehnikas parku.

Vai jaunās metodes būtu uzskatāmas par revolucionārām? Par daudzām var droši teikt, ka tās ir tikai labi aizmirstas vecās.

Teiktais attiecas gan uz augsnes apstrādes paņēmieniem, gan augu sekas ievērošanu, gan augsnes mēslošanu, ielabošanu u. c. Vai minētās metodes būtu piemērotas tikai bioloģiskajai lauksaimniecībai? Nebūt ne!

Jau šodien daudzu Latvijas lauksaimnieku, tostarp konvencionālo, pieredze uzskatāmi parāda un pierāda, ka strādāt inovatīvi patiesībā nozīmē strādāt atbildīgi, domājot nevis par tūlītēju vai pāris sezonu peļņu, bet gan par ilgtspējīgu saimniekošanu, kas būtu saistoša arī nākamajām paaudzēm.

Tādējādi būtu svarīgi jau šobrīd saprast, kādas ir praktiskās iespējas, metodes, tehnoloģijas, kas ļautu tuvināties izvirzīto zaļo mērķu sasniegšanai lauksaimniecības praksē.

Augsnes apstrāde nav tikai augsnes apstrāde


Žurnālā Agro Tops par dažādiem augsnes apstrādes paņēmieniem, to plusiem un mīnusiem esam vairākkārt rakstījuši. Visdiskutablākais allaž bijis jautājums: zemi art (apvērst) vai neart (neapvērst)?

Līvija Zariņa, AREI Priekuļu pētniecības centra vadošā pētniece: “Augsnes apstrāde ir nepieciešama. Skaidrs, ka tā ir jāveic un tā arī tiks veikta, vien jautājums – cik intensīvi. Mūsdienās SEG emisiju aizsegā tiek lauzti šķēpi tieši par augsnes apstrādes tehnoloģijām.

Nav apšaubāms, ka galvenās SEG ir oglekļa dioksīds (CO2), metāns (CH4) un slāpekļa gāzes (N2O), kas bioķīmisku procesu rezultātā veidojas arī augsnē. Cik daudz? Kā nu kurā vietā un atkarībā no tā, kas augsnē veikts.

Tāpat lieki apšaubīt, ka augsnes apstrādes tehnoloģisko operāciju laikā notiek māk¬slīga iejaukšanās augsnē notiekošajos dabiskajos, tostarp bioķīmiskajos, procesos, arī tajos, kas saistīti ar oglekļa un slāpekļa apriti.

Augsnes apstrādes laikā tiek saraustīti augsnes agregāti un izjaukta augsnes mikroorganismu ierastā darbība. Augsnes kustināšana, konkrēti – aršana, sekmē augsnes organiskā oglekļa atbrīvošanu, tādējādi dodot iespēju tam savienoties ar skābekli un veidot CO2.

Savukārt samazināta augsnes apstrāde minētos nevēlamos procesus nerosina, gluži otrādi – sekmē mitruma uzkrāšanos augsnē, tādējādi izlīdzinot augsnes temperatūras svārstības un potenciāli samazinot CO2 plūsmas un aizturot oglekli augsnē.”

Augsnes pētnieki esot noskaidrojuši – ja augsni neapvērš, tās virskārtā (15–20 cm dziļumā) organiskā oglekļa krājumi palielinās, taču tajā pašā laikā dziļākajos slāņos (30 cm un dziļāk) apstrādes veida ietekme uz oglekļa (C) daudzumu ir minimāla.

C uzkrāšanās raksturs izmainās arī līdz ar augsnes apstrādes intensitāti.

Tomēr vairākums pētnieku uzsver, ka daudz lielāka ietekme uz C kustību ir citiem faktoriem, piemēram, klimatiskajiem apstākļiem, īpaši mitrumam sausos apstākļos, un tādu augu audzēšanai, kam ir dziļa sakņu sistēma.

