Kā Aija Andrejeva kopā ar vīru un Latvijas spožākajiem mūziķiem gatavojas tēta piemiņas koncertam

“Mans tētis bija īsts rokenrols!” Saruna ar dziedātāju Aiju Andrejevu 15

Guna Blaua, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

“Latvija pirmā vietā” tiks pāri 5% barjerai rūkdami! Kovida afēra tiks izmeklēta un – ticiet man! – kāds tiks iesēdināts!” – Līcīša feļetons 30
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
FOTO. “Nez, ko tie ragi varētu nozīmēt?”. Ministres Anitas Muižnieces “radziņi” fotogrāfijā ar kolēģiem soctīklos raisa jautras diskusijas 6
Lasīt citas ziņas

 

6. augustā Lielvārdes parkā norisināsies pāragri mūžībā aizgājušā dziedātāja, grupas “Opus Pro” ilggadējā solista un neatkārtojamās balss īpašnieka Alex (1962–2021) piemiņai veltītais koncerts “Zvaigznes ceļš”. To, sadarbojoties ar daudziem izciliem latviešu rokmūziķiem, rīko Alex meita – dziedātāja Aija Andrejeva.

CITI ŠOBRĪD LASA


“Tā būs cieņas un goda izrādīšana un vēl viena atvadīšanās, jo viņš aizgāja, gan būdams mans tētis, gan skatuves partneris. Un tā ir vēl viena sāpe, kas jāizdzīvo,” sarunas laikā saka Aija. Jāpiebilst, ka lielākoties mūsu dialogs arī vijās ap Aijas atmiņām par tēvu. “Protams, mēs varējām koncertu rīkot oktobrī, kad manam tētim paliktu 60 gadi, un darīt to kādā koncertzālē, taču mums gribējās vienu kārtīgu vasaras rokkoncertu. Redzēs, varbūt oktobrī arī kaut kas būs,” saka dziedātāja.

 

Koncerts notiek Lielvārdes parkā. Cik zināms, jums abiem tā ir īpaša vieta?

Jā, jo ar Lielvārdi mums saistās visa dzīve. Tēvam – īpaši, jo viņš Lielvārdē dzīvoja, šķiet, kopš 1975. vai 1976. gada. Man Lāčplēša jeb Lielvārdes parks saistās ar bērnību, kur katru dienu gājām staigāt. Tētim ar parku saistījās lieli sapņi – ka šī varētu būt vieta, kur varētu notikt dažādi pasākumi. Viņš bija sapņotājs un vizionārs, taču viņam trūka racionālās daļas, lai sapņus īstenotu; nu, tad mēs īstenosim viņa vietā. Tāpēc esmu ļoti priecīga, ka visi aicinātie mūziķi piekrita piedalīties un nevienam vispār nebija nekādu jautājumu. Tas bija tik vienkārši!

Varbūt tev ir doma, ka šo koncertu varētu padarīt par tradīciju, vai arī tas tomēr būs vienreizējs pasākums?

Pirms kāda laiciņa ar savu pavadošo grupu piedalījos Daugavpils svētkos. Pat nebiju gaidījusi tik milzīgu atsaucību un cilvēku mīlestību, jo, atklāti sakot, man bija sajūta, ka Daugavpilī mani neviens nepazīst; domāju, ka te droši vien pazīst Intaru [Busuli] un “Prāta Vētru”. (Smejas.) Taču tā bija kļūda, jo uz mūsu koncertu atnāca gan latvieši, gan krievi, gan citu tautu pārstāvji. Beigās skatītāji mūs vispār nelaida prom, un viss pūlis vienbalsīgi kliedza, lai dziedam “Rozā lietu”… Tas bija pilnīgs kosmoss!

