Meditācija uz vēja dēļa. Valters Videnieks veic jaunus ierakstus Latvijas burāšanas vēsturē 1
Ilmārs Stūriška, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Centīgs burātājs ar panākumiem starptautiskā līmenī, aizrautīgs dabas vērotājs un ornitologs, talantīgs zīmētājs, apzinīgs tālmācībā jau no 5. klases – Valters Videnieks ir 16 gadus vecs pāvilostnieks ar plašu interešu loku.
Bezvēja vasara
Septembrī Dānijas burāšanas Mekā Klitmillerē, sauktā arī par “Cold Hawaii”, viņš kļuva par pirmo latvieti, kas kāpis uz pjedestāla PWA Pasaules kausa sacensībās viļņu burāšanā U-17 vecuma grupā, izcīnot trešo vietu.
“Pietrūka divu punktu, lai būtu vēl augstāk, tomēr biju ļoti priecīgs, jo šīs sacensības ir lielākās profesionālajā vindsērfingā, un stāvēt uz pjedestāla ir liels sasniegums. Labi pavadīju laiku, iepazinos ar citiem burātājiem un satikos ar draugiem,” “Latvijas Avīzei” teic Valters.
Konkurenti uz pjedestāla augstākajiem pakāpieniem ir sprīdi garāki, bet viņš atzīst, ka augums šajā disciplīnā izpildījumu īsti neietekmē.
Valters Videnieks ir arī četrkārtējs Latvijas čempions BIC “Techno293” klasē. Burāšana ir tēva Valta vaļasprieks, tādējādi puikas pievēršanās šim sportam notika dabīgi, īpaši ņemot vērā dzīves vietu – Pāvilostu. Lai arī vējainākā vieta Latvijā, tā ne vienmēr ir ideāla burāšanai.
Šī bezvēja vasara pat bijusi ļoti slikta, labi patrenēties varēja vien trīs dienas. Bijusi treniņnometne Kanāriju salās, kur daļēji tiek pavadītas arī ziemas. Latvijā burāšanas sezona ir rudens. Ideāli esot tad, kad pūš dienvidrietumu vējš 11–13 metri sekundē un nāk aptuveni divus metrus augsts vilnis.
Sacensībās mēdz pūst arī krietni spēcīgāk, jautāju mammai Brigitai Bulai, vai viņai nav bail. “Ir, bet vēl vairāk no otra varianta, ka Valters neko nedara, nenodarbojas ar to, kas patīk un interesē,” viņa saka.
“Ļoti labi, ka ir tāda īsta aizraušanās. Esmu pārliecināta, ka viņš ir kārtīgi sagatavojies, zina, kā rīkoties dažādās situācijās, drošības nosacījumus.” Dzīvē Valters ir mierīgs, bet sacensībās viņā pamostas zvērs. Vienlaikus ētisks, sportiski godīgs. Dānijā ar savainotu pirkstu veica braucienu līdz beigām.
Olimpiskās spēles?
Viļņu burāšana ir viena no vindsērfinga disciplīnām – nav jāfinišē pirmajam, bet tiesneši dod punktus par izpildītajiem manevriem. Līdzīgi kā daiļslidošanā vai vingrošanā. Agrāk Valters Videnieks startēja kursa burāšanā, kur cits princips, pamatā – ātrāk nokļūt no punkta A uz B.
Latvijas burātāji pēc neatkarības atgūšanas startējuši piecās olimpiskajās spēlēs, līdz šim pēdējā bija Ketija Birzule 2016. gadā Riodežaneiro.
Viļņu burāšana nav olimpisko spēļu programmā, un Valters norāda, ka nevēlas mainīt disciplīnu, līdz ar to par olimpiādi nesapņo. Viļņu burāšana esot atraktīvākā un skatītājiem baudāmākā vindsērfinga disciplīna, tāpēc ir cerība, ka ar laiku tā tomēr tiks iekļauta olimpisko spēļu programmā.
Pērn un šogad pandēmijas dēļ Pasaules kausā bija tikai vienas sacensības, Valters Videnieks cer, ka nākamgad atkal būs krietni piesātinātāks kalendārs.
Mērķis ir piedalīties visos posmos un labi sevi parādīt jau nākamajā, U-20 vecuma kategorijā: “Lielāks mērķis ir popularizēt vindsērfingu, braukt uz vietām, kur iepriekš nav burāts un neviens nav burājis. Varbūt izgudrot kādu jaunu manevru, būt radikālam un skaisti braukt.”
Prasmes apgūst bez trenera – nepieciešamie manevri zināmi, pats mēģina tos izpildīt, nepieciešamības gadījumā jautā pēc padoma citiem burātājiem.
Vēro putnus
Lai varētu trenēties un piedalīties sacensībās, Valters jau kopš 5. klases pārgājis uz tālmācību “Rīgas Komercskolā”, šobrīd mācās 10. klasē. Pāvilostā skolotāji nebija pretimnākoši, kaut sekmes bija teicamas.
“Burāšanā daudz atkarīgs no vēja, kas parādās visnepiemērotākajos brīžos, tālmācībā var brīvi plānot savu laiku,” dēlu atbalsta mamma Brigita. Viņasprāt, burāšana sniedz brīvības un atslēgšanās sajūtu: “Ļoti laba meditācija – ko citi izdara, sēžot mierīgi un skaitot mantru vai lūgšanu, to vējdēlists, ieejot ūdenī. Protams, tas ir arī sports, kas prasa treniņus ne tikai uz ūdens, bet attīstīt vispārējo fizisko sagatavotību – skriešana, riteņbraukšana, vingrošana.”
Tālākie plāni Valteram īsti skaidri vēl nav – iespējams, tie būs saistīti ar vindsērfingu, bet varbūt ar ko diametrāli pretēju – ornitoloģiju, bioloģiju. Viņam ir dzīva interese par apkārt notiekošo. Māk vērot un ievērot.
“Vairākus gadus vēroju putnus. Zīmēju dabas žurnālu, putnus, pierakstu uzvedību. Pēc izskata pazīstu, pēc dziesmām vēl iet švaki,” atzīst jaunietis.
“Šopavasar bija interesants novērojums – redzēju dziļjūras putnu melno alku ļoti tuvu pie krasta Pāvilostā uz mola, parasti viņi redzami tālu jūrā. Pagājušajā gadā ar vienu ornitologu redzējām garstilbi, kas Latvijā novērots tikai ceturto reizi. Par to liels prieks. Es iepriekš garstilbi biju redzējis ārzemēs.”
Ja izdodas pamanīt retu putnu, noteikti esot jābildē, lai pierādītu citiem putnu vērotājiem.
Agrāk viņam bijusi interese arī par ihtioloģiju jeb zivīm, šobrīd gan zivis tikai makšķerē un pētniecībai palikuši putni.
“Mana diena parasti ir tāda, ka no rīta izeju pazīmēt, pavēroju putnus. Tad pamācos. Perfektā dienā, kādas gan Latvijā ir reti, eju burāt,” tā Valters Videnieks.
