No balkona vērot, kā riet saule vai krīt bumbas. Ciemos latvietes Kintijas mājās Beirūtā 5
Kad dodos pie Kintijas Eigminas-Čemali, Libānas galvaspilsētā Beirūtā lēnām satumst. Viņa ar ģimeni dzīvo ārpus centra, kur parastos apstākļos varētu nokļūt divdesmit minūšu laikā, taču satiksme ir tik blīva, ka Kintijas mājās ierodos ar stundas nokavēšanos. “Tas ir normāli, un ar to jau rēķinājos,” Kintija smaidot saka, kad satiekamies kāpņu telpā. Viņa iznākusi pretī un sagaida mani kopā ar savu meitiņu Miu Sjennu. Kintija ar Libānas ģimeni dzīvo augstā pakalnā, no kurienes paveras satriecošs skats uz naksnīgo pilsētu un Vidusjūras līci. Vakars ir samtains un silts, un Kintija, mani gaidot, ir nofotografējusi sauli, kā tā lēnām noriet ar zeltainu gaismu.
Kintija ir mana kolēģe – žurnāliste, taču Latvijā dzīvē nekad neesam tikušās. Viena otru atradām internetā, uzmeklēju viņu, “Latvijas Avīzes” kolēģu rosināta, tā kā Kintija ir strādājusi laikrakstā, tādēļ arī tikšanās ir divtik jauka un vienlaikus neparasta.
Grāmatas no Latvijas
Pirms sākam sarunu, izejam uz balkona, no kurienes paveras naksnīgā Beirūta. Tā izgaismotu namu logu un auto lukturu izraibināta, zum un pulsē zem mums un nekad tā īsti neiemieg. Kintija Libānā dzīvo jau vairākus gadus, un viņas stāsts ir filmas cienīgs – par apņemšanos, lielu gribasspēku un strauju dzīves pagriezienu. “Viss sākās tā,” Kintija šķetina notikumu kamolu no paša sākuma. “2001. gadā mācījos Latvijas Universitātē un man bija jānokārto angļu valodas eksāmens, bet to nespēju izdarīt un sapratu, ka man ir jāpārvācas dzīvot ārpus Latvijas, lai es kārtīgi varētu iemācīties angļu valodu. Nolēmu aizbraukt uz Ameriku un tā arī atpakaļ vairs neatgriezos.” Kintija ASV ne tikai ieguva augstāko izglītību žurnālistikā un vēlāk arī maģistra grādu sabiedriskajās attiecībās, dabūja darbu Merilendas universitātē, bet arī satika savu nākamo vīru, kurš ASV strādāja par ārstu. “Vīrs atgriezās Libānā, jo viņa darbs ir šeit. Sirils strādā Tuvajos Austrumos, dažādās valstīs apmāca kolēģus, kā lietot ginekoloģijas tehniku. Un arī es uz laiku pametu savu universitāti un pārvācos dzīvot uz Libānu,” stāsta Kintija. Tagad viņa savieno dzīvi starp ASV un Libānu.
Laikā, kad viesojos pie Kintijas, viņas vīrs Sirils ir komandējumā, bet mājās ir abi vīra vecāki – Aida un Bešars. Viņi dzīvo augšstāvā, un, kā saka Kintija, Libānā no vecākiem nekur tālu neviena jauna ģimene neaiziet – vai nu visi dzīvo vienā mājā, vai pāri ceļam. Kad sarunājamies, arī meitiņa Mia Sjenna, kurai maijā paliks četri gadi, ir augšā pie vecvecākiem.
Kintija teic, ka labi zina, kādi priekšstati daždien ir par Tuvo Austrumu valstīm, bet viņai ir gluži cita pieredze. “Es esmu precējusies ar kristieti, tāpēc es nezinu, kā ir būt musulmaņa sievai. Libāna ir ļoti eiropeiska Tuvo Austrumu valsts. Nav jāapsedz seja vai jāievēro kāda stingra etiķete, taču, ja runājam par darba sfēru, tad, manuprāt, sievietes Libānā joprojām ir tādā stadijā, ka viņām vienmēr ir sevi jāpierāda. Tas nāk no aizvēsturiskiem laikiem, kad pārsvarā vīrieši strādāja un sievietes sēdēja mājās ar bērniem. Ikdienā to joprojām šad tad var just, proti, ka sievietes, kuras izlemj nesēdēt mājās ar bērniem, vienmēr par sevi cīnās.”