Jānis Kažotnieks, LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs, mehanizācijas un vides eksperts: “Augsnes auglības pamatā ir tajā esošās organiskās vielas. Un organiskā viela nav iedomājama bez dažādām oglekļa savienojumu formām. Augsne ir dzīva, tajā mīt tūkstošiem dažādu dzīvības formu. Un katrai no tām ir sava nozīme, lai tā būtu pēc iespējas augiem draudzīgāka. Papildus arī der atcerēties – jo augsne bagātāka ar dažādām dzīvības formām, jo tā noturīgāka pret augu barības vielu izskalošanos. Kamēr šīs barības vielas ir kādā organismā, tās gluži vienkārši nav iespējams aizskalot.”

Ar vienu roku dodam, ar otru – atņemam

Jānis Kažotnieks: “Tradicionālā graudkopība faktiski nav iedomājama bez pamatīgas augsnes apstrādes. Tai ir dažādi mērķi, kas, rūpīgi pavērtējot, bieži vien ir vērsti cits pret citu – tātad nav īsti loģiski.

Piemēram, ar aršanu mēs vispirms mēģinām augsni uzirdināt. It kā jau laba doma, bet… Vai mums augsne jāirdina pašiem, tērējot dārgu degvielu, izmantojot dārgu darbaspēku un mašīnas, ja to labprāt pilnīgi bez maksas dara pati daba?

Ja negribam minētajam piekrist, padomāsim par to, ko darām ar augsni pēc aršanas. Labākajā gadījumā – ar vienu agregātu vienlaikus:
šļūcam, lai nolīdzinātu;
kultivējam, lai sakārtotu augsni sēšanai;
pieveļam, lai izveidotu blīvu sēklas gultni;
iesējam, lai būtu, ko novākt;
atkal noblīvējam, lai panāktu maksimālu sēklas kontaktu ar augsni;
uzecējam, lai pasargātu visu no mitruma iztvaikošanas.

Visas šīs operācijas, izņemot ecēšanu, uzarto augsni faktiski atkal sablīvē. Tātad – ar vienu roku dodam, ar otru atņemam.

Otra aršanas sūtība – augu atlieku un nezāļu (arī izbirušo sēklu) iestrādāšana. Arī it kā labi, bet… Novācot no augsnes virskārtas augu atliekas, mēs:
sagraujam augsnes dabisko struktūru, radot dzīvajiem organismiem nelabvēlīgus apstākļus, izjaucot ūdens un gaisa aprites režīmu, kā arī faktiski sablīvējot augsni;
padarām augsni neaizsargātu pret lietu, sauli un vēju, veicinot eroziju, mitruma iztvaikošanu un izjaucot temperatūras režīmu augsnes virskārtā;
novācam arī augu atlieku aizsargslāni, ļaujot viengadīgajām nezālēm augt un attīstīties bez jebkādiem traucējumiem;
iestrādājam augsnes dziļākajos slāņos auglīgo augsnes virskārtu, liedzot augiem to attīstības sākumstadijā piekļūt šīm vērtīgajām barības vielām;
izceļam augsnes virskārtā neizdīgušās nezāļu sēklas, dodot tām brīvu vaļu augt un attīstīties, pēc tam ar to visu sekmīgāk vai mazāk sekmīgi cīnoties.

Ko mums dod augu atlieku iestrādāšana, ja vienlaikus izaram virspusē iepriekšējā gadā labi noglabātos dārgumus, kas bieži vien skābekļa trūkuma dēļ nav pat sadalījušies? Un kur nu vēl papildu ieguldījumi visā ar tradicionālo augsnes apstrādi saistītajā tehnikā!

Ir vērts padomāt, vai mums patiešām vajag turpināt art ar tādu intensitāti? Šī nav aģitācija pret aršanu, bet aicinājums domāt un pamatot savu rīcību vispirms jau sev pašiem.

Katrā ziņā svarīgi izprast, ka katra augsnes kustināšanas reize ir ne tikai papildu izmaksas, bet arī:
veicina paātrinātu organiskās vielas noārdīšanās procesu;
veicina siltumnīcas efekta gāzu (SEG) emisijas;
sagrauj augsnes dabisko struktūru, radot dzīvajiem organismiem nepanesamus dzīves apstākļus;
veicina augu barības vielu izskalošanos/iztvaikošanu;
veicina gan vēja, gan ūdens radītu eroziju.”