Latviešu grupa "Opus Pro" prezentē jauno albumu un stāsta par koncertu


Kaspars Ansons teica, ka tā uzreiz nevarot sākt spēlēt, taču mūsu taustiņ­instrumentālists Jānis Miltiņš savā planšetē atrada dziesmas notis, un tā mēs nodziedājām. Man tiešām skudriņas iet pa kauliem, to atceroties! Patiesībā visi klausītāji dziedāja līdzi, tā ka es pat varēju nedziedāt. Šāda klausītāju reakcija mani ļoti iepriecināja: gan tas, ka viņi zināja dziesmas vārdus, gan arī, ka manu tēvu viņi acīmredzot uztver kā savējo. Jo mans tētis ir dzimis Daugavpilī un tur mācījies līdz 5. vai 6. klasei. Pēc šā notikuma sāku domāt, ka varbūt ar tēta piemiņai veltīto koncertu vajadzētu aizbraukt uz Daugavpili, taču šobrīd izskatās, ka koncerts Lielvārdē pagaidām būs vienīgais.

Kā lielvārdieši uztver, ka parkā notiks kaut kas tik vērienīgs?

Tie, ar kuriem iznācis aprunāties, patiešām ir ļoti priecīgi, ka parkā beidzot kaut kas notiks, un tā arī saka – mēs ceram, ka tā kļūs par tradīciju. Jo patiesībā parks ar pilsdrupām un ar visām eposam “Lāčplēsis” veltītajām skulptūrām tiešām ir īpaša vieta, kuras potenciāls nav izmantots. Tagad tur nekas nenotiek, bet no savas bērnības kā pa miglu atceros, ka tur kādreiz rīkoja ļoti vērienīgas Jāņu svinības; bija vēl kaut kādi pasākumi. Mamma man ir stāstījusi, ka septiņdesmitajos gados tieši tur, kur tagad tēva piemiņas koncertam būvējam skatuvi, kādreiz arī ir bijusi skatuve, kur notika dažādi koncerti un citi pasākumi.

Varbūt tev izdosies atjaunot pasākumu tradīcijas Lielvārdē?

Ceru, ka man pietiks spēka šo projektu izvilkt līdz galam! (Smaida.) Katrā gadījumā ļoti ceru, ka iekustināšu kaut ko, kas turpināsies; ka aktivizēsies vietējie cilvēki, kuri gribēs turpināt šajā parkā kaut ko darīt.

“Atceros, kā mēs ar māsu Lauru un tēti gājām pastaigāties pa Lielvārdes parku. Tētim tas bija garo matu laiks, un daži jokojot viņu dēvēja par Allu Pugačovu…”
Foto: no Aijas Andrejevas arhīva

Stāstīji, ka kopā ar tēti staigājāt pa parku. Bija vēl lietas, ko darījāt kopā?

Tagad varu atzīties, ka mēs ar māsu pa kluso gājām peldēties Daugavā, lai gan mums uz stingrāko bija aizliegts pie ūdens iet vienām. Kad tētis brauca uz mēģinājumiem, protams, mēs “izšļūcām” peldēties… Pie parka Daugava ir ļoti dziļa – jau pie paša krasta dziļums ir vismaz divi metri. Mēs gan labi peldējām, bet tik un tā tas bija ļoti riskanti. Vēl labi atceros to skatu: mēs abas peldamies, tēvs mājās ir pārradies agrāk, un viņš nāk mūs meklēt, jo labi zina, kur esam. Šī bilde man aizvien ir acu priekšā: esmu “izņurkojusi” no ūdens, man priekšā stāv garmatainais Aleksis un bļauj: “Fiksi mājās!” (Smejas.)

Protams, ka par pastrādāto tikām pie kārtīga mājas aresta. Reiz gājām peldēties visa ģimene kopā. Atceros, ka pludmalītē pie Daugavas bija daudz bērnu, tā bija silta vasaras diena. Pludmalē parādījās kāds iereibis vīrs, kurš sāka bļaustīties – sak, tā ir mana peldvieta, mana zeme, jūs visi ejiet prom! Mans tētis (toreiz viņam vēl bija gari mati) tam cilvēkam teica: tagad mierīgi, te ir bērni, nevajag bļaustīties, labāk ej mājās izgulies. Tas kungs bija tādā reibuma pakāpē, ka, ieraugot manu tēti, tik vien spēja pateikt: tu, sieviete, vispār klusē! Tētis tikai iesmēja, un labi, ka tā, jo patiesībā tas varēja visādi beigties… Starp citu, garo matu dēļ manu tēti daži pa jokam sauca par Allu Pugačovu. (Smejas.)

Droši vien tava tēta kolēģi arī brauca uz Lielvārdi?

