3
Cepurnieka mācekle
Bet stacijā “Faringdona” zem velvēm periodiski atskan šaušalīga bērnu raudāšana. Visbiežāk tas notiek vakarā, neilgi pirms metro stacijas slēgšanas. Leģenda vēstī, ka šie vaidi piederot savulaik nogalinātajai 13 gadus vecajai meitenei Annai Neilorei, kura nesen bija kļuvusi par mācekli cepuru darbnīcā. Bet reiz viņas izkropļoto līķi ar izteiktām vardarbības pazīmēm atrada netālu no darbnīcas esošajā klajumā.
Izmeklēšanā noskaidrojās, ka Annu nogalinājis cepuru darbnīcas īpašnieks kopā ar savu meitu. Viena no versijām pauž, ka cepurnieka meita kļuvusi greizsirdīga uz Annu par to, ka viņai uzmanību pievērsis pašas potenciālais precinieks. Izraisījies meiteņu strīds, kura laikā iekarsusī cepurnieka meita iesitusi pa galvu Annai ar smagu metāla svečturi, tādējādi viņu smagi ievainojot.
Atsteidzies cepurnieks, taču tā vietā, lai palīdzētu cietušajai, izlēmis viņu turpat labāk piebeigt. Vēlāk, kad iestājās tumsa, abi noziedznieki izstiepuši līķi klajumā, vienlaikus cenšoties visu ierīkot tā, lai izskatītos, ka meiteni nogalinājusi kāda no ielu bandām.
Tas noticis aptuveni 18. gadsimta vidusdaļā, kad Anglijā vēl pat nebija uzsākta metro ierīkošana, tomēr Annas Neilores spoks vēlāk iecienījis tieši staciju “Faringdona”.
Traģiskais aktieris
Pagājušā gadsimta 50. gados Londonas metro stacijā “Koventgārdena” periodiski parādījies dīvains subjekts: rudmatains vīrietis, vecmodīgā apģērbā un lielas platmales aizsegtu seju. Nevienu neievērodams, viņš klīdis pa peronu, kaut ko nepārtraukti murminot sev zem deguna. Vērīgi ieklausoties, bijis iespējams atpazīt, ka viņš runā monologus no Šekspīra traģēdijām, visbiežāk no “Makbeta” un “Hamleta”. Reiz savādais subjekts iegājis istabiņā pie strādniekiem, noņēmis platmali un pieklājīgi stādījies priekšā: “Viljams Teriss, Adelfi teātra traģiķis.” Nākamajā acumirklī telpā no strādājošajiem vairs nav bijis ne miņas – visi redzējuši, ka runātājs ir… bez galvas.
Šis gadījums sacēlis krietnu troksni. Sākotnēji izvirzīja versiju, ka strādnieki kļuvuši par kāda izjokotāja–hipnotizētāja upuriem vai arī tā bijusi masu halucinācija. Taču drīz izmeklēšana noskaidrojusi, ka Viljams Teriss ir gluži reāla persona, un viņš 19. gadsimta nogalē Adelfi teātrī patiešām bijis galveno lomu izpildītājs.
Taču 1897. gadā viņu ar nazi nodūris vidusmēra aktieris Ričards Prinss, kurš nav spējis sadzīvot ar greizsirdību saistībā ar Terisa panākumiem profesionālajā darbā, kā arī mīlas frontē. Teriss aizkulisēs nomiris savas mīļotās primadonnas Džesijas Milvordas rokās. Taču neilgi pirms pēdējā elpas vilciena Teriss paspējis pateikt: “Es vēl atgriezīšos.” Un patiešām atgriezās arī. Tikai palicis nenoskaidrots: kāpēc bez galvas?
Arī kāda mūmija
Londonas metro stacijā “Britu muzejs” pazemes vilcienu sastāvi kopš laika vairs nepietur – to slēdza jau pagājušā gadsimta 30. gados, un to var tikai ar acs kaktiņu pamanīt, ātri slīdot garām Pikadilli līnijā. Taču metro apkalpojošajam personālam tur periodiski tomēr jāierodas, lai veiktu dažādus profilaktiskos darbus.
Un viņi tad mēdz tur uz platformas sastapt kādu seno ēģiptiešu spoku. Šāda satikšanās nevienam nesola nekā laba: spoka ledusaukstais skatiens burtiski caururbj jebkuru cilvēku, pēc kā upuri pārņem neizmērojamas šausmas, pārstāj klausīt rokas un kājas, cilvēks kļūst it kā pilnībā paralizēts, lai gan vienlaikus esot gatavs pildīt jebkuru “hipnotizētāja” pavēli. Tādā veidā reiz kādam darbiniekam domās dota pavēle mesties uz sliedēm, un no šā reālas pašnāvības mēģinājuma viņu paglābis tikai pārinieks, kurš kaut kāda iemesla dēļ nebija nokļuvis spoka dīvainās ietekmes zonā.
Vēstīts, ka no šīs jau sen slēgtās Londonas metro stacijas mēdzot parādīties arī citi spoki. Proti, tās izbūvēšanas laikā noticis kāds nogruvums, kā rezultātā viena strādājošo grupa gājusi bojā zem gruvešiem. Viņus arī vēlāk neesot izdevies atrakt un apglabāt, tāpēc kopš tā laika nenomierināmās dvēseles klaiņājot pazemē, radot dīvainus, stenēšanai līdzīgus trokšņus.
