Krišjānis Kariņš: “Mums joprojām ir bailes no Kremļa dusmām” 24
Kas mūs šogad sagaida elektroenerģijas un gāzes tirgū, kā integrēt bēgļus Latvijas sabiedrībā – par šiem un citiem jautājumiem žurnālistes Māras Libekas saruna ar Eiropas Parlamenta deputātu KRIŠJĀNI KARIŅU, kuram Eiropas Tautas partijas frakcijā uzticēta atbildība par rūpniecības, enerģētikas un pētniecības politiku.
K. Kariņš:– Pozitīvi vērtējams ir tas, ka Latvija varēs piekļūt Skandināvijā ražotajai elektrībai, jo ir pabeigts Lietuvas un Zviedrijas starpsavienojums “NordBalt”, kas mūsu mājsaimniecībām nodrošinās lētāku elektroenerģiju. Ja mēs pavērtējam 2015. gada elektrības vairumtirdzniecības cenu, tad, jāteic, ka Zviedrijā tā dažu brīdi bija pat uz pusi lētāka nekā Lietuvā un Latvijā. Iespējams, ka tie cilvēki, kuri būs izvēlējušies brīvā tirgus tarifu, jutīs, ka viņi ir vinnētāji. Tiesa, nav iespējams prognozēt, cik ātri un kādā tempā cenas mainīsies, bet ir skaidri zināms, ka būs spiediens uz leju.
M. Libeka: – Kaut gan pasaulē gāzes cena slīd uz leju, “Latvijas Gāzes” valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis mūs brīdina, ka tā Latvijā nesaruks, jo uzņēmumam jāuztur infrastruktūra, kas dārgi maksājot…
– Jāatceras, ka arī mūsu elektrības rēķinos apmēram pusi no naudas summas sastāda elektrības cena, bet otra puse ir maksa par tīklu infrastruktūras izmantošanu. Mums kā patērētājiem tīkli izmaksā salīdzinoši dārgi, jo tie jāuztur samērā lielā teritorijā ar mazu patērētāju skaitu. Latvija ir lielāka valsts nekā, piemēram, Beļģija, bet tīklu infrastruktūru izmanto mazāk nekā divi miljoni iedzīvotāju, kamēr Beļģijā – desmit miljoni patērētāju. Skaitliski visvairāk gāzi patērē tie cilvēki, kuri lieto individuālās gāzes plītis, kas nepatērē daudz gāzes. Galvenās izmaksas sastāda infrastruktūras uzturēšana.
Tiesa, visā pasaulē gāzes cena slīd uz leju, bet Latvijā tā joprojām ir piesaistīta naftas cenai, kura jau vairāk nekā gadu ir sabrukusi un ir uz pusi lētāka, nekā bija pirms gada. Tas nozīmē, ka gāzes cenai arī vajadzētu būt uz pusi lētākai. Bet tas tā nav noticis, jo “Latvijas Gāze” ir atkarīga no Krievijas uzņēmuma “Gazprom”, ar kuru tai ir līgums. “Gazprom” kontrolē “Latvijas Gāzes” lēmumus un Latvijai dod mākslīgi lielu cenu.
Šogad Eiropas Savienībā (ES) gaidāms liels grūdiens, lai nodrošinātu pēc iespējas vienotu gan elektrības, gan gāzes tirgu, sakārtojot nepieciešamo likumdošanu. Latviju plānots ieslēgt vienotā Ziemeļvalstu tirgū, lai izvairītos no viena vai otra piegādātāja regulētajām cenām.
Diemžēl “Latvijas Gāze” uzstāj uz savulaik, 1997. gadā, valdības dāvāto divdesmitgadīgo monopolu. Šis monopols, kas darbojas kā “Gazprom” filiāle Latvijā, dara un darīs visu, lai aizkavēta tirgus atvēršanu. Tas izmanto iebiedēšanas taktiku, sak, patlaban ir labi, bet, ja būs konkurence, tad būs slikti. Bet nepasaka, ka būs slikti esošajam monopolistam nevis patērētājam. Tas taču ir elementārs tirgus likums – jo lielāka konkurence, jo produkts lētāks. Mēs redzam, kā šis princips darbojas Lietuvā – lai noturētos šīs valsts tirgū, “Gazprom” pārdod gāzi lētāk par tur uzbūvētā sašķidrinātās gāzes termināla cenu.