Atceros, kā visi mūziķi, tēta kolēģi, brauca uz parku, kur parka dziļumā viņiem bija galdiņš, tusiņu vieta, ugunskurs un baļļuki. Tur bija plānu kalšana un vienkārši būšana kopā. Mēs ar māsu Lauru un draudzenēm arī pašas pilsdrupās taisījām koncertus. Tagad tur viss ir aizaudzis ar lazdām un krūmājiem, bet kādreiz bija divi podesti, uz kuriem rīkojām priekšnesumus, kurus visi lielie no “Opus Pro”, draugi un radi nāca skatīties. (Domā.) Patiesībā man ir sajūta, ka šajā parkā pazīstu katru akmentiņu un katru koku.

Aija Andrejeva atklāj savu jauno albumu "Mēs pārejam uz Tu"


Tu joprojām mēdz aizbraukt uz turieni?

Jā, turklāt man parkā aizvien ir viena īpašā vieta. Starp citu, tēvs mūs ar māsu arī nelaida uz ballītēm, un tad, kad viņam bija koncerti, mēs mukām ballēties. (Smejas.) Jau zinājām – ja koncerts ir, piemēram, Liepājā, tēvs būs mājās nākamajā dienā agri no rīta, tāpēc varēs paballēties ilgāk… Viss jau bija izrēķināts. Reiz nāku mājās no kārtējās ballītes un dzirdu: tēvs ir mājās!

Skaidrs, ka nebija variantu – nācās iet staigāt pa parku. Jau minēju, ka mums tur bija īpaša vieta, kuru saucām “pie saknītēm” – tur, kur Rumbiņa ietek Daugavā. Gāju uz turieni, sēdēju un sapņoju par skaisto nākotni un dzīvi… Pasēdēju kādu stundu, gāju mājās. Dzirdēju, ka tēvs guļ, kā pelīte ielavījos mājā, un viss bija kārtībā. Nu, tā mēs ar māsu darījām. (Smaida.) Tā joprojām man ir īpaša vieta, kur aizbraucu pasēdēt, padomāt, smelties spēkus, vienkārši atpūsties.

Klausoties tavu stāstu, laikam jau tev nebija citas izvēles, kā vien aiziet pa mūzikas ceļu…

Man tiešām šķiet, ka viss bija skaidrs jau bērnībā; arī tēvam par mani viss bija skaidrs. (Smaida.) Iespējams, ka bija vēl citi varianti par profesijas izvēli, taču es nespēju iztēloties neko citu, jo kopš mazām dienām zināju, ka būšu uz skatuves. To jau man arī tēvs skaidri pateica: viņa būs uz skatuves, kur spēlēs, dziedās, dejos vai spēlēs teātri.

Starp citu, mans vecaistēvs – mammas tētis – bija gaismotājs, brauca koncertos kopā ar tā laika zināmākajiem māksliniekiem; tostarp ar grupu “Metronoms”, kur mans tētis sāka savas gaitas mūzikā. Nezinu, vai tā ir leģenda vai īstenība, bet mana vecmāmiņa stāstīja – un es nedomāju, ka viņa man melotu –, ka reiz pie mums mājās esot viesojusies dziedātāja Aija Kukule. Viņa toreiz uz mani paskatījusies un vien noteikusi – šī būs uz skatuves!

Vai vēl atceries savu pirmo uzstāšanos publikas priekšā?

Tas pašā 90. gadu sākumā bija konkursā “Cālis”, un zinu, ka “Youtube” joprojām varot atrast šīs uzstāšanās ierakstu. Skatījos to ierakstu un atradu arī sevi – toreiz biju pavisam sīka ar īsi nogrieztiem matiem, kā tāds panks.

Vecāki arī acīmredzot neiebilda pret tavu izvēli?

Nekad! Tēvs vienmēr mums pašām ļāva darīt, izmēģināt un izvēlēties. Protams, viņš man nenovēlēja dziedātājas ceļu un tieši tāpēc arī neko neteica, jo zināja, kam pats ir izgājis cauri. Tēta mamma bija grāmatvede un tētis inženieris, un, cik es zinu, viņi bija pret dēla izvēlēto ceļu, taču tētis jaunībā bija ļoti spurains un saprata, ka esmu tāda pati, tāda sava ceļa gājēja. Atceros, kad sāku skatuves gaitas un saskāros ar realitāti, ar to “garoziņu”, tētis man teica: “Aiča, tu to pati izvēlējies, un tāda ir realitāte. Tagad vienkārši ir jādara lietas, un viss!”