Ko zinām par strip-till?

Agro Topā jau iepriekš rakstīts un diskutēts par konvencionālo un minimālo augsnes apstrādi, kā arī tiešo sēju, taču nu jau kādu laiku arī Latvijā saimnieki ar labām sekmēm strādā tiešajai sējai radniecīgā tehnoloģijā, kuras angliskais nosaukums pilnībā atbilst tās būtībai – strip-till.

Latviskojot varētu teikt – joslveida apstrāde.

Jānis Kažotnieks: “Galvenais ir saprast būtību, ka atšķirībā no tiešās sējas, kur vienīgā augsnes apstrādes operācija ir dziļākas vai seklākas sēklas vadziņas iegriešana, strip-till tehnoloģijā tiek veikta mazas intensitātes augsnes apstrāde, uzirdinot vienīgi sēklas vadziņas zonu, kā arī attīrot augsnes virskārtu sēklas vadziņas platumā vai nedaudz platāku.

Pārējais ir līdzīgi kā tiešajā sējā ar atšķirību, ka nepieciešams nedaudz vairāk traktora jaudas, kā arī degvielas patēriņš ir nedaudz lielāks. Tomēr šīs atšķirības nav tik būtiskas, lai par tām lauztu šķēpus.

Degvielas patēriņš ir tieši saistīts ar augsnes apstrādes dziļumu, izmantotās tehnikas veidu/noslodzi un izmantojamo darba mašīnu skaitu.

Tradicionālajā tehnoloģijā maksimālais apstrādes dziļums ir līdz 25 cm, minimālajā – līdz 8 cm, tiešajā sējā – 5 cm, strip-till – arī 8 cm. Pārbraucienu skaits pa lauku sējuma ierīkošanai pa tehnoloģijām ir attiecīgi 5, 2, 1 un 1.

Tas viss uzskatāmi summējas arī kopējā degvielas patēriņā uz hektāru, skaitot kopā pilnīgi visu – sākot ar augsnes apstrādi, mēslojuma iestrādi, augu aizsardzību un beidzot ar graudu transportu līdz glabāšanas vietai.

Rezultāti ir iespaidīgi: tradicionālajā tehnoloģijā tiek patērēts ap 95 litri/ha; minimālajā augsnes apstrādē – ap 75 litri/ha; tiešajā sējā un strip-till – ap 50 litri/ha.

Protams, jārēķinās, ka pirmajos gados ražas līmenis var būt zemāks.

Tam par iemeslu ir fakts, ka augsne ir dzīvs organisms, un, ja tā gadiem ilgi intensīvi apstrādāta, atdzīvināšanai būs nepieciešams laiks. Parasti pilnīga pāreja notiek 3–5 gadu laikā. Augu maiņas plāna ievērošana ir obligāts pasākums.

Saskaņā ar Somijas izmēģinājumu rezultātiem, kā arī atsevišķu Latvijas saimnieku pieredzi, strādājot tiešās sējas vai strip-till tehnoloģijā, AAL patēriņš nav lielāks par apjomu, kāds tiek izmantots konvencionālajā tehnoloģijā.”

Lauksaimnieku pieredze

Oglekli piesaista, nevis atbrīvo

Rihards Kadirovs Sunākstes pagasta ZS Jaunozoli graudu audzēšanā ar joslu apstrādes (strip-till) tehnoloģiju oglekli piesaista, nevis atbrīvo. Saudzīgā un dabai draudzīgā saimniekošana Jaunozolu saimniekam pērn ļāvusi Latvijā uzvarēt

Pasaules dabas fonda konkursā Gada lauksaimnieks Baltijas jūras reģionā. Intervijā Agro Topam šāgada sākumā Rihards teica, ka augsnes apstrādei izmanto vien salmu ecēšas un sējmašīnu.

