Ļodzīgie letiņi: kāpēc Latvijā valdības “krīt un gāžas” biežāk nekā Lietuvā un Igaunijā? 0
Lietuvā pašlaik tiek veidota jauna valdība, jo sociāldemokrāta Gintauta Palucka vadītais Ministru kabinets krita pēc nepilnus astoņus mēnešus ilga darba vairāku ar Palucka biznesa darījumiem saistītu skandālu dēļ.
Tomēr kopumā Lietuvas politiskā vide bijusi stabilāka, jo 34 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas nomainījušās 19 valdības, Latvijā – 23, bet Igaunijā – 21. Salīdzinot ar 90. gadiem, Baltijas valstīs valdību mūža ilgums kļuvis krietni garāks. Tas saistīts gan ar politiskās pieredzes iegūšanu, gan pēc stabilitātes pieprasījuma, gan arī vēlmes sasniegt ilgtermiņa mērķus.
Gan Baltijas valstu neatkarības atjaunošana, gan visu trīs valstu demokratizācijas process ir bijis sarežģīts ceļš, kurā Latvija, Igaunija un Lietuva saskārās ar politiskām un ekonomiskām krīzēm. 90. gadu sākumā Baltijas valstis kļuva par demokrātijām, kurās valsts pārvaldē iesaistījās arī pilsoņi, ievēlot valstu valdības. Tomēr Latvijā, Igaunijā un Lietuvā bieži vien valdību maiņas notika ne tikai vēlēšanu rezultātā, bet arī premjerministru un valdību demisionēšanas gadījumos. Katra premjera un valdības atkāpšanās ir bijusi unikāla, tomēr visām trim valstīm ir bijušas arī līdzīgas tendences.
Neraugoties uz to, ka pēdējā Lietuvas valdība tik ātri kritusi, valdību mūžs Lietuvā kopumā ir bijis ilgāks nekā Latvijā un Igaunijā – Lietuvā bijušas 19 valdības. Visvairāk valdību – 23 – ir bijis Latvijā. Savukārt Igaunijā kopš neatkarības atjaunošanas ir bijusi 21 valdība.
Biežā valdību maiņa saistīta ar pieredzes trūkumu
Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Sociālo zinātņu fakultātes pētniece Lelde Metla-Rozentāle uzsver, ka uzreiz pēc neatkarības atgūšanas politiķiem nebija pieredzes valsts pārvaldē:
“Es domāju, ka tas primāri, protams, ir saistīts ar politiskās pieredzes trūkumu.
Jo, ja mēs atskatāmies it īpaši uz 90. gadu sākumu, tad tā laika politiķi arī paši atzīst, ka viņu zināšanas par politikas veidošanu, par to, kā vispār veidot koalīciju, kā savstarpēji vienoties un tā tālāk, tās bija tādā ļoti, ļoti ierobežotā daudzumā. Kaut kas izlasīts grāmatās, kaut kas varbūt redzēts filmās un tamlīdzīgi.”
Zināšanas politiķi guva vien ar pieredzi, tomēr neatkarīgajās valstīs politiķi vēlējās arī izcelties, tādēļ katrs mēģināja dibināt savu, “pareizo” partiju:
“Tas bija brīdis, kad ļoti aktīvi veidojās jaunas politiskās partijas un citas beidza pastāvēt. Un atkal vietā nāca jaunas. Bija arī vienu vēlēšanu projekti, kur uz vienām vēlēšanām nāca viens politiskais spēks, bet uz nākamajām jau nākamais,” skaidro Metla-Rozentāle.
Romāns Gagunovs, RSU Sociālo zinātņu fakultātes docētājs, pētnieks un politikas zinātnes doktorants, uzsver, ka uzreiz pēc neatkarības atgūšanas valstu valdībām bija nepieciešams veikt vairākas reformas:
“90. gados valdību maiņas bija biežas vairāku faktoru dēļ, piemēram, bija jāīsteno apjomīgas ekonomiskās un sociālās reformas, tautsaimniecības situācija bija sarežģīta, bet politiķi nereti rīkojās ambiciozi, cīnoties par varu.
Šo situāciju pastiprināja sabiedrības neapmierinātība, ko veiksmīgi izmantoja jauni un bieži vien populistiski politiskie spēki.”