– Vai esat dzirdējis, ka Latvijā ir apdraudēta ES fondu apgūšana, un Ekonomikas ministrija tur īpaši grēko – vairāk nekā simt piecdesmit miljoni eiro var aiziet Latvijai gar degunu?
– Esmu pārliecinājies, ka informācija par fondu izmantošanu bieži ir nepilnīga. Man nav informācijas,vai šis ir kārtējais mazais troksnis, vai zem tā slēpjas kaut kas pamatīgāks. Pēdējos piecos gados Latvija ir bijusi viena no naskākajām ES fondu izmantotājām. Latvijai naudas apgūšanā ir pat izcili rādītāji, kas liecina, ka mūsu valstij varētu piešķirt vēl vairāk naudas, jo mēs spējam to lietderīgi izmantot.
– Pieņemot 2016. gada valsts budžetu, pēkšņi atradās lieki 10 miljoni eiro veselības aprūpei. Izrādās, no valsts iemaksātās naudas summas ES budžetā. Kā tas var būt, ka mēs tik ļoti pārmaksājam, neraugoties uz pašmāju plāno naudas maku?
– ES budžets nav vienkārši veidots. Dalībvalstis tajā iemaksā naudu pēc noteiktām pietiekami dinamiskām formulām. Latvija par katru eiro, ko iemaksā kopējā budžetā, saņem atpakaļ no dažādiem fondiem četrus eiro konkrētu projektu īstenošanai.
Tiek sakārtots ceļu maģistrālais tīkls, pilsētu un mazpilsētu centri tiek atjaunoti. Regulāri apmeklēju Latvijas skolas un esmu ievērojis, ka dabas zinību kabineti visbiežāk iekārtoti par ES naudu. Tiešie labumi ir milzīgi.
– Mēs varam būt gandarīti, bet, piemēram, Lielbritānijai ir pretēja nostāja, tur apsver iespēju izstāties no draudzīgās saimes, un viens no iemesliem ir tas, ka šīs valsts iemaksas ES budžetā ar katru gadu pieaug, bet atpakaļ atnāk krietni mazāk, nekā tiek iemaksāts.
– Starp Lielbritāniju un Latviju ir milzīga atšķirība. Sāksim ar to, ka vairāk nekā tūkstoš gadus nevienam nav izdevies iekarot Lielbritāniju. Britiem ir ļoti lepna, bagāta ar neatkarību saistīta vēsture. Briti iestājās ES, lai palīdzētu saglabāt mieru Eiropā. Ja tagad viena daļa britu sabiedrības uzskata, ka tās iemaksas nav tā labuma vērtas, to var saprast. Tomēr es uzskatu, ka tas ir tuvredzīgi, jo Lielbritānijas ekonomiskā veiksme kopš Otrā pasaules kara ir tiešā veidā saistīta ar to, ka Eiropas iekšienē pakāpeniski samazinājušies šķēršļi tirdzniecībai. Lielbritānijā ir ļoti daudz ražotāju, no kuriem vairāk nekā puse savas preces eksportē uz ES valstīm. Ja Lielbritānija izstātos no ES, tad tai vairs nebūtu tik vienkārši eksportēt savus ražojumus uz citām Eiropas valstīm, jo būtu noteiktas dažādas prasības, kuru nebija, esot ES sastāvā. Lielbritānija būs spiesta pret savu gribu pielāgoties ES pieņemtajiem likumiem. Pat briti, kuri iemaksā vairāk, nekā saņem naudā, gūst milzu labumu no atvērtajām ES robežām.
– Bet kas tomēr tur dzīvu to eiroskepticismu, kuram piebalso arī intelektuāļi, izrādot neapmierinātību, ka mēs par daudz atdodam ES no savas neatkarības?