Tavs skatuves ceļš ir bijis visai interesants…

Jā, un patiesībā viss sākās “Fabrikas muzikālajā teātrī”. Tie bija četri mēneši, ko mums nācās pavadīt slēgtās telpās, taču šo laiku neatceros kā tādu, ka man būtu bijis grūti. Tas bija pirmais TV šovs. Esmu piedalījusies arī šovā “Divas zvaigznes”, “Dejo ar zvaigzni” un “Koru kari”. Turklāt uzreiz pēc “Fabrikas”, Andreja Ēķa aicināta, sāku strādāt televīzijā – mēs ar Martu Kukarāni vadījām Mūzikas kanālu.

Viens no taviem un tava tēta zīmoliem jeb vizītkarte, protams, ir jūsu abu iedziedātā dziesma “Tu un es”.

Tas bija “Fabrikas” laiks, un mūs abus ar tēvu 2004. gada pavasarī uzaicināja piedalīties koncertā par godu Latvijas uzņemšanai Eiropas Savienībā. Tēvs teica, ka viņš labprāt dziedātu kopā ar mani, turklāt dziesmu “Tu un es” jau biju dziedājusi “Fabrikā”, un tā atkal bija kļuvusi aktuāla. Šī dziesma izskanēja koncertā, kas notika 11. novembra krastmalā, kur bija 40 tūkstoši klausītāju. Tas bija tāds piedzīvojums un emocijas – kaut kas pilnīgi nereāls! Kopš tā laika šī dziesma ir bijusi mūsu abu repertuārā, pēc tam arī ierakstījām albumu “Tu un es”.

Vai jau toreiz bija skaidrs arī tas, ka iesi tieši rokmūzikas ceļu?

Jā, lai gan biju pamēģinājusi vairākus žanrus. Lielākā daļa mana repertuāra gan ir popmūzika, taču es nevaru aizbēgt no sevis un arī negribu to darīt. Man patīk eksperimentēt, bet tā balss ir tāda, kāda tā ir.

Jau “Fabrikas” laikā sāku dziedāt kopā ar grupu “Opus Pro”, tā ka man šie mūziķi visi ir kā krusttēvi. (Smejas.) Turklāt Haris [mūziķis Harijs Zariņš. – Red.] man sāka rakstīt dziesmas, tāpēc man atšķirībā no citiem “fabrikantiem” pēc šova uzreiz bija savs repertuārs. Un mums bija koncerti gan kopā ar grupu, gan ar tēvu – līdz brīdim, kamēr atradu savus domubiedrus: Kasparu Ansonu un viņa kolēģus. Taču arī tagad neviens koncerts nav bijis bez “Tu un es”, jo tas nav iespējams.

Man ar tēvu ļoti patika runāt, un laikam šīs lietas pašreiz pietrūkst visvairāk. Runājām vienkārši par dzīvi, un mums bija izteikta dvēseles radniecība: varējām plēsties kā suns ar kaķi, bet pēc tam – mierīgi izrunāties. Tagad, kad esmu pārbijusies, kad negribu intervijas, negribu ne ar vienu sarunāties, gribu ielīst savā aliņā un uzlikt galvā kapuci, un darīt tikai to, kas attiecas uz tēva piemiņas koncertu, es būtu zvanījusi viņam un atzinusies, ka esmu nobijusies… Un viņš man būtu atbildējis, kā jārīkojas: “Vienkārši dari savu lietu!”

Viņš pats varēja būt superbailīgs, pēdējos gados uz skatuves bija uztraucies, un es vienmēr viņu uzmundrināju, taču, kas attiecas uz manis uzmundrināšanu un spēju stiprināt manu pašapziņu – tas tētim vienmēr ļoti labi padevās, un tā man tagad ļoti pietrūkst. Tagad gatavojam pavadījumus 6. augusta koncertam, lai tajā parādītos arī mana tēva balss (ierakstos, protams). Meklēju vecos failus un uzgāju preses relīzi par dziesmu “Tu un es”, kas tikko bija ierakstīta. Toreiz pati biju komentējusi, ka sadarbība ar tēvu man ir pagodinājums, ka tā dod drošības sajūtu. Un tagad konkrēti izjūtu, ka tā mana drošības saliņa ir sašūpojusies…

Kad runāji ar tēti, tu viņam lūdzi arī padomus?