Foto no personīgā arhīva

R. Kadirovs: “Sākām kā visi – ar aršanu. No saimniecības zemes kopplatības aptuveni 80% ir māla augsnes uz magnija bāzes. Tās nepakļaujas fiziskai apstrādei un neirst smalkos struktūragregātos.

Uz minimālo augsnes apstrādi sākām pāriet 2012. gadā. Tolaik pēc viegli sadalošām kultūrām, piemēram, rapšiem, augsni apstrādājām ar diskiem un sējām ar frēzes kombināciju.

Rezultāts parādīja, ka ražas neatšķiras no tām, kur augsnes apstrādei izmantoja aršanu. Tas bija pirmais pamudinājums sākt domāt – kāpēc art, ja to var nedarīt? Kāpēc vajadzīgas milzīgās darbinieku un fiksētās tehnikas izmaksas?

Esam mēģinājuši augsni apstrādāt gan ar diskiem, gan rugaines kultivatoru.

Ar pēdējo sokas labāk nekā ar diskiem. Lielais pamudinājums radikāli mainīt augsnes apstrādes sistēmu nāca 2014. gadā. 2013. gadā veicām diezgan strauju lēcienu pēc apstrādātās lauksaimniecības zemes no 160 ha uz gandrīz 300 ha.

Ļoti liels īpatsvars sējumos bija ziemājiem. Tie visi izsala. Sapratām – ar esošo tehnikas parku un esošajām izmaksām iespēja darboties ienesīgi ir, maigi sakot, riskanta. Vērtēju citu valstu pieredzi.

Tiešās sējas metodes no-till (bezapstrādes tiešā sēja) un strip-till nāk no tiem reģioniem, kur darbošanās ar tradicionālajām metodēm nedod tādu rezultātu, kā gribētos, galvenokārt klimata dēļ.

Tolaik apskatīju trīs atšķirīgus agregātus. Smago māla augšņu dēļ nosliecāmies par labu strip-till tehnoloģijai. Mēs negribējām ražas kritumu tehnoloģiju maiņas procesā.

Strip-till tehnoloģija ir drošāka, jo ar to irdina tieši tajā vietā, kur sēj sēklu. Irdināšana notiek ļoti šaurā 15 mm platā joslā, bet reāli josla, kas paliek starp rindām, ir neizkustināta, visas kapilārās sistēmas paliek neaiztiktas.

Līdz ar to mitrums pa kapilāro struktūru ceļas uz augšu, un sausā pavasarī un nu jau arī rudeņos mums nav problēmu ar dīgšanu. Tas ir pirmais ieguvums. Otrs ieguvums – nekustinot augsni, mēs neizjaucam tajā mikrobioloģijas līdzsvaru.

Mikorizas, rizobija sēnes attīstās un dzīvo dabiskajā vidē. Vadziņā, kur sējam, irdinām augsni ļoti sekli, 8–10 cm dziļi. Lielajās lietusgāzēs strip-till tehnoloģija mums palīdz ar to, ka lietusūdens nepaliek augsnes virspusē.

Liela daļa saimnieku dzīvo informācijas burbulī. Valstī zinātnisko izmēģinājumu veikšana salīdzinoši ir ļoti novecojusi. Mēs aizvien pētām, kāda ir kviešu ražas dinamika bezmaiņas sējumos.

Vienlaikus Anglijā jau pēta mikrobioloģijas aktivitāti atkarībā no kompanjonaugiem, tiešajā sējā, ar strip-till vai min-till tehnoloģiju.

Kad no aršanas pārgājām uz minimālo augsnes apstrādi, pirmajā gadā raža pieauga – no 3,9 t/ha līdz 4,5 t/ha. Kad smago mālu vairs near, nostabilizējas dabiskā augsnes struktūra, veidojas pareizais sakārtas blīvums.

Tādējādi uz lauka notiek izlīdzinātāka veģetācijas attīstība. Patlaban saimniecībā ar strip-till tehnoloģiju darbojamies piekto sezonu. Salīdzinājumā ar laiku, kad laukus arām, vidējās ražas ir kāpušas divkārt.

