“Mamma cieta līdz pēdējam elpas vilcienam!” Meita-medmāsa norāda uz zināšanu trūkumu cilvēku aprūpē 0
“Esmu medmāsa, kura dzīvo un strādā Norvēģijā. Daudzus gadus rūpējos par smagi slimiem un mirstošiem pacientiem,” tā savā vēstulē lietuviešu medijam raksta kāda sieviete.
Vēlos dalīties savā personīgajā pieredzē, kas saistīta ar manas mātes pēdējām dzīves dienām vienā no Lietuvas universitātes slimnīcām. Es nemeklēju vainīgos – vēlos vērst uzmanību uz sistēmiskām nepilnībām, kas neļauj cilvēkiem aiziet mūžībā ar cieņu.
Mana māte cieta no akūtas mezentērija asinsvadu trombozes. Pēc pārbaudēm kļuva skaidrs, ka ķirurģiska iejaukšanās nav iespējama – atliek vien mazināt sāpes un nodrošināt mieru viņas pēdējās dienās.
Ārsti bija uzmanīgi, medmāsas – gādīgas, taču viņu iespējas bija ierobežotas – trūka skaidru vadlīniju par to, kā ārstēt šādu pacientu.
Viņi baidījās izrakstīt pietiekami spēcīgas zāles, jo uztraucās, ka tas strauji pazeminās asinsspiedienu, tādēļ mammai mocījās no spēcīgiem sāpju uzplūdumiem, un mēs, radinieki, jutāmies bezspēcīgi palīdzēt.
Šajā situācijā man bija jābūt ne tikai meitai, bet arī medmāsai – vajadzēja aizstāvēt māti, lūgt vairāk medikamentu, pieprasīt labāku sāpju mazināšanas metodi. Bija grūti iedomāties, ka par tik elementāru lietu – ciešanu atvieglošanu – bija jāvienojas iepriekš. Šādas pūles nevajadzētu prasīt ne no radiniekiem, ne no pacienta.
Klīnikas personāls bija brīnišķīgs — iejūtīgs un centīgs, taču man kā medmāsai, kura strādā ar smagi slimiem un mirstošiem pacientiem Norvēģijā, bija skaidrs, ka sistēmiski ierobežojumi ierobežoja viņu spēju palīdzēt manai mammai.
Mediķiem, kuri nav pieraduši pie paliatīvās aprūpes pacientu aprūpes, jābūt skaidrām shēmām un plāniem, kā rīkoties šādās situācijās. Tikai tādā veidā var drosmīgi uzņemties atbildību, nebaidoties no dažādām komplikācijām, analīžu rezultātu shēmām, stabiņiem tabulās un cipariem dokumentos. Vispirms ir jāredz cilvēks, nevis asinsspiediena skaitļi monitorā.
Asinsspiediena mērīšana mirstošam pacientam nav jēgpilna, ja galvenais mērķis ir sāpju kontrole un mazināšana. Pēdējās dzīves stundās nevienam nevajadzētu ciest sāpes.
Sistēmai ir jādod darbiniekiem instrumenti un drosme saskatīt šo vienkāršo patiesību – mirstot vissvarīgākais nav cīņa par medicīniskiem rādītājiem, bet gan cieņa pret cilvēku un viņa pēdējiem mirkļiem.
Ja arī tev ir kāds pieredzes stāsts par notiekošo Latvijas slimnīcās, pacientu aprūpē, ārstu darbā, kādas netaisnības, vēlme dalīties piedzīvotajā, raksti uz [email protected]. Centīsimies tev palīdzēt, atbildēt uz taviem jautājumiem un informēt citus.