– Visticamāk, ka cilvēkiem nav pilnībā saprotams, kā ES institūcijās pieņem lēmumus. Bieži esmu dzirdējis viedoklis, ka Brisele dalībvalstīm uzspiež ievērot savas pieņemtās regulas un direktīvas. Vajadzētu gan paturēt prātā, ka Brisele nav nekas vairāk kā pilsēta, kurā atrodas centrālās ES institūcijas, kurās strādā dalībvalstu vēlētāju ievēlētie deputāti, kā arī valdību vadītāji. Nav trešās varas, kas mums kaut ko uzspiež no malas. Eiropas Komisija ir tikai izpildvara, kura visbiežāk ierosina likumus, balstoties uz Eiropas Parlamenta ieteikumiem vai dalībvalstu galotņu sanāksmēs izskanējušajiem priekšlikumiem. Nākas vien atzīt, ka ES likumdošana esam mēs paši.
Mēs esam daudz strādājuši, lai Latvija saņemtu apjomīgas naudas summas no ES fondiem. Aizvadītajā gadā tika panākta pret – naudas atmazgāšanas direktīvas pieņemšana. Tajā man izdevās iestrādāt to, ka divu gadu laikā tiks izveidots Eiropas mēroga patieso labuma guvēju reģistrs, atklājot Eiropas iekšējos ofšorus. Mūsu drošības iestādes gadiem ilgi cīnās ar necaurskatāmiem ofšoriem un beidzot šī ofšoru anonimitāte Eiropas teritorijā tiks izbeigta.
Esam iestrādājuši, ka pirmā prioritāte ES enerģētikas politikā ir likvidēt energoizolētību – ja kādai valstij nav savienojumu, to izbūvēs par ES kopienas naudu, lai varētu piegādāt gāzi un elektrību. “Rail Baltica” projekts, kura īstenošanai 85% tiek segti no ES budžeta, savienos Baltijas valstis un Centrālo Eiropu.
Mēs neesam bezspēcīgi, mēs reāli varam izmantot šo instrumentu, ko sauc par ES likumdošanu. Tā ir milzu priekšrocība, ko daudzi varbūt nezina, ka mums ir daudz cilvēku, kas sadarbojoties prot šo instrumentu skandēt. Tie ir mūsu ministriju pārstāvji, kas pastāvīgi uzturas Briselē, Latvijas ārlietu resors, kas ir ļoti spēcīgs, un ievēlētie politiķi, kas arī ir apguvuši šo spēli.
– To negatīvo attieksmi pret ES pēdējā laikā īpaši sakāpina bēgļu netraucēta ieplūšana un ES institūciju bezspēcība pret šiem milzu pūļiem, kas nelegāli šķērso ES valstu robežas jau ar pilnu informāciju, cik lielus pabalstus kurā valstī maksā.
– Sīrijā karš plosās jau piecus gadus. Šīs valsts iekšienē esot ap septiņiem miljoniem bēgļu, bet kādi četri miljoni jau ir aizbēguši no šīs valsts un atrodas Jordānijā un Turcijā. Daudzi no šiem miljoniem ir dirnējuši sliktos apstākļos, vāji finansētās Turcijas bēgļu nometnēs.