Tētis man nekad nedeva padomus, kamēr viņam tos nelūdzu. Protams, kādreiz viņš kaut ko ieteica, taču ar piebildi: tāpat nav jēgas dot padomus, jo tu tāpat izdarīsi pa savam. Manuprāt, tā bija forša pieeja. Iespējams, tas kādam liekas bezatbildīgi, un varbūt man būtu gribējies, lai tētis iesaistās vairāk, taču tagad saprotu, ka viņa nostāja bija ļoti pareiza, jo man pašai bija jāsaprot, kas ir kas.

Turklāt, ja bija vajadzīgs padoms, neviens jau to neliedza. Kad šķīros no pirmā vīra, zvanīju tētim un stāstīju: sak, ir tā un tā… Viņš man atbildēja: “Nu jā, Aičiņ, kā tu gribēsi, tā būs. Un es nevaru iedomāties, kādam jābūt vecim, lai viņš tevi savāktu.” Kad teicu, ka negribu ar cilvēku nodzīvot līdz 45 gadiem, lai saprastu, ka dzīve ir beigusies, tētis tikai atsmēja: Aijiņ, piemini manus vārdus, 45 gadu vecumā dzīve tikai sākas. (Smaida.) Bet vienmēr forši bija tas, ka viņš mani atbalstīja. Nu, viņš bija rokenrols!

“Kad kopā ar tēvu dziedāju uz skatuves, man viņš vienmēr bija drošā aizmugure, un es allaž teicu, ka dziedāt kopā ar viņu man ir liels gods!” Par abu mūziķu vizītkarti neapšaubāmi ir kļuvis duets dziesmā “Tu un es”.
Foto: no Aijas Andrejevas arhīva

Vai uzklausīji tēta padomus arī attiecībā uz dziedāšanu?

Protams! Labākais, ko viņš man iemācīja un ieteica, ir – klausies labus dziedātājus, klausies labu mūziku un mēģini viņus atdarināt. Un tad tu vienā brīdī tiksi pie sava [balss] skanējuma. Un vēl viens labs padoms, kuru tētis man deva, – neimprovizē vietās, kurās nejūties stipra. Dari to pārdomāti un tikai vietās, kurās zini, ko dziedāsi, nevis taisi pigorus. Un vēl viņš man iemācīja dziedāt bez monitoriem. Kad uz skatuves ir monitori, “Opus Pro” koncertos tie nav vajadzīgi, jo tāpat nevar dzirdēt, kas tur skan. (Smejas.) Tā nu esmu iemācījusies dziedāt bez monitoriem. Nu, tāda īsta dzīves skola un daudz vērtīgu lietu.

Tu pati piedalies vairākos muzikālos projektos, piemēram, “Vudstokas renesanse”…

Tur jau arī savs nopelns ir manam tēvam. Kad biju vēl galīgi sīka un teicu: “Es gribu dziedāt!” – tēvs atbildēja: kad varēsi vismaz vienu dziesmu nodziedāt ne sliktāk kā Dženisa Džoplina, tad varēsi domāt par skatuvi, un sāka dziedāt “Mercedes Benz”. Tā es “uzsēdos” uz Dženisu Džoplinu, sāku klausīties viņas ierakstus, ļoti iemīļoju. Gadu pēc “Eirovīzijas” man zvanīja Māris Briežkalns un piedāvāja uztaisīt programmu “Rīgas ritmiem” ar Dženisas Džoplinas mūziku. Kaut ko sākām darīt, taču bija citi projekti un darīšanas, tāpēc līdz šai programmai netikām.

