Guna Roze: Mazas raudiņas eksistenciālie jautājumi 0
Guna Roze, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kam tagad vispār ir nozīme, ja nezinām, kas notiks rīt? Vai ir nozīme beidzot izremontēt virtuvi, ja rīt tās var nebūt? Nopirkt savu sapņu gultu vai doties sapņu ceļojumā? Ar kādu izlīgt, kādam piedot vai palūgt piedošanu, bet kādu citu izslēgt no dzīves…
Un kāpēc tas viss nešķita tik neatliekams, kad virs galvas vēl nekarājās Dāmokla zobens? Kas ar cilvēka apziņu notiek zobena ēnā? Vai tiešām tā ir tikai pašaizsardzība, novirzot uzmanību no nāves bailēm uz ko citu?
Kā satelīts eksistenciālajiem jautājumiem seko filozofisks vaicājums: vai ir izmērāms brīdis X, kad pūlis kļuvis tik nekritiski paklausīgs, lai kāds, kuram ir vajadzīga tieši tāda masa, nolemtu – tagad! “Kovida laikā varēja sajust totalitārisma elpu,” kādā intervijā nebaidījās pateikt režisors Gatis Šmits, kurš iestudējis šobrīd aktuālo izrādi “(R)evolūcija”. Divi gadi pirms Ukrainas kara bija lielisks sabiedrības temperatūras mērītājs. Kam masas notic; kam gatavas pakļauties, kam pretosies? Cik daudz ir bezierunu paklausīgo – to, kas potenciāli būtu paklausīgi arī turpmāk?
Kā un ar kādiem instrumentiem ir izveidots šāds pūlis? Ar kādām ēsmām mūs, mazās raudiņas, uztupina uz āķa par ēsmu lielajai līdakai? Viens no iedarbīgākajiem instrumentiem nešaubīgi ir informācijas caureja. Tiešos tekstos tas pateikts šausmu filmā “Harigana kunga tālrunis” (“Mr. Harigan’s Phone”), kas uzņemta pēc Stīvena Kinga romāna un savā ziņā ir brīdinoša pasaka. Kā jau vēsta nosaukums, šausmas šai scenārijā iemājo mūsdienu kulta priekšmets, no kā nešķiramies ne mirkli. Filmas autori ar skatītājiem runā klišejiskās frāzēs, acīmredzot apzinoties, ka pelēkā masa alegorijas vairs nesaprot. Sirmais miljonārs Harigans pusaudzim Kreigam (tātad arī skatītājiem) saka: “Ne jau lietas vergo mums, bet mēs vergojam lietām.” Un “par brīvu ir tikai siers peļu slazdā.” Pravietisks ir galveno varoņu atslēgas dialogs. “Tīmeklis līdzinās cauram ūdensvadam, tikai ūdens vietā no tā šļācas laukā informācija. Vai tā ir ēsma?” jautā Harigans. “Nē. Tas ir kā izklaižu parkā, kur pirmā atrakcija ir bez maksas,” Kreigs smaida. “Atrakcija? Izklaižu parks, saki? Bet uz šīm atrakcijām nav paziņojumu par reklāmu. Tā ir narkotiku pirmā deva. Kas notiks, kad cauruli salabos? Vairs nekādu dāvanu. Mums visiem vajadzētu baidīties no šī krāma.” Zīmīgi, ka, pārdzīvojis reālas bailes “no šī krāma”, Kreigs filmas finālā tomēr nespēj to izmest kanālā. Viņš ir nolēmis to izdarīt, bet… nespēj. Un arī es nespētu izmest Rozes kundzes tālruni. Lūk, cik dziļi mūsu miesās ir ieēdies virtuālās caurejas saindētais āķis.
Otrs instruments, kas spēcīgi formē masu pasaules uzskatu, ir māksla. Ne velti padomju cenzūra tik rūpīgi sekoja katram uzrakstītajam vārdam, katram otas triepienam, nemaz nerunājot par teātru un kino repertuāru. Ne velti pareizos kultūras darbiniekus tik ļoti lutināja – viņiem bija ekskluzīvi dzīvokļi Rīgas centrā, sava poliklīnika, atpūtas nami, prēmijas, amati…
Nez vai ir veikts nopietns pētījums par masu attieksmi pret notikumiem pasaules vēsturē atkarībā no tā, kādu kultūru lietojusi šī masa? Ko, piemēram, savā mūžā ir izlasījuši, noskatījušies tie, kuri atbalsta agresoru? Kādu mūziku klausās? Un kā ar tiem, kas izņirdz obligāto karadienestu savas Dzimtenes drošībai? Kādi teksti, kino vai skatuves darbi formējuši viņu vērtības? Varbūt pieticis ar videospēlēm un ceturtdienas krimiķiem? Tie, kas mēra sabiedrības temperatūru, lai noteiktu vispateicīgāko brīdi kārtējam totalitārisma aktam, teiktu: “Labāk, lai viņi nesaka! Lai neskatās neko ārpus ekrāna sava dīvāna priekšā! Lai neapgrūtina sevi ar teātra apmeklējumiem. Sliktākajā gadījumā lai izvēlas spermu un asinis.”
Lūk, arī atbilde, kam ir jēga pat tad, kad nezinām, kas notiks rīt. Ir jēga rakstīt drosmīgus tekstus, iestudēt drosmīgas izrādes, uzņemt nelaipojošas filmas. Radīt mākslu, kas piedāvā vairāk par smiekliem, asinīm un spermu. Būt garākajam stiebriņam glīti pļautā mauriņā un nebaidīties pateikt: “Kovida laikā varēja sajust totalitārisma elpu.” Jo kāds taču sadzirdēs.
