“Mammas šodien nav” – trīs bērnu mamma stāsta par ikdienu, kuru pārtrauc migrēnas lēkmes
0
Migrēna ir klusā slimība, kas nemanot piezogas un ietekmē dzīves kvalitāti. Kādam vairāk, kādam mazāk, tomēr tiek lēsts, ka ar šo slimību Latvijā sadzīvo katrs desmitais cilvēks. Viena no tiem ir arī Anna, 42 gads jauna sieviete, trīs bērnu mamma. Lūk, viņas stāsts.
“Migrēnu man atklāja 30 gadu vecumā. Sākotnēji diagnoze migrēna netika atklāta, tās bija tikai galvassāpes. Man izteiktu pazīmju nebija, tādēļ ārsts ieteica aktīvāku dzīvesveidu, jo ikdienā astoņas stundas pavadu pie datora sēdus,” Anna atceras. Tad pirmajam bērniņam viņa pakaļ uz bērnudārzu devās kājām, vairāk kustējās un tas palīdzēja, līdz iestājās otrā grūtniecība.
“Tad pirmo reizi piedzīvoju migrēnas lēkmi ar īslaicīgu redzes zudumu jeb miglošanos. Devos pie ārsta, bija viennozīmīgi skaidrs, ka tā ir migrēna – nevienam vairs nebija šaubu,” māmiņa stāsta. Kopš tā brīža ar katru gadu paliek arvien grūtāk. Lēkmes ar gadu paliek arvien biežākas un intensīvākas.
Sākumā viņa migrēnas zāles dzēra divreiz gadā, šobrīd tās ir vairākas reizes mēnesī. Anna šobrīd cīnās ar migrēnas pīķa laiku, tāds esot vecumā ap 40 gadiem. Ārsti solot, ka ap 50 tam vajadzētu mainīties un lēkmēm palikt vieglāk pārciešamām.
“Ir jāatrod īstais brīdi, kad migrēna parādās, jo, ja zāles iedzer par vēlu, tās var nepalīdzēt. Ja divu stundu laikā neder “Ibumetin”, tad dzeru “Cinnie” migrēnas zāles. Esmu izmēģinājusi vairākas, bet “Cinnie” man palīdz gandrīz vienmēr,” Anna skaidro. Viņa strādā pilna laika darbu un rūpējas par 3 bērniem, kas pats par sevi jau ir varoņdarbs. Kā to iespējams savienot ar pēkšņām migrēnas lēkmēm?
“Kad uznāk lēkme vai jūtu, ka tā tuvojas, ja esmu darbā, mēģinu uzreiz samazināt darba tempus. Ja jūtu, ka būs traki, un ir tāda iespēja, tad to dienu palieku mājās, lai vajadzības gadījumā, varu uz brīdi arī atlaisties miera režīmā,” Anna stāsta, norādot, ka migrēna pilnīgi noteikti ietekmē darbaspējas un dzīves kvalitāti.
“Reizi mēnesī, divos ir tādas lēkmes, ka divas dienas jāguļ tikai gultā. Ja noķeru īsto brīdi, kad galva sāk sāpēt, iedzeru zāles, mazliet atguļos un tad varu braukt uz darbu un mierīgi strādāt, bet ir gadījumi, kad zāļu iedarbība beidzas un atgriežas uzreiz arī sāpes. Ļoti dažādas ir šīs epizodes,” viņa min grūtākos brīžus.
Liels atbalsts ir vīrs, kurš, ja migrēna atkal atgriezusies, pārņem vakarā mājas darbus, rūpes par bērniem. “Ja ir grūti, mani neaiztiek, tik pajautā, vai ēdīšu, vai tikai gulēšu visu vakaru. Visi zina, ka man ir migrēna, tad no manis neko negaida, bērni saprot, ka tad mammas būtībā mājās nav. Es bērniem stāstu, saku, ka šodien mierīgāk jāpaspēlējas, palūdzu, lai netrako un viņi saprot, pieņem manas veselības problēmas, kas nereti var izvērsties par diskomfortu un apgrūtinājumu pat trīs dienu garumā,” Anna norāda.
Anna cenšas izvairīties no apstākļiem, kas migrēnas izraisa – nedrīkst izlaist ēdienreizi, arī ceļošana ir riskanta, it kā uztraukuma nav, bet vienmēr pēc lidojuma seko lēkme un pirmās divas atvaļinājuma dienas jāpavada, lietojot zāles. Dzīve ar migrēnu nav viegla, un neviens arī nevar Annai atbildēt, kāpēc tieši 30 gadu vecumā viņai šī diagnoze attīstījās, bet Anna, kad laiks un spēks to ļauj, izmēģina arī citas metodes, kā mazināt migrēnas simptomus. Viņa vēlētos, lai Latvijā pieejamās zāles būtu lētākas, jo tic, ka ne visi tās var atļauties. Kādam varbūt šķiet, ka 30 eiro jau nav daudz, bet jautājums vienmēr paliek atvērts – cik paciņas mēnesī kuram slimniekam jāpērk. Beigās iztērētā summa katram ir sava.