Tad pagāja desmit gadi, atnāca kovids, “Rīgas ritmi” notika mazākā versijā, jo ārzemju mākslinieki kovida dēļ netika uz Rīgu, kad atkal zvanīja Briežkalns un teica – uztaisiet Džoplinu! Mums jau ar grupu “Very Cool People” bija plāns, ka to vajadzētu izdarīt, un tā tas aizgāja. Sūtīju tētim mēģinājumu ierakstus, un viņš man atbildēja: “Ak dievs, beidzot mana meita dzied ar draivu!” Bet viņš diemžēl nepaspēja šo programmu noklausīties…

Man, paldies dievam, runājot par koncertdarbību, kovids tik smagi netrāpīja, jo vasarās jau tāpat bija ko darīt. Atceros, viena lielā bedre bija 2020. un 2021. gadu mija, jo visi koncerti tika atcelti un nekas nenotika. Domāju, ko lai dara, un bieži gāju dziedāt pie savas vokālās pedagoģes Ditas Kalniņas un tajā laikā viņu ļoti iemīļoju – viņa man bija gan vokālais pedagogs, gan draugs.

Un tad nāca Čehova teātra aicinājums piedalīties muzikālajā kustību izrādē, lai gan tagad gadu to neesam spēlējuši. Tas bija labi: katru dienu dejojām, metām kūleņus un spēlējām izrādi, un tā bija lieliska pieredze. Tētis arī izrādi redzēja, jo es viņam uzdāvināju biļetes; tētis man uzdāvināja milzīgu rožu klēpi un bija ļoti priecīgs par mani. Tā ka kovida laiks man radošā ziņā nāca par labu.

Tavs tētis kādreiz intervijās ir stāstījis, ka viņam ļoti patika gatavot. Vai esi mantojusi arī šo talantu?

Tētis tiešām bija izcils pavārs! Arī man patīk gatavot, un tētim ļoti garšoja mani un manas māsas gatavotie ēdieni. Viņa meistarstiķis bija vista ķīniešu saldskābajā mērcē. Recepti esmu saglabājusi, un tētis man sīki un smalki mācīja, kā šis ēdiens jāgatavo, taču pagaidām vēl to neesmu sameistarojusi. Tētim ļoti patika labi un garšīgi paēst. Mums, piemēram, pašiem mājās vajadzēja taisīt pelmenīšus, un tā nu mamma līdz diviem naktī lipināja pelmeņus ar visādām garšām.

Arī tad, kad tētis jau dzīvoja kopā ar savu draudzeni Agitu, viņš vienmēr gaidīja viņu mājās un gatavoja vakariņas, jo viņam bija ļoti svarīga tā kopābūšana.

Ar savu vīru arī vari izrunāties tā, no visas sirds?

Protams, bet tas ir pilnīgi citādi. Mēs abi esam mūziķi un labi saprotam viens otru pat no pusvārda. Taču tēta aiziešana ir atstājusi milzīgu caurumu, un tas pagaidām vēl joprojām nav aizvilcies. Ceru, ka pēc kāda laika tas tomēr notiks.

 

Vizītkarte

Aija Andrejeva

• Dziedātāja dzimusi 1986. gada 16. janvārī Ogrē

• Popularitāti iemantoja pēc uzvaras “TV5” rīkotajā “Fabrikas muzikālajā teātrī”

• Trīsreiz piedalījusies Eirovīzijas nacionālajā atlasē “Eirodziesma”

• Lielvārdes mūzikas skolā mācījusies flautas spēli un klavierspēli. 11 gadu vecumā piedalījās jauno flautistu konkursā; 2002. gadā diriģēja pūtēju orķestri “Sirius”

• 2004. gada februārī debitēja Dailes teātra muzikālajā izrādē “Burvis no Oza zemes”, kur atveidoja Doroteju

• 2011. gadā Liepājas teātrī iestudētajā Kārļa Lāča mūziklā “Pūt, vējiņi!” nospēlēja Baibas lomu

• Piedalījusies TV šovos “Divas zvaigznes”, “Dejo ar zvaigzni” un “Koru kari”

SAISTĪTIE RAKSTI

• 2020. gadā klajā nāca viņas jaunākais CD “Es iešu tālāk”

