Vien dažas stundas pirms nāves vecmamma ēda, jutās labi… Stāsti par šķietamu nolaidību slimnīcās birst kā no pārpilnības raga 0
Kad LA.LV publicējām pirmo stāstu ar slimnīcā mirušu onkoloģijas pacientu iespējamas mediķu nolaidības dēļ, šķita, ka tāds stāsts ir viens no… miljona. Tomēr šis stāsts kalpoja kā vārti. Kopš tā publicēšanas klajā nākuši vēl vairāki gadījumi par šķietamu medicīnas personāla nolaidību.
Dažādus stāstus mums sūtat jūs, dārgie LA.LV lasītāji, un ar daļu sastopamies arī publiskajā vidē. Ir jūtams, ka cilvēkiem sirdis ir pilnas, un, iespējams, doma, ka šādas situācijas notiek ar vēl daudziem cilvēkiem, liek cilvēkiem dalīties arī ar sevis piedzīvoto.
Šis stāsts, kurš nav ne pirmais, ne pēdējais, publicēts platformā “Threads”. Tas ir par Zanes omi, kura mira Rēzeknes slimnīcā.
Zane raksta: “Es zinu, ka nekas nemainīsies, nekādas jēgas nebūs, bet kārtējā situācija ar Rēzeknes slimnīcu.
Mans uzskats ir tāds – neviens tur necentīsies izglābt vecu cilvēku.
Īsumā situācija – mana vecmamma tika atvesta ar ātro palīdzību uz Rēzeknes slimnīcu, viņai bija liela rēta pieres zonā, lūzumi sejai un utt. – kopumā traki sasista seja no krituma. Bet! Nākamajā dienā pati zvanīja un bija pilnīgi adekvāta, visu saprata, visu runāja.
Neko jau neteikšu par to, ka viņu taisījās mest ārā pēc 6 dienām ar tādu galvas traumu, tad plusā vēl tā attieksme. Zvanot vecmammai, jau dzirdam, ka ir saslimusi, zvanām uz nodaļu: “Halloo, varbūt rentgenu plaušām jātaisa? Jā, labi, uztaisīsim!” Rezultātā – plaušu karsonis, to atklāja tik pēc 3–4 dienām. Zvanām citu vakaru vecmammai – nevar ieelpot gaisu normāli, zvans nodaļai: “Haalllo, varbūt iedosiet sistēmu kādu, zāles? Labi, labi, tūlīt! Okeey..””
Zane stāsta, ka vecmammu apmeklējuši gandrīz katru dienu. Viņa izskatījusies labi, bijusi moža un priecājusies, ka pēc dažām dienām varēs doties mājās. Nekas neliecinājis par to, ka tuvojas kas traģisks.
Tomēr kādā vakarā saņemts telefona zvans ar šokējošu ziņu – vecmamma ir mirusi. Iestājies pilnīgs apjukums, jo vēl tikai dažas stundas iepriekš viņi bija sazvanījušies, vecmamma ēdusi vakariņas un teikusi, ka jūtas labi.
Zane nekavējoties mēģinājusi noskaidrot, kas noticis. Atbilde bijusi lakoniska – trombs. Šī atbilde raisījusi vēl vairāk jautājumu un neizpratni. Zane uzsver, ka, lai arī nav mediķe, viņai nav skaidrs, kā var notikt, ka pacienta veselības stāvoklis tik strauji mainās, un vai ārstniecības personāls pietiekami rūpīgi seko līdzi pacienta lietotajām zālēm.
Viņa turpina: “Kādas ir viņam slimības? Vecmamma katru dienu dzēra asins šķidrināšanai zāles (varbūt pati aizmirsa izdzert, bet) – vai jūs tās viņai devāt? Vai jūs veicāt asins analīzes tieši trombu novērošanai? Kā? Smieklīgākais jau ir tas, ka, atnākot uz slimnīcu, prasi virsmāsai – viņai deva asins šķidrināšanai zāles? Eee, nuuu… Atnāk dežūrārsts, kas tieši tad bija uz vietas, atbilde? Nuuu, es taču neesmu ārstējošais ārsts un utt. NEVIENS PAT NESPĒJ ATBILDĒT.
Tikai piedāvā – varam veikt sekciju, bet ko tas mainīs? Cilvēku vairs neatgriezt. Kopumā – nedod Dievs ir tikt tādu mediķu rokās. Visiem novēlu veselību un nekad nesaskarties ar tādām situācijām!”
Zanes vecmamma: Man aiziet vēl nav lemts
Privāti sazinājāmies arī ar Zani. Viņa stāsta, ka vecmammas ārstējošais ārsts viņu tikai pieņēma, un pēc tam vairs nebija nekāda kontakta, jo tajā laikā bija brīvdienas, un viņš darbā būtu tikai 02.01., kaut gan vecmammu gribēja izrakstīt jau 29.12. Nodaļa bija neiroķirurģija. Par to, ka vecmammai ir cukura diabēts, ģimene medicīnas personālu brīdināja, taču insulīnu oma sev pati špricēja, neviens pat nepalīdzēja, atklāj Zane.
“Ar tādu galvas traumu viņa pati cēlās un gāja uz tualeti – neviens nepieskatīja, neviens neaizrādīja. Mēs uzskatām, ka tā nedrīkstēja notikt, jo viņa bija zaudējusi daudz asiņu, kad nokrita un sašķēla sev pieri.
Kad devāmies uz slimnīcu paņemt viņas mantas, mums parādīja viņas medicīnisko mapi, taču uz vienu konkrētu jautājumu – vai viņai tika dotas asinis šķidrinošas zāles – neviens neatbildēja. Tika runāts tikai par sekciju, bet ko tā dos? Seja jau bija pilnībā sašūta un zila.