Valdību stabilitāti pozitīvi ietekmēja Baltijas valstu pievienošanās Eiropas Savienībai (ES) un NATO:
“Gan iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO, kas mums tomēr uzlika tādu Eiropas vērtību rāmi, kur mums pamazām mācīja par to, kā valsts ir jāvada, gan arī pašu politiķu izpratne par to, ka tomēr izdevīgāk politikā ir strādāt ilgtermiņā,” secina Metla-Rozentāle. Tas mainīja politiskos procesus Latvijā, un valdību darbība kļuva stabilāka.
Gagunovs uzsver, ka valdību nostiprināšanos ietekmēja arī apziņa par dažādiem apdraudējumiem:
“Laika gaitā politiskie un valsts pārvaldes institūti nostiprinājās, partiju konkurence kļuva mazāk haotiska, kas spēja nodrošināt ilglaicīgākas koalīcijas. Pēdējos gados valdību stabilitāti ir veicinājusi arī apziņa par nopietnajiem ģeopolitiskajiem un iekšpolitiskajiem izaicinājumiem, piemēram, Covid-19 pandēmiju, Krievijas karu Ukrainā, ekonomisko situāciju, hibrīddraudiem un citām krīzēm, kas mudina politiskos spēkus sadarboties, tādējādi novēršot potenciālo politisko krīzi, ko potenciāli varētu savas propagandas īstenošanā izmantot mums nedraudzīgās valstis.”
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā valdības mainījās ik gadu
35 gadu laikā Latvijā ir bijušas 23 valdības, no kurām 13 demisionējušas pirms pilnvaru termiņa beigām. No 1993. gada līdz 2000. gadam valdības Latvijā mainījās gandrīz katru gadu – šajā laika posmā tika nomainītas septiņas valdības.
Visīsāko laiku darbojās Andra Šķēles otrā valdība – 175 dienas. Savukārt visilgāk, proti, 1421 dienu, darbojās Krišjāņa Kariņa pirmā valdība.
Visilgāk Latvijas premjera amatu ieņēma Valdis Dombrovskis, vadot trīs valdības pēc kārtas 1777 dienas.
Visbiežāk dažādu valdību premjeri atkāpās nesaskaņu koalīcijā dēļ. Nesaskaņas bieži vien pārauga strīdos, kuru dēļ partija vai vairākas partijas koalīciju atstāja. Šādos gadījumos premjera partija, paliekot valdībā mazākumā, nespēja efektīvi darboties.
Savukārt 2007. gadā Latvijā izveidojās bezprecedenta situācija, kad atkāpās Aigara Kalvīša otrā valdība. Kalvīša atkāpšanos toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers nodēvēja par “unikālu situāciju”, jo valdība bijusi spiesta atkāpties tāpēc, ka tai nebija sabiedrības uzticības, nevis tāpēc, ka tai būtu zudis vairākuma atbalsts Saeimā.
Latvijas sabiedrībai bijuši arī augsti standarti
Tā kā Latvija tikko bija atguvusi neatkarību, tad arī sabiedrībai bijuši augsti ideāli – “ja šis politiskais spēks neatnes ideālo Latviju, mēģināsim citu politisko spēku”, skaidro Metla-Rozentāle.
Tomēr Latvijā politiskie spēki balstījās ne tikai uz tolaik pastāvošām vērtībām un ideālās Latvijas vīziju, bet arī uz personālijām. Bieži vien koalīcijas veidoja apkārt dažādām personībām, tādēļ notika valdību rotācija, kurā katrs jaunais politiskais spēks centās izvirzīties priekšplānā.
Personības ietekmē ne tikai valdību krišanu, bet arī jauno valdību izveides procesus. Gan Latvijā, gan Igaunijā un Lietuvā jaunas valdības izveides process ir institucionalizēts, tomēr politiķu ambīcijas, mērķi un partiju līderu personības vienmēr ir palēninājušas jaunas valdības izveidi, skaidro Metla-Rozentāle.
Tomēr, laikam ejot, sabiedrībā pieauga vēlme pēc stabilitātes:
“Ja kāda partija bijusi tā, kas gāž valdību, parasti tā negūst labus panākumus nākamajās vēlēšanās. Nav tā, ka tas tiktu novērtēts sabiedrības acīs.