• Precējusies ar grupas “The Sound Poets” solistu Jāni Aišpuru

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
“Latvija pirmā vietā” tiks pāri 5% barjerai rūkdami! Kovida afēra tiks izmeklēta un – ticiet man! – kāds tiks iesēdināts!” – Līcīša feļetons 30
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
FOTO. “Nez, ko tie ragi varētu nozīmēt?”. Ministres Anitas Muižnieces “radziņi” fotogrāfijā ar kolēģiem soctīklos raisa jautras diskusijas 6
Tveicei neatkāpjoties, no valsts rietumiem virzās pērkona negaiss 2
Ja elektrības biržas cena šodien sasniedz rekordu, patērētājiem jāpārkārto dienas darbi 23
Lasīt citas ziņas

Finanšu partneris - LANDE

Sadarbības projekts
Bijuši gadījumi, kad ir atteikts darbs, jo cilvēks nezina svešvalodu. VDI direktors par to, kad krievu valodas prasība ir pamatota
Skolotāju mērs ir pilns! LIZDA vienojas beztermiņa streiku sākt 19.septembrī 20
“Viss vienkārši klapēsies ciet.” Eilands labprāt sagaidītu skaidrus plānus, kā cilvēkiem dzīvot, nevis izdzīvot 43
“Es šo visu nedarīju naudas dēļ!” Dukurs skaidro pārdomāto lēmumu aiziet no profesionālā sporta 1
1792. gada 17. augustā. Gētes draugs no Bauskas
20:00
Karteļa lietā soda būvniekus
19:00
Handikaps nākotnei
19:00
VIDEO. “Viņa gāja pa gaisu!”: eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga pastāsta, ka mammas reakcija uz viņas saderināšanos ar mīļoto Imantu nemaz nebija tik jauka
Par fiktīvu vakcinēšanu medicīnas darbiniecei Larisai piespriež divu gadu nosacītu brīvības atņemšanu un mantas konfiskāciju 17
kā ir šaubas par policistu iespējami neprofesionālu rīcību, ministrs Eklons pieprasa veikt dienesta izmeklēšanu 17
Latvijā apstiprināta ģimenes attiecību pastāvēšanu starp diviem vīriešiem 55
FOTO. Šīgada ražas tomātu parāde izbrīnīs pat pieredzējošus dārzkopjus 1
VIDEO. “Kamēr Kivičs nepārstāvēs Latviju Eirovīzijā, uzvaras nebūs!”: Andris paziņo, ka uzrakstījis “uzvarētāja” dziesmu
FOTO. “Nez, ko tie ragi varētu nozīmēt?”. Ministres Anitas Muižnieces “radziņi” fotogrāfijā ar kolēģiem soctīklos raisa jautras diskusijas 6
Melderis piekristu idejai atteikties no skolēnu rudens brīvlaika, taču ar vienu noteikumu
Ralfs Eilands: Putins vienkārši ar lāpstu iemauca pa pakausi
EM: 250 energoietilpīgiem apstrādes rūpniecības uzņēmumiem valsts atbalstā izmaksās līdz 50 milj. eiro
Sēņu cienītāju delikatese – marinētas gailenītes
Lielas un kuplas ziemcietes – vai tādas šķirnes mūsdienās vēl kur var dabūt? 1
FOTO. Eksperti nobažījušies – pēc prinča Harija grāmatas iznākšanas, skandalozā Saseksas hercogu intervija Oprai Vinfrijai šķitīs kā “bērnu spēlītes” 1
“Vislabākais ir sasist jau izejas pozīcijā.” Slaidiņš par to, kas notiks, ja baltkrievi šķērsos Ukrainas robežu
VIDEO. Aleksandrs Lukašenko pie sevis ciemos uzaicinājis gubernatorus: viesi spiesti vakariņot pie galda, uz kura atrodas… suns
Darbu plānošana pēc Austrumu horoskopa no 21. līdz 26.jūnijam
Emīls, Egita un Monvīds – šīs dienas gaviļnieki. Kā vārds ietekmē tavu dzīvi?
Megana Mārkla pēc viesošanās Londonā gaužām neapmierināta ar 96 gadus vecās karalienes Elizabetes II “uzvedību”
VIDEO, FOTO. “Tu esi mans varonis!”: Holivudas aktieris Bens Stillers devies uz Ukrainu, lai satiktu tur Zelenski
Mūsējie uzvar īpašā auto rallijā Dānijā
Tukuma pusē teju par 40% varētu pieaugt siltumenerģijas apgādes pakalpojumu tarifs