Pati vecmamma teica, ka, ja jau ir izdzīvojusi, tad tagad dzīvos ilgi – vēl neesot lemts,” pauž Zane.
Nereti pacientu tuvinieki ne vienmēr spēj objektīvi un kompetenti izvērtēt notikušo
Situāciju komentē arī Rēzeknes slimnīcas pārstāve: “Atbilstoši personas datu aizsardzības prasībām, neviena ārstniecības iestāde Latvijā publiskajā telpā nevar komentēt individuālus pacientu ārstēšanas gadījumus.
Nereti pēc smagiem un emocionāliem notikumiem pacientu tuvinieki ne vienmēr spēj objektīvi un kompetenti izvērtēt notikušo. Mediķi ikdienā strādā ar augstu atbildības sajūtu, profesionāli un rīkojas pacientu interesēs, darot visu iespējamo viņu dzīvības saglabāšanai un veselības stāvokļa uzlabošanai.
Mums ir būtiski uzklausīt pacientu un viņu tuvinieku pieredzi, jo sniegtā informācija palīdz pilnveidot veselības aprūpes pakalpojumu kvalitāti. Aicinām sazināties ar slimnīcu individuāli.
Izsakām līdzjūtību pacientes ģimenei un tuviniekiem.”
Komentāros pie Zanes publikācijas cilvēki dalās ar bēdīgām pieredzēm veselības aprūpē:
“Man ir aizdomas, ka slimnīcās ir kaut kāds nerakstīts likums – neārstēt vai pat nozāļot vecos. Nerakstīšu te savu pieredzi ar tēvu un vīramāti, tā jau savulaik daudz dēļ tā pārdzīvots. Ja uzrakstītu, jūs te visi vispār būtu šokā… Un tās bija Rīgas slimnīcas – viena Stradiņi, otra – Gaiļezers. Pat Veselības inspekcijai rakstījām, protams, viss no ārstu puses bija labākajā kārtībā, tikai mēs, radinieki, palikām muļķu lomā.”
“Ar slimnīcām, diemžēl, ir diezgan traki. Pati gaidu atbildi no slimnīcas, kurā vērsos ar sūdzību – atbildei pēc likuma jābūt 30 kalendāro dienu laikā, kas man bija 5.12. Joprojām atbildes nav (pagājis jau mēnesis pēc noteiktā termiņa). Esmu vērsusies Veselības inspekcijā (8.12), un man atbildēja, ka lietu pagarināja līdz 8.04. Scenāriju apmēram apzinos, un tālāk iešu caur tiesu, ja būs nepieciešams, jo situācijas slimnīcās neuzlabosies, ja paši padosimies, lai arī cik daudz tas prasīs.”
“Par Rēzeknes slimnīcu tikai un vienīgi slikts dzirdēts! Izsaku visdziļāko līdzjūtību! Mums līdzīga situācija ar mammu Balvu slimnīcā… arī cap, ļap… un beigās trombs… Izrakstā – asinsrites traucējumi galvas smadzenēs, un aiz koda I64 slēpjas insults. Neviena vārda par to.”
“Madonas slimnīcā ir bijis līdzīgi. Ārstē nepareizas diagnozes sākumā, un pēc tam… pēkšņi nomira vectēvs, un sākumā gribēja iestāstīt, ka miris no smēķēšanas. Lieki teikt, ka vectēvs nesmēķēja, un īstenībā bija asinssaindēšanās.”
“Gulēju slimnīcā ar plaušu karsoni. Vakarā ienāca sieviņa – tīri žirgta, staigāja, parunājāmies. Kas kaiš? Esot bijušas sāpes krūtīs. Pirmoreiz? Jā. Naktī dzirdu vaidus. Spiežu pogu. Saskrien māsiņas, izsauc ārsti. Ienāk jauna meitene – gariem matiem, pieaudzētiem nagiem, rokas kabatās. Nebūs… Apskata kardiogrammu – jāved uz reanimāciju. Reanimācija neņem pretī. Sadeva zāles, morfiju, lai paguļ. Aizgāja, aizvēra durvis. Gribēju kliegt… No rīta krēslā dzirdu čukstus – mirusi….”
“Jā, manai ģimenei ir negatīva pieredze ar šo slimnīcu. Vectēvs, insulta paralizēts, gulēja slimnīcā – absolūti vienaldzīga attieksme. Ja pats nepieskati, nezvani, katru dienu neej apciemot, pēc pacienta nemaz neskatās – nedod zāles, nebaro, neievēro higiēnu. Uz aizrādījumiem un lūgumiem vari saņemt tikai izbolītas acis, neapmierinātu seju. Ja vēlies daudzmaz normālu attieksmi pret savu tuvinieku, palīdz tikai kukuļa došana medmāsai vai ārstam.”
“Diemžēl izskatās, ka šāda problēma ir arī citās reģionālajās slimnīcās. Trūkst cilvēcības. Nesen vecmammu izrakstīja no slimnīcas (ne līdz galam izārstētu, protams), un nākamajā dienā atkal palika slikti, un nācās aizvest atpakaļ. Lieki jau teikt, ka tas bija viņas pēdējais brauciens.”
“Mūsu ģimenē bija situācija, kad manam vectēvam bija problēmas ar sirdi. Viņš bijis gan Rēzeknes poliklīnikā, gan slimnīcā. Tur viņam teica: “Jā, jums ir kaut kas ar sirdi, bet mēs nezinām, kas tieši.” Aizsūtījām viņu uz Rīgu. Tur viņam pateica: “Kā jūs vispār atbraucāt no Rēzeknes līdz Rīgai dzīvs – jums ir milzīgs trombs sirdī.” Mēs bijām šokā no situācijas, bet pavisam nebrīnījāmies par to, kas notiek ar medicīnu Rēzeknē…”