Kremlis ir iesaistījies Sīrijas karā, atbalstot brutālo šis valsts diktatoru Asadu. Sīrieši redz – karš neiet uz beigām, konflikts starp pozīciju un opozīciju arvien saasinās. Putina mērķis ir atbalstīt Asadu, bet Rietumu valstu mērķis ir cīnīties pret “Islama valsti”, un tas nav viens un tas pats, jo “Islama valsts” ir tikai viens no daudziem Asada pretiniekiem. Kremlis līdz šim bez žēluma ir bombardējis visus, tai skaitā Rietumu sabiedrotos, tai skaitā kurdus…
Bēgļiem Eiropa ir apsolītā zeme. Taču nav tā, ka ES nemeklētu kopīgus risinājumus, lai apturētu imigrantu plūsmu. Nolemts, ka Turcijai piešķirs līdzekļus, ja tās izpildīs zināmus noteikumus. Ja bēgļu plūsmas samazinājums nebūs jūtams, Turcija nesaņems ES naudu. ES meklē, kādā veidā dalībvalstis varētu palīdzēt Grieķijai nostiprināt tās ārējo robežu. ES ir 28 spītīgi neatkarīgas dalībvalstis, kuras sadarbojas uz līguma pamata. ES ir 28 drošības dienesti, kuri greizsirdīgi nedalās ar informāciju, jo baidās, ka kaimiņš to var nopludināt. Mēs gribam vienu kopīgu drošības dienestu, kas varētu veidot mūsu dzīvi drošāku. ES apvienotie bruņotie spēki būtu mūsu drošības interesēs. Tā skepse pret ES savā ziņā ir tāpēc, ka mums tā savienība nav pietiekami cieša.
– Bet bēgļi tikmēr plūst pāri Vidusjūrai,un starptautiski pazīstamais režisors Alvis Hermanis, protestēdams pret Vācijas iecietīgo politiku imigrantu jautājumā, ir paziņojis, ka vairs nestrādās Hamburgas teātri…
– Bēgļi plūdīs neatkarīgi no tā ir vai nav ES. Cilvēki no nabadzīgajiem un kara plosītajiem Tuvajiem Austrumiem un Āfrikas dodas uz Eiropu pēc labākas dzīves.
– Ja mēs sagribētu nelegāli šķērsot kādu no imigrantu valstu robežām, mūs taču tūdaļ arestētu, jo tas ir krimināli sodāms noziegums, vai ne tā?
– Tomēr ir starpība – vai tie ir divi vai divi simti cilvēku. Eiropā ierodas tūkstošiem cilvēku dienā, tā ir straume. Es nešaubos, ka Grieķijai ir krasta apsardze, kas spētu nogremdēt katru gumijas laivu, bet tas netiek pieļauts, jo bojā ietu ļoti daudz cilvēku. ES sāk kopīgi reaģēt uz šo problēmu, meklē risinājumus. Iepriekš, kad bēgļu plūsma tik ļoti nebija skārusi lielu daļu ES valstis, neviens par to nelikās zinis. Tagad visi saprot, ka tā nav tikai itāļu, grieķu vai ungāru problēma, tā ir mūsu visu problēma.
Es arī gribētu, lai mēs reaģējam ātrāk. Bet problēma ir tā, ka pastāv liela pretestība no ES ciešākai integrācijai. Mēs esam, kur mēs esam – 28 neatkarīgas armijas, tikpat neatkarīgu drošības dienestu un robežsardzes dienestu, kuri labākajā gadījumā var sazināties ar kaimiņu valstīm.
Banku un eiro krīze jau reiz pierādīja, ka mēs vislabāk varam tikt galā ar problēmām, ciešāk sadarbojoties. Tāpēc ES pamatiem ir jābūt drošiem. Tomēr bažas pastāv, jo Francijā nupat vislielāko procentu reģionālo vēlēšanu pirmajā kārtā saņēma ekstrēmi labējie ar Marinu Lepēnu priekšgalā. Neraugoties uz to, ka viņas partija ir saņēmusi ap 11 miljoniem eiro “aizdevumu” no Kremļa. Kurš saprātīgs cilvēks aizdod politiskajai partijai naudu, labi zinot, ka partijas pēc definīcijas ir naudas tērētājas, nevis naudas pelnītājas. Lepēnas partija ir atkarīga no Putina un vēlas izārdīt ES no iekšienes, grib, lai Francija izstājas no eiro zonas, lai tiek iznīdēta ES subsīdiju sistēmu… Ja šāda partija iesakņotos Vācijā, tad es saredzētu ļoti grūtus laikus tieši Latvijai, jo, atšķirībā no Francijas, Vācija, būdama lielāka un turīgākā dalībvalsts, reāli nosaka ES darba kārtību.