Ar strip-till tehnoloģiju mēs rudenī sējam divas nedēļas agrāk, pavasarī – divas nedēļas vēlāk. Iemesls – kad augsni nekustina, ļoti svarīgi ir monitorēt tās temperatūru.

Mūsu tehnoloģijā augu atlieku daudzums uz zemes, salmi darbojas kā ekrāns. Piemēram, pavasarī zeme iesilst lēnāk nekā pliks arums. Ir līdzsvars – ja arums pa dienu vairāk iesilst, tad naktī tas vairāk atdziest.

Arums ātrāk iesilst uz dziļāku horizontu, mūsu gadījumā zeme iesilst lēnāk. Brīdī, kad nepietiek nokrišņu, arumā to izjūt ļoti strauji.

Tajā pirmām kārtām ir izjaukta augsnes kapilārā struktūra, turklāt notiek mitruma iztvaikošana. Sanāk, ka mēs gaidām pareizo augsnes kondīciju.

Vissliktākais, ko var izdarīt, – uzbraukt uz lauka, kad tas fiziski nav gatavs. Tad ar tehnikas svaru nopresē dabisko augsnes struktūru. Pievēršam arī uzmanību, lai sējas dziļuma zonā būtu pareizā augsnes temperatūra – starp 8 un 10 grādiem.”

Kalnavotos – pirmā sezona bez aršanas

Bioloģiskajā zemnieku saimniecībā Kalnavoti, kur saimnieko Jānis un Raimonds Dzeņi, pirms gada tika pieņemts lēmums augsnes apstrādē pāriet uz bezaršanas tehnoloģiju, protams, šim nolūkam pielāgojot arī tehnikas parku.

Raimonds Dzenis: “Pieredzi guvām kādā Lietuvas saimniecībā, kur zeme netiek arta jau 30 gadu, toties saimnieks ļoti rūpējas par augsnes stāvokli, tās auglību. Tiek ievērota augu seka, sētas starpkultūras.

Pareizi sastrādātai augsnei ir milzīgas buferspējas, tā spēj izturēt gan lielu sausumu, gan lietavas, protams, ja ir sakārtota arī meliorācija. Augsne var no virspuses izskatīties pavisam sausa, taču jau 3–4 cm dziļumā tā ir mitra. Pareizi sastrādātā augsnē mitrums nāk no apakšas uz augšu, nevis otrādi. Un augs taču barojas no saknēm!

Bezaršanas tehnoloģijai ir daudzi plusi. Vienīgais mīnuss, ko līdz šim esmu ievērojis, – lielāka nezāļainība. Bet, tā kā šis mums ir tikai pirmais gads, tad gan jau sapratīsim, kā ar to labāk tikt galā.

Galvenais ir augsnes veselība un mikrobioloģija, kas jāpanāk augsnē. Arot mēs augsni nepārtraukti smacējam, tādējādi dzīvie organismi iet bojā, un katru gadu mums jāveic pasākumi, lai šie dzīvie organismi atkal atdzimtu.

Bezaršanas variantā irdinām augsni līdz apmēram 10 cm dziļumam, nogriežam nezāles, kuras iepriekš it kā mēģinājām smacēt, augsni apvēršot.
Aršana ir dārgs process. Bezaršanā tiek ekonomēts laiks, jo darbam ir pavisam cits ātrums.

Ar ecēšām dienā var apstrādāt līdz pat 70 ha. Veicam divus gājienus – vienu seklāk, otru – dziļāk. Ar seklo gājienu ir jānogriež nezāles.

Iegādājāmies arī rindstarpu rušinātāju. Tas ir aprīkots ar fotokameru, ar tās palīdzību tas starp rindām atpazīst un izravē nezāles. Rindstarpa mums ir 25–30 cm.

Tātad vadītājs brauc pa rindstarpu, bet aizmugurē ir agregāts ar kameru, kas nobīda agregātu tā, lai tas neaizskartu kultūraugu. Šodien 3D kameras jau spēj atpazīt augus un tādējādi definēt rindu.

