VIDEO. “Latvija man ir kā četri gadalaiki!” atklāj Vecpiebalgas bitenieks Aivars Radziņš
0
Ko Tev nozīmē Latvija? Vecpiebalgas bitenieks Aivars Radziņš
Es jūs gribu sveikt ar tuvojošajiem svētkiem! Un Piebalga ir, bija un būs. Man ir liels prieks, ka dzīves ceļš mani ir novedis Piebalgā, jo mums visa kā ir pašiem. Mēs tā kā kārtīga Piebalgas valsts varam iztikt ar to, kas mums ir, un ar to arī lepojamies.
Par bitēm runājot, pirms trīsdesmit gadiem es sastapos jeb mani iepazīstināja ar šo ļoti čaklo, interesanto kukaini, kas ir vienīgais pasaulē, kas strādā, kas vāc vairāk nekā spēj patērēt.
Un es ļoti mēģinu savā darbībā darīt tā, lai es būtu priekš bitēm, nevis viņas priekš manis. Un man tas liekas saprotams tā, ka – ja būs labi bitēm, būs labi arī man.
Bet runājot par Latvijas gadadienu, kas tuvojas, man ir tādas atmiņas no bērnības.
Man bija iespēja vasarā padzīvot vecātēva lauku mājā pie Ērgļu klintīm. Un kādā lietainā dienā es atradu dzejoļu grāmatu, un man tā likās ļoti interesanta. Un ne kā tāda kā obligātās literatūras grāmatas, kas bija skolā jālasa. Un es vienu no tiem dzejoļiem es izdomāju izmācīties no galvas.
Un tagad šis dzejolis ir pārtapis par Latvijas himnu. Un katrreiz, kad skan Latvijas himna, es atceros to brīdi, tās sajūtas, to skaisto divstāvu sarkano ķieģeļu māju, ko vecais tēvs bija cēlis ar savām rokām un kurā es iepazinos ar šo dzejoli.
Latvija man ir kā četri gadalaiki. Atnāk pavasaris, tek tērcītes, bitēm pirmais izlidojums. Grūti domāt, kā ir pilsētā, bet laukos tas ir cilvēkam liels saviļņojums, jo tūliņ viss sāksies. Tūlīt ir jāieliek sēkla zemē, jāiestāda kociņš, jāpaplašina bitēm mājiņa, lai viņas var sākt darboties un skriet savos ceļos. Sākas pirmie ziedputeksnīši, pirmie vitamīniņi, ko viņas atnes mums.
Un tad nāk vasara, kad viss, viss zied, kad viss ir ieskrējies, pilnbriedā, bišu māte jau dēj divtūkstoš olas dienā, katru dienu katrā saimē divtūkstoš jaunas bites dzimst. Jāņi – līgo, rotaļas, spēles.
Un tad nāk rudens. Rudenī mēs redzam, kas mēs katrs esam, ko mēs esam iesējuši – vai pelavas, vai graudus. Savācam to visu, jo priekšā būs barga ziema, kurai, protams, nepārprotami arī ir savs vizuļojošais skaistums, savas dzidrās debesis. Un ļoti ceru, ka Latvija savos simtu septiņos gados patreiz ir pavasarī, kad mūsu pilnbrieds vēl ir tikai priekšā.
Un sakarā ar to, ka mums ir šie četri gadalaiki, es varu apgalvot, ka Latvijā ir garšīgākais medus pasaulē. Jo puķītes zied tik īsu brīdi, un viņām ir jābūt visskrāšņākajām, vissmaržīgākajām, lai tā bitīte viņas apputeksnētu, jo citādi pēc bargās ziemas nākošo pavasari šī puķīte nesagaidīs.
Negribu neko teikt, bet tikko bijām Kopenhāgenā un es garšoju arī izslavēto Manukas medu, kas maksā kosmosu. Es palikšu pie sava, Piebalgā ievāktā.
Tam Latvijas bērnam un tam Latvijas pieaugušajam, kuram ir interese par bitīti kā par medus vācējiņu, kā par arī labu, veselīgu dzīvesveidu jābrauc ir to visu skatīties uz Vecpiebalgu.
Jebkurā gadījumā katram ir jāatrod tas bitenieks. kuram mēs uzticamies. Jo bite ievāc ļoti, ļoti labu produktu un viņu sabojāt var tikai cilvēks. Un, ja mēs uzticamies kādam frizierim, kādam veikala vadītājam vai pārdevējam, tad var uzticēties arī kādam biteniekam, tad Vecpiebalga ir īstā vieta, kur atbraukt un apskatīties, kā bitenieks strādā, kā viņa bitītes lido un kas ir apkārt. Es zinu, ka šai bitītei māsas ir arī Rīgā, uz jumtiem, droši vien plakaniem, uz šķībiem būtu grūti, ar ruberoīdu noklātiem, saulē uzkarsušiem. Viņai, lai nolaistos, kājas var sākt apdegt.
Bet laukos mums ir pavasara un rudens dubļi. Jā, ir barga ziema ar aukstumu. Jā, ir jāgādā malka. Bet mums ir tas plašums, tā daba, kas ir ap mums. Un vēl man ir liels prieks, ka Piebalgā pagaidām daba nav sagandēta ar lielo lauksaimniecību, ar lielo vienveidību. Kad mēs veicam medus jeb ziedputekšņu analīzes, medū mēs varam saskaitīt pirmajos atrastajos ziedputekšņos četrdesmit vai piecdesmit dažādus augus, ieskaitot tādas netveramas lietas, kur liekas, ka bitei nav ko darīt, kā ceļmallapu, kā bērzu, arī tur ir ziedputeksnītes.
Un man liekas, ka tas ir tas skaistums, ka ir lielais un jaukais spektrs visa kā. Es pilnīgi piekrītu, ka – ja mēs gribam temperatūru nodzīt, mums ir jāēd liepziedu medus; ja mums trūkst dzelzs, mēs ēdīsim viršu medu. Bet, ja mēs esam aktīvi, veselīgi un sevi mīloši cilvēki, mēs ēdīsim dažādu ziedu medu.