– Kādu Jūs redzat “Vienotības” nākotni?
– “Vienotībai” netrūkst kompetentu un sabiedrībā atpazīstamu cilvēku. Partijai netrūkst arī ideju. Diemžēl “Vienotība” sāk pārtapt par organizāciju, kas primāri domā, kā pārdalīt valsts budžeta līdzekļus. Es kā centriski labējās partijas biedrs esmu pārliecināts, ka partijas galvenais uzdevums likumdošanā ir gādāt par likumiem un par labvēlīgu augsni, kur attīstīties privātās iniciatīvas uzņēmējdarbībai, kā arī rūpēties par aizsardzības, izglītības un veselības aprūpes vajadzību apmierināšanu. Daļa partijas biedru, un viņu īpatsvars arvien pieaug, virzās projām no šīs domas. Nodokļi nav, lai kalpotu valsts budžetam, nodokļu sistēmai ir jāveicina tās darbības, kas valstij liekas svarīgas, un personīgi man šķiet, ka pati svarīgākā ir uzņēmējdarbība. Diemžēl šis nav partijas vairākuma viedoklis.
Galvenā problēma, kas partijai ir bijusi ilgstoši, ir tā, ka partijas vadītājs no biedru vidus netiek uzskatīts arī par premjera kandidātu. Kad balso par partijas vadītāju, tad šo personu nesaista ar valdības vadītāju. Āboltiņas kundze vada “Vienotību” kopš partijas dibināšanas. Jau divas reizes viņai bija iespēja kļūt par premjeri – pirmā reize bija tad, kad krita Ivara Godmaņa valdība, bet otrā, kad atkāpās Valdis Dombrovskis. Diemžēl partijas priekšsēdētāja abas reizes atteicās. Ja partijas vadītājs būtu arī Ministru prezidenta amata kandidāts, tad vēlētājiem būtu daudz lielāka skaidrība, par ko viņi balso.
Pēdējā gada laikā sabiedrības atbalsts “Vienotībai” ir krities un arī atbalsts Āboltiņai. Rodas jautājums – ko vajadzētu darīt, lai kritienu apturētu?
– Tas ir diezgan traki, ka varas partijas ilggadīgajai vadītājai viens no šķēršļiem, lai beidzot tiktu nominēta premjera amatam, ir viņas sabojātā reputācija. Vai jūs joprojām uzskatāt, ka Āboltiņai ir jāvada valdība?
– Pēc Valda Dombrovska atkāpšanās es arī piedalījos sarunā, lai pārliecinātu Āboltiņas kundzi, ka viņai jākļūst par valdības vadītāju. Ja tas būtu noticis, tagad būtu cita situācija. Partijas vadītājam ir jābūt premjera amata kandidātam. Raugoties uz visu notikušo man šķiet skaidrs, ka “Vienotībai” ir vajadzīgs jauns partijas vadītājs, ar jaunu iedvesmu un svaigām idejām.
Partijai rūk sabiedrības atbalsts arī tādēļ, ka cilvēki ir noraizējušies, kas notiks ar bēgļiem un nācijas identitāti. Kopš neatkarības atgūšanas mēs kā sabiedrība un tai skaitā katra valdība pēc kārtas neesam piedāvājuši nevienu reālu risinājumu tiem imigrantiem, kas Latvijā ieradās PSRS laikā. Daudzi no viņiem joprojām nav integrējušies Latvijas sabiedrībā. Par to liecina balsojums referendumā par krievu valodu kā otru valsts valodu – par to nobalsoja vairāk nekā 273 tūkstoši iedzīvotāju. Daudzi ir atteikušies pieņemt mūsu valsts pavalstniecību, līdz ar to atteikušies pieņemt Latviju kā suverēnu valsti. Kļūda ir tā, ka mēs šo divkopienu valsts faktu paildzinām caur divām skolas sistēmām.