Tehnoloģija, protams, ir diezgan dārga. Taču tā noteikti atmaksājas. Nezāles apēd ļoti daudz barības vielu, kas nepieciešamas kultūr¬augiem. Mums ir ap 950 ha, un rēķinu, ka šis rindstarpu rušinātājs atmaksāsies jau pēc diviem gadiem.

Protams, nezāļu apkarošanai jāizmanto arī citi paņēmieni – piemēram, āboliņa vai citu kultūraugu pasēja, kas ¬var nomākt nezāles, augu seka u. c. Tas ir komplekss pasākums.

Var iesēt vīķus kopā ar rudziem vai tikai rudzus – tos izaudzē līdz ziedēšanai, tad ar speciālu veltni tos norullē līdz zemei, pēc tam ar tiešās sējas sējmašīnu sēj kultūraugu.

Norullētie rudzi izveido tik biezu masu, ka tai cauri neizaug neviena nezāle. Rudzu slānis pamazām sadalās, un, kad iesētais kultūraugs sāk dīgt, no rudziem vairs pāri palikusi tikai mulča.

Un šī tehnoloģija der gan bioloģiskajiem, gan konvencionālajiem lauksaimniekiem, uz kuriem tiešā veidā attiecas uzstādījums par pesticīdu samazināšanu uz pusi. Un, ja parēķinām, cik daudz tiek iztērēts līdzekļu kaut vai tikai herbicīdu iegādei, tad es neteiktu, ka alternatīvās metodes ir īpaši dārgākas.

Ja strādāsim pareizi ar augsni, tad būs mazāk jālieto arī fungicīdu. Tieši augsnes mikrobioloģijas izjaukšana ir par iemeslu augsnes noplicināšanai. Redzam, ka augsnē trūkst fosfora, kālija, vēl kaut kā, bet – kāpēc trūkst? Tāpēc ka nestrādā mikrobioloģija.

Un mēs tik gāžam augsnē iekšā visus elementus pēc kārtas, bet efekta nekāda – pēc gada viss jāsāk no jauna.

Tāpat – kāda jēga atstāt rugaini vai melno papuvi? Tas ir nedzīvs lauks, kurā nekas nenotiek. Laukam jābūt iespējami ilgi zaļam, tad notiek fotosintēze, augi izdala cukurus, no tiem barojas mikroorganismi, un augsne ir dzīva.

Vēl var pāriet uz tiešo sēju, vispār nestrādājot augsni. Pēc lauka nokulšanas iesēj starpkultūru, kas ziemā nosalst, un tajā tad sēj kultūraugu. Ja līdz ar pirmajiem dīgstiem parādās arī nezāles, tad var veikt rindstarpu rušināšanu.

Mēs savos laukos ar pareizu augu seku esam veiksmīgi tikuši galā arī ar slimībām.”

Dažas patiesības par tiešo sēju

J. Kažotnieks teic, ka visas šeit minētās lietas strādā vienīgi ar nosacījumu, ja tiešajā sējā tiek izmantota pilna un precīza tehnoloģija.
Tiešā sēja nodrošina minimālajai augsnes apstrādei faktiski analogus rezultātus, bet tā ir lētāka tehnoloģija.
Tiešajā sējā nav mazākas ražas, tas ir pierādīts, tikai ļoti jāseko līdzi, lai visi tehnoloģijas sīkumi tiktu precīzi izpildīti.
Tiešā sēja strādās arī Latvijā. Tehnoloģija jau 30 gadus strādā Somijā, kur ir īsāks veģetācijas periods, vēsāks un mitrāks klimats, nabadzīgākas augsnes. Latvijā tās ieviešanai nav nekādu šķēršļu.
Tiešā sēja ir piemērota dažādām kultūrām. Piemēram, Somijā tiešajā sējā sekmīgi audzē pat cukurbietes.
Tiešā sēja ir piemērota faktiski visām augsnēm.
Vislabāk uz tiešo sēju pāriet, ja potenciālajā tīrumā pāris gadu pirms tam audzis zālājs.
Tiešajā sējā izmantotais AAL daudzums faktiski neatšķiras no tradicionālajā tehnoloģijā izmantojamā.
Izmantotie AAL netraucē dzīvības procesiem augsnē un augu atlieku slānī.
Tiešā sēja mazina erozijas un barības vielu izskalošanās/ iztvaikošanas intensitāti.
Tiešās sējas tehnoloģijā augsne faktiski netiek sablīvēta, jo tai ir dabiska struktūra.
Tiešās sējas tehnoloģija ir lētāka, jo dažādo augsnes apstrādes rīku vietā nepieciešama tikai viena sējmašīna un traktors.
Tiešās sējas tehnoloģija ir ātrāka, ar lielāku darba ražīgumu, to mazāk ietekmē laika apstākļi.
Ar tiešās sējas sējmašīnu ir iespējams iestrādāt arī pamatmēslojumu.