Kintijas istabā ir milzīgs plaukts, kurā rindojas arī no Latvijas vestās grāmatas. Daudzas arī par pavārmākslu, receptēm. Tiesa, Libānā pagatavot latviešu ēdienus ir sarežģīti, jo grūti atrast vajadzīgos produktus, un otrādi, tomēr saikni ar Latviju Kintija tur ciešu. Kintijas dzimtā puse ir Vecumnieku novada Skaistkalnes pagasts. Kintijas vecāki, māsa un brālis visi dzīvo Latvijā un, kā viņa saka, jau pieraduši pie Kintijas prombūtnes. “Man tomēr ir lielas cerības, ka kādu dienu atgriezīšos Latvijā,” Kintija saka, un abas pārrunājam to, ka Latvijā jau tagad dzīvo diezgan kupla libāniešu sabiedrība, kas varētu palīdzēt zemē iedzīvoties arī viņas vīram.
Bērni uz ielas
Dzīvojot Libānā, kas robežojas ar kara plosīto Sīriju, arī Kintija ir pieredzējusi un būtībā katru dienu redz, kā karš ielaužas kaimiņos. “Beirūtas ielās redzu, ka mazi bērni neguļ ne nakti, ne dienu, pārdod puķītes, košļājamās gumijas un paši varbūt ne šķēli maizes nav dabūjuši. Esmu bijusi uz pašas Sīrijas robežas. Ja brauc kopā ar vietējiem, protams, nekādu problēmu nav, taču, kad aizdodies, piemēram, uz Bekas ieleju, kas nav tālu no robežas, var redzēt, kā sīriešu ģimenes ar maziem bērniem guļ teltīs. Realitāte ir diezgan skarba, un lielākā daļa cilvēku to nemaz nezina un nav redzējuši.”
Arī Kintijas vīra vecāki ļoti labi zina, kas ir karš. Viņi pieredzējuši daudzus konfliktus – Libānas pilsoņu karu, zina, ko nozīmē sēdēt pagrabā, kad Beirūtā krīt bumbas. Vēlāk, kad ar liftu uzbraucam uz Kintijas vīra vecāku dzīvokli, kur, kā esmu jau brīdināta, būs klāts neaprakstāms, daudzu kārtu vakariņu galds, uzzinu, kā mazās Mias Sjennas vecmāmiņa Aida mierināja pagrabā sēdošo ģimeni, bombardēšanas starplaikos gatavojot maizē ietītas desiņas, ko Sirils un viņa brālis, dzīvodami ASV, joprojām lūdz atsūtīt pa pastu. Par laimi, kalns, kurā dzīvo Kintijas Libānas ģimene, bumbošanas laikā nav ticis skarts. Un šeit atceras arī kuriozu, kas spilgti raksturo pie konfliktiem pieradušo libāniešu attieksmi. Dažkārt tuvējo māju cilvēki esot iznākuši uz balkoniem skatīties, kā met bumbas citās pilsētas daļās. Un tad, ja tomēr nācies sēdēt pagrabos, tad daudzi nepacietībā gaidījuši, kad varēs atkal iznākt virszemē un iemalkot glāzi brīnišķa vietējā vīna un sarīkot dejas.
Bažās par Sīrijas varu
Pirms sēšanās pie galda ar Kintijas vīratēvu šķirstām lielu bilžu grāmatu, kuru viņš novietojis uz maza galdiņa. Tā ir Kintijas dāvana, un grāmatā foto liecībās redzams, kā Beirūta izskatījusies pēc pilsoņkara bombardēšanas un kāda tā ir tagad. “Krievija nerīkojās pareizi. Tā ir izvērsusi karu Sīrijā, lai atstātu pie varas Bašaru al Asadu. Pēc visa tā, ko esam pieredzējuši, pēc visiem nogalinātajiem cilvēkiem, bēgļiem… Kā tāds cilvēks jau sen nav cietumā, es tiešām nesaprotu,” saka daudz pieredzējušais kungs, kurš aktīvi seko līdzi ziņām. Aida man stingri noprasa, vai esmu par vai pret Asadu. Šajās mājās ir pret Sīrijas valdību un ar lielām bažām gaida, kā izvērtīsies turpmākie notikumi.
Čemali ģimenes mājās es uzzinu arī kādu interesantu lietu, kas raksturo libāniešu spēju paraudzīties uz dzīvi ar neaprakstāmu viedumu, proti, Kintija ievērojusi, ka libāniešiem patīk no rīta sagaidīt sauli un vakaros vērot to aizejam. Sagaidīt un pavadīt pilnu mierīgu dienu. Esot konfliktu ieskautiem un pašiem ar kara rētām, te dzīvo līdz galam, svin dzīvi ar pilnu spēku.