Esmu uzaudzis ārzemēs un labi saprotu, kas ir integrācija un asimilācija. Integrācija nozīmē, ka cilvēks ar jebkādu ģimenes vēsturi, reliģisko vai citu pārliecību ir spiests, gribot negribot, sadzīvot ar citiem. Dzīvojot Amerikā, man latviešu valoda bija dzimtā valoda. Piecu gadu vecumā mani sūtīja uz bērnudārzu, lai es apgūtu angļu valodu. Turpmākos divpadsmit gadus es pavadīju skolā starp amerikāņiem, biju vienīgais latvietis klasē un pēc sestās klases pat vienīgais latvietis skolā. Tas neietekmēja manu latvisko identitāti, jo latviešu kopienai bija sava skola sestdienās, tautiskās dejas, koris, makšķerēšana, balles…
Latvijā bērns var uzaugt ne tikai mājās, runādams krievu valodā, bet arī skolā, būdams tikai starp līdzīgajiem krievvalodīgajiem un kopā ar krievvalodīgajām televīzijas pārraidēm, dzīvojot Latvijā, bet faktiski it kā svešā valstī. Tā ir liela problēma, ka visi mūsu bērni Latvijā netiek audzināti publiskajā telpā valsts valodā, kultūrā un skolā.
Kad mans tēvs ieradās ASV, viņam bija pāri 30 gadiem. Ne viņš jebkad spēja domāt kā amerikānis, ne arī runāt gluži kā amerikānis, un tas nav pārsteigums, jo pieaudzis cilvēks, kas nav uzaudzis amerikāniskajā kultūrā un skolā, nevar uztvert visas nianses. Tas iespējams, sākot no bērnudārza vecuma.
Ja Latvijā sabiedrības integrācija būtu sekmīgi īstenota, tad mums nebūtu jābaidās no bēgļiem, jo mēs būtu droši, ka viņi kļūs līdzīgi mūsu bērniem, tikai ar citiem vaibstiem. Viņi runātu latviski un nebūtu problēmu saprasties.
Jāatzīst, ka sekmīgu integrāciju neesam spējuši panākt vairāk nekā divdesmit gadu laikā, un arī patlaban nav nekādu impulsu, ka mēs grasāmies ko mainīt. Mums joprojām ir bailes no Kremļa dusmām. Bet to var mainīt bez radikālām reformām – nav jāizģērbjas kailsalā, lai parādītu, cik liels patriots esi, bet vajadzētu sākt pakāpeniski pāriet uz izglītību valsts valodā sākot no bērnudārza. Par savu naudu, lūdzu, dari, ko gribi, bet par nodokļu maksātāju naudu jābūt izglītībai valsts valodā. Diemžēl Latvija to vēl nav sapratusi un turpina par nodokļu maksātāju naudu izglītot bērnus krievu valodā.
Pozitīva ievirze ir ārpus lielajām pilsētām, jo tur vairs tikpat kā nepastāv divu plūsmu un dalītās skolas. Tās ir tikai Rīgā, Daugavpilī, Jūrmalā, Ventspilī, Liepājā un vēl dažās pilsētās. Mēs neļaujam šo skolu skolēniem kļūt par latviešiem.
Ja mēs gribam dot skaidrojumu un mierinājumu, kāda Latvija būs nākotnē, tad jābeidz sabiedrības šķirošana latviešos un krievos un jāļauj visiem bērniem Latvijā uzaugt par latviešiem. Lai katrs patur savu etnisko identitāti, savu dzimto valodu, kas ir svēta lieta, bet lai visiem ir pieejama latviskā kultūra, jo Latvija ir dibināta kā nacionāla valsts.
Aizvadītā gada valsts svētkos 18. novembrī viesojos Londonā, Latvijas vēstniecībā, kur bija ieradušies ap 300 latviešu, kas strādā Lielbritānijā un no kuriem ap 90% darbā uz Lielbritāniju bija atbraukuši nesen. Arī viņos sāk nākt tā apziņa, ka Lielbritānijā bez maksas tu kļūsi par britu, bet latvietības saglabāšana tur ir maksas pasākums un no vecākiem prasa milzu pūles.