Tiešajā sējā graudaugus pļauj pēc iespējas augstāk, atstājot maksimāli garus rugājus, jo tie:
• kalpo kā aizsegs no vēja, tā samazinot mitruma iztvaikošanu no augsnes;
• faktiski nenoēno, bet rada siltumnīcas efektu augsnes virskārtai, ļaujot tai uzsilt;
• nerada lielu sasmalcināto salmu masu uz augsnes virskārtas, līdz ar to neļaujot tur attīstīties slimībām un gliemežiem;
• lieki nenoslogo kombaina kuļaparātu, jo salmi tiek atstāti uz lauka uz kājas;
• ir videi draudzīgāki un rada iespēju tajos paslēpties gan putniem, gan arī sīkiem dzīvniekiem.

Tiešā sēja ir piemērota arī bioloģiskajā lauksaimniecībā.

VIEDOKĻI

Jānis Dzenis, ZS Kalnavoti:

– Ja runājam par vidi saudzējošām tehnoloģijām, tad jāteic, ka tās nebūt nav lētas. Ne visi lauksaimnieki tās var atļauties, taču jau šobrīd ir tādi, kuri pāriet uz jaunām tehnoloģijām, pilnībā pārkārtojot savu tehnikas parku.

Taču, lai veiksmīgi uz tām pārietu, nepieciešamas zināšanas. Diemžēl šodien zināšanas nāk līdzi tehnikai, ko piedāvā tās pārdevēji. Bet vai tās ir zināšanas? Tā ir tikai informācija, kas nepieciešama tehnikas ekspluatācijai.

Kā šodien var tikt pie zināšanām par jaunajām tehnoloģijām? Manuprāt, tikai apkopojot lauksaimnieku reālo pieredzi. Un tas faktiski būtu LLKC uzdevums.

Vislielākā problēma ir augsnes dažādībā. Pat vienā laukā augsne var atšķirties. Un agregāts, kas labi iet pa smilti, neiet pa mālu, un otrādi. Tehnikas pārdevējs šīs nianses parasti neatklāj.

Turklāt pētījumi pierāda, ka savas augsnes ar līdzšinējo darbošanos esam nolaiduši līdz pagājušā gadsimta sešdesmito gadu līmenim. Šajā laikā tika veikti augsnes pētījumi un tika konstatēts, ka augsnes ir noplicinātas.

Tad tika izveidota speciāla programma augsnes uzlabošanai, un pēc 30 gadiem vairs tikai 7–10% augsnes palika sliktā stāvoklī. Patlaban esam nonākuši atpakaļ minētajos sešdesmitajos.

Ja iepriekš augsnes uzlabošana prasīja 30 gadu, vai tagad, steidzamā kārtā ieviešot visas Eiropas programmas un plānus, kas vērsti uz videi draudzīgu un ilgtspējīgu metožu izmantošanu, varēsim glābt situāciju tuvāko 10 gadu laikā? Ja kopš deviņdesmitajiem gadiem esam strādājuši videi nedraudzīgā un neilgtspējīgā veidā?

Nevajag pakļauties propagandai un nevajag ļaut sevi iedzīt kaut kādos aplamos rāmjos. Mēs vienkārši plēšamies par naudu, diemžēl nevis saimnieciski, bet politiski.

Jānis Kažotnieks, LLKC Inženiertehniskās nodaļas vadītājs, mehanizācijas un vides eksperts:

Ja mainās daba, jāmainās arī mums, pretējā gadījumā pavisam drīz atjēgsimies vēl tālāk no dabas, nekā esam jau šobrīd.

Mums vajag aizvien jaunas indes, lai cīnītos ar nevēlamiem organismiem, slimībām un augiem, mums vajag aizvien lielākas mēslojuma devas, lai tiktu pie vēl lielākām ražām, mums vajag aizvien jaudīgākus traktorus, lai pavilktu aizvien lielāku tehniku.

Mums vajag ātrāk, vairāk, lētāk, vienkāršāk. Mums vajag, lai nav jādomā, lai pietiek ar pogas nospiešanu, lai ir maksimāla atdeve tūlīt un tagad! Un kā vārdā? Lai pabarotu pasauli? Vai tiešām viss iepriekš minētais atrisinās šo problēmu? Un kā ar mūsu veselību? Kā ar vidi, ko atstāsim saviem bērniem?

Mēs savu zemi mērķtiecīgi pārvēršam sterilā stepē, kur faktiski nav vietas ne kukaiņiem, ne putniem, ne arī pārējām dzīvības formām – tām vienkārši nav kur patverties. Bet bez tiem arī mūsu dzīve ilgtermiņā diemžēl nav iespējama…

Pasaule ir pilna visādu lietu, kas notiek it kā pašas no sevis. Arī augsne par tādu tiek uzskatīta – sastrādāji, samēsloji, iesēji, apkopi un nokūli. Bet vai mēs tiešām izprotam augsnē notiekošos procesus? Vai patiešām zinām, kas tajā dzīvo un kā pati augsne dzīvo?

Vai saprotam, kas ir augsnes veselība un ko tā nozīmē kvalitatīvas un galvenokārt ilgtspējīgas ražas iegūšanai?

Mēs labi zinām, ka tomātus mierīgi var audzēt akmensvatē. Var, bet tiem no tomāta ir tikai izskats. Augsne nepavisam nav kaut kāds substrāts. Augsnes auglības pamatā ir tajā esošās organiskās vielas.

Bet tad atnāk cilvēks un augstākas ražas vārdā izdara pa savam, visbiežāk ar dažādiem augsnes apstrādes agregātiem pilnībā sagraujot augsnes struktūru un ar augu aizsardzības līdzekļiem (AAL) kopā ar kaitīgajiem organismiem nogalinot arī derīgos.

Ja var art, var arī neart. Alternatīva vienmēr pastāv. Jāļauj dabai strādāt mūsu vietā. Lai tā irdina, aizsargā, piesaista slāpekli (līdz pat 200 kg/ha), un, galvenais, netraucēsim to bez pamatojuma.

Mums jāiemācās pielāgoties un izmantot maksimāli visu, ko daba pati piedāvā. Turklāt – bez maksas!

Saistītie raksti

Jautājums – kā to reāli izdarīt? Tas nav vienkārši, bet tas ir iespējams un nav dārgi. Tiesa, vien tad, ja strādājam, ievērojot nosacījumus – īstajā laikā, maksimāli precīzi un ar minimāliem tēriņiem!

Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

IS
Ilmārs Stūriška
Sports
“Reizēs, kad pagurstu, saku sev: Ati, jādara, nedrīkst padoties!” Karsto punktu reportieris Atis Klimovičs par savu jaunāko projektu
Intervija 10 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Policisti saraudina sirmgalvi, kura pie veikala tirgo ābolus 47
12 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Dzimtās zemes klēpī guldīts viens no Latvijas valstiskuma virzītājiem – Miķelis Valters 1
8 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
“Dzīvoklī atstātās pēdas nevēsta neparko labu.” Ģimene izmisīgi meklē pazudušo Leonu
8 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
“Kaut ko tādu piedzīvot nenovēlu nevienam.” Itālijā apcietinātās mūziķes Dženiferes māte sīkāk pastāsta par notikušo 22
13 stundas